— Nu vai zini! — jaunais cilvēks viņu pārtrauca. — Briesmīgi gudrs: pirmais runā un pasaka visu, ko ēs nupat gribēju teikt par matemātiku.
— Un es — par fiziku… — paklusi noteica Rudeliks. Viņš raudzījās mums garām tālē, ko atklāja plaši pavērtās terases durvis.
— Nu, bet ko tu sacīsi, dakter? — Maija jautāja, pūlēdamās glābt savu temu.
— Nezinu, — es iesāku. Sai mirklī ieraudzīju Annu, viņa stāvēja līdzās Zorinam un Nilsam.
— Nu runā taču! — Maija mudināja. Piepeši viņa uzlūkoja savus apklusušos biedrus un apmulsa. — Pagaidi … — viņa sacīja man, tad viņiem: — Klausieties, man sākumā patika, jo tā bija mana ideja, bet tagad vairs nepatīk … Varbūt nevajag? …
— Ko tad? — Nonna jautāja.
— Varbūt nav gudri tā spēlēties?
— Mhm, — Nonna pamāja, — es arī tā domāju.
— Nezinu, vai tas ir gudri, bet mazliet riskanti gan, — Songrams ieteicās.
Maija pietvīka.
— Ak jūs liekuļi! — Viņa piespēra kāju. — Bet izli- kāties sajūsmināti!
Viņa enerģiskā gaitā aizsoļoja prom. Visi viņai sekoja. Es atkal paliku viens. Visu laiku vēroju Annu. Nilss kaut ko satraukti stāstīja, un Anna klausījās tā, kā vienīgi viņa prot klausīties — ar acīm, smaidu, ar visu seju. Es paspēru soli, lai viņiem piebiedrotos, bet tad, nezinu, kādēļ, atmetu šo nodomu un izgāju uz terases. Bezgalīgais ūdens plašums viļņoja rāmi, vienmērīgi, it kā okeāns elpotu. Pār balustrādi, pret kuru es atbalstījos, bija pārkāries liānas stublājs, tās pusplau- kušajā lapā kā pavērtā plaukstā mirdzēja rasas piliens.
Ieraudzīju tanī savu atspulgu. Te piepeši miniatūrajam attēlam pārslīdēja ēna.
Pacēlu galvu. Man līdzās stāvēja Kalarla.
— Ko tu tur redzi, dakter?
— Pirms gada es biju pie tevis un ārā lija lietus. Bet tu jau to droši vien vairs neatceries,
— Atceros gan. Cik zils ir šis piliens! Tādi paši toreiz krita no jumta malas. Kādēļ tev tas ienāca prātā?
— Nezinu. Sajā pilienā var peldēt tūkstošiem amēbu, vai ne?
— Jā.
— Sis debesu zilgmes atspulgs pilienā tām ir robeža, kuru tās nespēj pārkāpt. Pasaules mala. Debesis,
Kalarlas tumšajās acīs pazibēja interese.
— Stāsti tālāk, — viņa lūdza.
— Tūkstošiem paaudžu nenojauta, ka var pāršķelt debesis — zilās debesis un pamest tās — kā šī amēba, ja tā izpeldētu ārpus sava piliena robežām ,..
— Tas laikam ir šausmīgi,., tādai amēbai, — Kalarla čukstēja.
— Cik labi tu to zini!
Viņa klusi iesmējās.
— Es labi pazīstu amēbas. Bet tavos vārdos slēpās kripatiņa patiesības par mums — jo mēs esam debesīs.
— Nē, — es pakratīju galvu. — Mēs neesam debesīs. Debesis izbeidzas līdz ar baltajiem mākoņiem un zilo Zemes gaisu. Mēs esam tukšumā.
Sievietes acis, kas atradās pavisam tuvu manai sejai, satumsa.
— Vai tas ir slikti?
Es klusēju.
— Vai tu gribētu būt kur citur, nevis uz Geas?
— Nē.
— Nu redzi!
Pēc brīža citādā balsī:
— Kad biju maza, spēlēju «pārvietošanos citos cilvēkos». Iztēlojos, ka esmu gluži cits cilvēks — it kā uzlaikoju svešu dzīvi. Tas bija ļoti aizraujoši, bet nelāgi…
— Kādēļ?
— Tadeļ, ka cilvēkam jabut sev uzticīgam. Vienmēr uzticīgam, ar visiem saviem spēkiem, un, jo grūtāk tas ir, jo vairak jācenšas. Un nav jaapvelk sveši likteņi, bet…
— Bet?
Kalarla papurinaja galvu, ta ka viņas saulē mirdzošie mati noplandija kā apzeltīti, pasmaidīja un aizgāja.
Es raudzījos dobji šalcošajā okeānā. Tā stāvot, neviļus noklausījos tuvumā notiekošo sarunu fragmentus.
