— Nu! — Maija iesaucās.
Atvēru acis un apstājos kā pienaglots.
Es atrados zālē, kas šķita tik milzīga kā puse visa kuģa platības; zāles sienas, kas sākumā slējās taisni uz augšu, vairāku stāvu augstumā saplūda kopā, veidojot slaidas velves; lejā ievēroju garas, melnas galerijas un baltas, pret griestiem traucošas kolonas, bet manu, tāpat kā visu pārējo uzmanību saistīja galvenokārt skats, kas pavērās zāles viņā galā. Tur bija liela, akmens balustrādes ietverta terase, ko ar zāli savienoja daudzas augstas, plaši atvērtas durvis. Tuvojoties tai, jau iztālēm ieraudzīju bezgalīgu, rāmā mirdzumā dusošu jūru. Izgāju uz terases. Tās pakājē stiepās saules pielijuši pludmale, kurā iezīmējās čūskveidīgi izlocītas līnijas — pēdas, ko smiltīs atstāja viļņi; dobji, vienmuļi šalcot, tie vēlās šurp no apvāršņa puses un, sašķīzdami pret piekrastes sēkli, kā zaļgani palu ūdeņi pārplūdināja krastu.
Pāris kilometru no krasta ūdens gaišā nokrāsa mainījās — tur virs zemūdens rifu barjeras mutuļoja piekrastes bangas. Tālāk bija redzama tumša dzelme, kuras rāmais zilums saplūda ar tveicīgajām debesīm. Ļoti tālu — pie paša apvāršņa — kūpēja zilganā dūmakā tīts vulkāns. No tā galotnes plūda dzeltenīga, slīpa gāzu strūkla, kas lēni izira gaisā. Pārliecies pār balustrādi, ieraudzīju stāvu saplaisājušas klints masīva krauju. Uz šīs klints balstījās terase. No jūras pūta vāja, tikko manāma brīze, es aplaizīju lūpas — tām bija sāļa garša. Izdzirdis, ka aizmugurē kāds aiz sajūsmas lādas, pagriezos un ieraudzīju pilotu Jerijogu. Viņam gailēja acis.
— Pie seno atomistu bārdasl
Nodomāju, ka pilotu tik ļoti sajūsminājusi ilūzija, bet viņš piebilda:
— Eh, kā derētu nopeldēties… ko?
Viņš atbalstījās pret balustrādi, it kā apsvērdams, vai nelēkt zemē, tad uzsita tai ar dūri un pagriezās, lai dotos zālē. Es sekoju viņam.
Tur bija vēl tikai daži cilvēki, kas pilnīgi pazucļa plašajā zālē. Tas, ko es ienākot, jūras mirdzuma apžilbināts, biju noturējis par galeriju, izrādījās panelis, kas stiepās gar sienām; tajā melnoja ovālas nišas, kurās laistījās apkalpotāji automāti. Zāles vidus bija brīvs, un tās pašā centrā pacēlās kupla palma, kuras stumbru klāja koksnainas, kā mēles atkārušās zvīņas. Ap to rindās stāvēja zemi galdiņi. No paneļa tumšās joslas izslējās kolonas, kas balstīja griestus; virs ieejas tie krita lejup kā pērļuvizošs, sastindzis ūdenskritums. Tur, virs portāla, laistījās monumentāla vitrāža.
Uz gludā pamata izdalījās divi stāvi — vīrietis un sieviete. Kailām kājām minot kuplo zāli, viņi soļoja — lieli, iedeguši, kaili; viņu skatiens, starodams no vitrāžas plāksnes, pāri mūsu galvām sniedza okeāna neizmērojamās tāles, kur, likās, gaišoja viņiem vien saredzamais ceļa mērķis. Portālu no abām pusēm rotāja daudzas telpiskas gleznas, kuras citu no citas atdalīja alabastra joslas. Gleznas izskatījās kā uz noslēpumainu pasauli sienās izcirsti logi. Dažās no šīm gleznām mudžēja zeltainas cietspārnu vaboles, citās kā sastinguši stiklainajā gaisā rēgojās melnsārti, plēsīgi kukaiņi. Te garā gājienā soļoja skudras ar vareniem žokļiem, tur bija nometušies smagi, spalvaini, sudraba kažokos tērpušies naktstauriņi, un tas viss laistījās, mirgoja un vibrēja, jo bija izveidots no dārgakmeņiem. Skatienam slīdot no gleznas uz gleznu, pulsēja cirkonu violetā mirga, gailēja smaragdu zaļās ugunis, dzirkstīja briljantu spožās varavīksnes, asiņoja spineli un rubīni, fos- forescēja disteni, amfiboli, cianīti, citrīni. Acīs cirtās skaudru liesmu krusa, tās apžilba un sāpēja. Pagriezies uz terases pusi, atvieglots pievērsu skatienu skaidrajai zilgmei.
