Uz sēdi ierados ar nokavēšanos, jo Nilsa draugs — draiskais cukursniega mīļotājs, rāpjoties lidlauka stabā, bija nokritis un man nācās viņam ievilkt izmežģīto kāju. Man ienākot, runāja Lena Berensa. Apsēdos aizmugurē vienā no pēdējiem krēsliem, plašās telpas kaktā. Geas felicitoloģiskā punkta pārstāve uzskaitīja, cik bieži ekspedīcijas dalībnieki apmeklējuši to vai citu kuģa telpu; šī statistika rādīja, ka ceļojuma pirmajos mēnešos visvairāk apmeklēti bijuši zvaigžņu klāji, taču vēlāk no tiem sākuši arvien biežāk vairīties un par galveno atpūtas vietu kļuvis parks, bet pašā pēdējā laikā arī tas, tāpat kā klāji, bijis pilnīgi tukšs.
— Kur tad ļaudis pavada brīvo laiku? — Ters Akonjans jautāja, noliecies pār piezīmēm un nevienu neuzlūkodams.
— Mēs pārbaudām tikai publiskas vietas, — Lena atbildēja, — bet nav grūti uzminēt, ka cilvēki uzturas galvenokārt savos dzīvokļos.
— Vai viņi tur rīko plašākas viesības? — Ters Akonjans gribēja zināt. Viņš arvien vēl nepacēla galvu. Es lāgā nevarēju saprast, kas viņam padomā.
— Nezinu, — Lena atteica, — bet, cik varu spriest pēc sevis un saviem tuviniekiem … nē.
— Nu kas tad tas ir? — Ters Akonjans jautāja. Viņš izslējās, es ieraudzīju viņa seju.
— Domāju, ka … vientulība, — kāds,aizmugurē atsaucās. Visi pagriezās turp: to bija sacījis Trehubs.
— Dakter, — Ters Akonjans griezās pie manis, — lūdzu, pasaki savas domas.
Es piecēlos. Vienā mirklī man kļuva skaidrs, ka mana atskaite nekam neder. Tas bija savāds brīdis: pats nezināju, ko nākošajā mirklī runāšu, bet tai pašā laikā pār mani nāca dīvaina apskaidrība.
— Kolēģi, — es sacīju, — biju sagatavojis pārskatu par manu pacientu slimībām pēdējo mēnešu laikā, bet nupat sapratu, ka to klasificēšanai un uzskaitei nav nekādas jēgas. Tām visām ir viens cēlonis, kuru nupat nosauca profesors Trehubs. Līdz šim to nesaprata ne paši slimnieki, ne viņu ārsts, manuprāt, tādēļ, ka mēs visi jau no bērnu dienām mācāmies ar prātu pārvarēt^ visus konfliktus, ar kuriem saduramies dzīvē. Tādēļ esam pieraduši klusēt par neatrisināmiem jautājumiem, jo dalīties grūtībās ar citu uzdrīkstamies tikai tad, ja varam cerēt uz palīdzību, ko stiprākie, gudrākie un labākie sniedz svārstīgajiem, vājākajiem un mazāk spējīgajiem. Tukšumā mes visi esam vienlīdz nevarīgi. Tādēļ visi vienādā mērā par to klusējam. Šis klusums starp mums aug. Pret to ir jācīnās.
Es apsēdos, vārdu palūdza Irfēla.
— Kolēģi apgalvo, ka vientulība un klusums esot pirmās pazīmes, kas liecina par tukšuma ietekmi uz cilvēku. Es nezinu, vai tas ir pareizi. Es saku, ka nezinu, un man gribētos apspriest to kopā ar jums. Kas bija mūsu dzīves pamats uz Zemes? Kas mūs visciešāk saistīja ar citiem cilvēkiem? Kādreiz, senos laikos, cilvēkus saistīja kopējas tradīcijas, parašas, cilts un nacionālie sakari, pagātnes ciešanas un ievērojamāko atceres dienu kults. Turpretim mūs visciešāk saista darbs nākotnes labā. Mēs esam rase, kas raugās tālu pāri atsevišķa cilvēka personiskās dzīves robežām. Te slēpjas mūsu spēks. Mēs negaidām to, kas nāks, bet paši kaldinām nākotni, mēs uzstādām sev prasības atbilstoši arvien augošajiem sapņiem, tādēļ arī mūsos un ap mums viss mainās un atjaunojas. Man liekas, ka dažiem šis pamats sāk zust. Paši neapzinādamies, viņi jau tagad gaida ceļojuma galu, bet no tā mūs šķir vēl daudz gadu, un tādēļ tas ir bīstami. Nevar taču tik lielu dzīves daļu nodzīvot gaidas.
— Bet mūsu darbs? — pēc laba brīža Ters Akonjans vaicāja un paraudzījās klātesošo sejās.