— Nu paklausies, — kāds rupjā balsī runāja, — freskai vajadzēja attēlot pinkainu mežoņu vērteni skrienam laukā no alas, pirmatnējās cilts burvju deju. Viņiem vajadzēja izskatīties reizē svinīgi un baigi — ne īsti cilvēki, ne zvēri. Es ārkārtīgi nopūlējos gar to, bet nekas neiznāca. Te reiz satieku profesoru, un šis sāk man stāstīt par saviem ūdensaugiem. Moca mani turpat stundu, — balss nokrita līdz dobjiem čukstiem, — maļ par savām aļģēm un runādams iekarst tā, ka sāk gandrīz vai manā priekšā dancot. Pilnīga ekstāze, saproti. Te uzreiz — es viņā vairs neklausījos — šis kaut kā izliecas un izgriež smalku pirueti. Nu man kā zibens būtu iespēris: rokā ir! Saproti, es momentā uzķēru visas kompozīcijas asi.Sāku turpat uz vietas uzmetumu, bet profesors iedomājās, ka es pierakstu viņa stāstījumu! Lieliski, vai ne, ko?
Atskanēja smiekli, tad aizejošu soļu troksnis, un beidzot iestājās klusums. Rietēja mākslīgā saule. Debesis kvēloja varena ugunskura liesmās; tā bija Zemes mūžība, ko mēs tik vienkārši pametām, it kā neapjauzdami tās neizmērojamo vērtību. Es stāvēju, paliecies uz priekšu un ar rokām atspiedies pret balustrādes grumbuļainajiem akmeņiem. No apakšas plūda vakara vēsmas klusināta viļņu šalkoņa; vienmuļa un iemidzinoša — tā nesa prom manas domas, bet kaut kur man aiz muguras ritēja dzīvas sarunas, ko sieviešu smiekli durstīja kā adatām. Skanēja glāžu šķindoņa, nedabiski skaļi izsaukti tosti, klaigas, kas mijās ar negaidītiem klusuma brīžiem.
Es arvien vēl lūkojos jūrā. Virs apvāršņa liela, balta, kā nobriedusi gaismas lāse lēca Venēra, vakara zvaigzne, tik ļoti pierasta un tuva. Krēsla palēnām sabiezēja, kļuva arvien zilāka, un kādā netveramā mirklī satumsušās debess malā, kā ar rubīnsārtu svītru apvilktas, iezīmējās tāla vulkāna kontūras. Iedegās zvaigznes — laikam biju nostāvējis veselu stundu, — violetā vakara blāzma, sasniegusi zenītu, lēni ieslīga naktī. Pēkšņi atģidies nopratu, ka esmu palicis viens. Pavēros apkārt un satrūkos — man līdzās stāvēja cilvēks. Viņš, tāpat kā es, atbalstījies pret balustrādi, raudzījās tālē. Tumsai sabiezējot, tālais vulkāns kvēloja arvien sārtākā zaigā, kuras atblāzma liegi skāra a-pkār- tējos priekšmetus. Svešais atradās man tik tuvu, ka, uzlūkojot viņu, es noteikti pievērstu sev viņa uzmanību, un tomēr es to izdarīju. Sai drūmajā apgaismojumā svešā seja bija pelēka akmens krāsā. Viņš paskatījās manī vai, pareizāk, man garām aklām acīm. Es viņu pazinu un gribēju uzrunāt, bet neuzdrīkstējos; viņš laikam to saprata un pirmais viegli palocīja galvu.
— Gobars, biofiziķis, — viņš sacīja.
Mēs pazinām viens otru tikai pēc izskata, pareizāk, es viņu pazinu. Nosaucu savu uzvārdu un amatu. Mēs labu laiku klusējām, bet jau citādi nekā iepriekš — kopā. Tad piepeši, pats nezinu, kādēj, iejautājos:
— Profesor… vai tu pazīsti Ametu?
Viņš atdzīvojās.
— Pazīstu, protams. Kādreiz viņš strādāja kopā ar mani.
— Par pilotu? — es muļķīgi vaicāju.
— Nē.
Gobars šķita kaut ko pārdomājām.
— Toreiz mums bija vajadzīgs matemātiķis, pie tam krietns matemātiķis. Ameta… kā lai tev to paskaidroju, dakter? Dažreiz bērnam gadās pateikt ko tādu, kas neienāktu prātā pat visģeniālākajam dzejniekam. Sīs domu pērles dzimst pilnīgi neapzināti, un pats bērns tās neprot novērtēt. Viņam tās varbūt patīk, bet tai pašā laikā viņš sajūsminās par visādiem niekiem… Nu, lūk, Ametam mēdz būt spīdošas idejas, bet viņš neprot tās nedz atšķirt no mazvērtīgām, nedz apstrādāt. Ne reizi vien viņš visus apžilbinājis, it kā rādītu ceļu nākotnē. Citādi šis cilvēks neprata.