Nelabojamā Nonna! Es nešaubījos, ka tas bija viņas darbs. Man mēles galā jau bija zobgalīga piezīme, bet, ieraudzījis viņas gaidu pilno skatienu, pasmaidīju un pateicu dažus atzinīgus vārdus. Ko tur var darīt, acīm redzot viņa nespēj iztikt bez izšķērdības un pārmērībām. Sai atziņai sekoja cita: es kļūstu vecs vai vismaz esmu sasniedzis briedumu un kļuvis nosvērts, jo piespiežu sevi samierināties ar gaumi, kas ir diametrāli pretēja manējai. Zālē pulcējās arvien vairāk ļaužu. Pa vienam, pāros un veselām grupām no visām kuģa malām nāca astronomi un tektonofiziķi, gravimetri, inženieri, mākslinieki, matemātiķi, metalurgi un mehānej- risti, piloti un biofiziķi. Lielais durvju aizkars visu laiku plandījās kā putna spārns, uz tā fona parādījās arvien jauni gaiši stāvi, jo visi bija ģērbušies baltās svētku drānās — gan sniegbaltās un sudrabainās, gan tīri baltās, gan ar zilganu vai maigi zaļu nokrāsu. Sieviešu garos tērpus rotāja tikko saredzams raksts. Te es ieraudzīju Zorinu un nevarēju noturēties nepasmaidījis: šis vīrs, kas mūždien staigāja sudraba kombinezonā, bija ieradies zāles zaļā uzvalkā, virs kura liesmoja viņa rudā galva. Visi centīgi apbrīnoja videoplastiķu brīnumdarbus un, liekas, lāgā nezināja, ko iesākt; jaunieši iznesa stikla galdiņus uz terases, ko vienā mirkli piepildīja svinību viesi un okeāna šalkoņas apslāpētas sarunu čalas.
Stāvēju pie sienas, nezinādams, ko darīt; paskatījies sānis, ieraudzīju apkalpojošo automātu, kas stāvēja sastindzis, gatavs izpildīt jebkuru vēlēšanos; tāpat kā citi automāti, tas šodien bija pilnīgi pārvērties. Ikdienas pelēkā pārsega vietā to klāja tādas kā sudrabā kaltas bruņas, pieres vairogu rotāja bareljefi ar mitoloģisku sižetu. Pienācu tuvāk tos aplūkot, kad piepeši mani pārsteidza meitenes balss:
— Dakter, kas tad tas — romāns ar automātu?
Un tūdaļ sekoja vesela smieklu brāzma. Es apsviedos. Mani ielenca jaunu cilvēku pūlītis — viņu vidū bija Nonna, Maija, Rudeliks jaunākais, astrogāts Songrams un divi vēsturnieki — Moletičs un vēl viens, kura uzvārdu es nekad nevarēju atcerēties, — ne jau tādēļ, ka tas būtu ļoti grūts, bet šis cilvēks bija tik neuzkrītošs, ka pat nelielā sabiedrībā pilnīgi pazuda, it kā saplūzdams ar fonu.
— Romāns ar automātu? Liekas, ir tāda grāmata, ļoti sena — XXIII vai XXIV gadsimta, vai ne? — Maija vaicāja. Viņa vēdinājās ar garu, šauru piezīmju bloka etviju.
— Vai tev karsti? Uzgaidi brīdi… — viņas draugs iesaucās.
— Nē! Nē! — Maija notvēra viņu pie rokas. — Man tieši gribas ciest karstumu, lai būtu kā senos, aizvēsturiskos laikos. Redzi, pat automāti šodien izskatās, kā no viduslaiku pils iznākuši.
— Viduslaikos nebija automātu, — Moletičs viņu izlaboja. Maija, turpinādama vēdināties, ielūkojās man sejā.
— Dakter, — viņa teica, — mēs iesākām diskusiju par mīlestību, proti: kādam arodam tā visvairāk līdzinās. Es to pati izdomāju. Ko tu par to teiksi, dakter?
— Bet mums taču jāievēro kārtība … — viņas jaunais draugs piezīmēja.
— Nu labi, lai iet pēc alfabēta … Izsaldēs tu pirmais, — Maija pievērsās Songramam.
— Bet mans uzvārds taču sākas ar S!
— Jā, bet tu esi astrogāts, un tas sākas ar «a».
— Lieliski! — viņš uzlūkoja mūs visus pēc kārtas un iesāka: — Mīla, tāpat kā astronautika, sagādā bezmiega naktis; kā viena, tā otra prasa modrību. Tas, kas mīl, nevar pateikt — kādēļ. Arī es nezinu, kādēļ esmu tieši astrogāts. Mīla pārvar attālumus starp cilvēkiem, astronautika — starp zvaigznēm. Kā viena, tā otra paņem cilvēku visu, un katrs atklājums abās izraisa tikpat daudz prieka, cik nemiera …