Rudeliks vecākais atbildēja:
— Augošais sakaru novēlojums ar Zemi arvien nopietnāk traucē zinātnisko darbu, taču, šķiet, tas nav svarīgākais. Cilvēki strādā pat vairāk nekā agrāk, lai gan panakumi nav labāki; darbs kļuvis par patvērumu — tas aizņem laiku, novērš uzmanību no mūsu stavokļa un no domām par turpmākajiem gadiem. Raugoties no šo gadu perspektīvas, sīkās ikdienas darbības — celšanās, ģērbšanās, ēdiena uzņemšana, ko agrāk pat nemanījām, — tagad izdveš nāvējošu vienmuļību. Ko mēs arī darītu, viss liekas tik sīkumains, ka negribas pat izstiept roku, tādēļ arī tukšas koncertzāles,
parks, klāji… Tas, kas uz Zemes mums likās vērtīgāks par visu — laiks, šeit kļuvis mūsu ienaidnieks.
— Piedodiet… Kas te īsti notiek … taču ne apspriede! — pēkšņi iesaucās Trehubs.
Viņš piecēlās, atkāpās aiz sava krēsla un uzlika roku uz tā atzveltnes, it kā gatavodamies aiziet.
— Jūs meklējat vārdu tam, kas notiek uz Geas? Kādēļ? Mēs taču visi zinājām, ka t a s būs, nezinājām tikai — kad. Atteikušies no mākslīgi radītās vides ērtībām uz Zemes, mēs devāmies izplatījumā. Bezgalīgs tukšums? Jā. Bet vai mums jāsūdzas? Un par ko? Par dabas likumiem?! Visu mūsu kā tagadējo, tā turpmāko ciešanu uzskaitījums nesamazinās tās ne par matu. Runājot par vientulību, es domāju pavisam ko citu nekā jūs. Ikviens no mums starp biedriem, darbā, strīdos ir tāds pats kā agrāk, citāds viņš jūtas tikai tad, kad paliek viens. Tādēļ viņš ilgojas būt viens, lai izpētītu sevi, — kas gan var būt vienkāršāks? Tā ir vienīgā cilvēka cienīga vientulība. Un ko mums var nodarīt tukšums?
— Uzvarēt mūs, — es pusbalsī atsaucos. Trehubs to sadzirdēja.
— Ai nē, — viņš sacīja. — Visuma materiālie spēki var mūs iznīcināt, piemēram, sadursmē. Bet uzvarēt — to nespēj pat Visums. To varētu vienīgi… cilvēks.
Viņš brīdi klusēja.
— Tie ir tukši spriedelējumi. Jūs to zināt tikpat labi kā es. Viss jau sen izlemts, mēs paši lēmām, un viss ir tā, kā tam jābūt. Kādas pārmaiņas arī notiktu mūsos, tām jānotiek un jārod izpausme, bet, vai mēs būsim vāji vai stipri, jautri, nepacietīgi vai noskumuši, — tam nav nekādas nozīmes salīdzinājumā ar vienigo neapšaubāmo patiesību: lidojums turpinās!
BALLE
Ceļojuma pirmajā gadadienā uz Geas notika sarīkojums, ko, vēlāk atceroties, joka pēc iesauca par «balli».
Šo jubileju astrogāti izmantoja kā ieganstu, lai Geas noslēgtajā lokā atjaunotu un paplašinātu saskari starp
cilvēkiem. Sarīkojumā vajadzēja piedalīties itin visiem, tātad ari izcilākie zinātnieki, kas vienmēr bija aizņemti un tādēļ reti kur sastopami, šoreiz ziedoja biedru labā nevis savu darbu, bet gan paši sevi. Ar šīm svinībām to rīkotāji gribēja atdzīvināt sabiedriskās dzīves sastāvējušos ūdeņus, jo arvien ciešāk šo dzīvi sāka ierobežot atsevišķu laboratoriju sienas. Daudz tika darīts, lai pilnīgi pārveidotu visiem tik labi pazīstamās kuģa zāles. Jau nedēļu pirms sarīkojuma videoplastiķu grupa ieslēdzās Baroka zālē, kur pārējiem ieeja bija stingri noliegta. Satiekoties ar mums ēdienu reizēs, videoplastiķi šad tad aplinkus ieminējās par brīnumiem, kas mūs sagaidot, tomēr visumā viņu darbs palika noslēpumainības plīvurā tīts.
Gaidītās dienas rītā es saņēmu uz daļēji caurspīdīgas, kā marmors dzīslotas papīra sloksnītes senlaicīgi iespiestu ielūgumu. Zem mana uzvārda bija rakstīti divi vārdi: «Subtropisks tērps.» Tie pamodināja manī agras jaunības noskaņu, ko izjutu, kad, jauns zēns būdams, drudžaini posos pavasara sarīkojumam.
Tieši pulksten sešos pēcpusdienā, uzvilcis savu visbaltāko uzvalku, devos uz trešā stāva klāju. Pie Baroka zāles durvīm stāvēja visi videoplastiķi un trešais astrogāts — tumšmatis Songrams. Mēs ceremoniāli sasveicinājāmies. Pacilātais noskaņojums, svinīgie žesti, elegantie tērpi — viss bija komisks, un mēs to jutām; videoplastiķu oficiālajās sejas izteiksmēs ik pēc brīža iezibsnījās šķelmīgs smaids, bet visjaunākā no viņiem — Maija Moletiča, vēsturnieka Moletiča māsa, paņēma mani zem rokas, lika aizvērt acis un tad ieveda zālē. Sajutu siltu vēsmu, nāsīs iesitās valganas svelmes un eksotisku ziedu saldi sājās smaržas piesātināts gaiss.