— Kolektīvā viņš droši vien ir zelta vērts, — es piebildu. Šis jaunais Ameta, kas iezīmējas Gobara stāstījumā, mani ārkārtīgi pārsteidza. Gobars noliecās vēl zemāk, un viņa tumšais profils, vulkāna atblāzmas ietverts, kļuva ass.
— Nē, — viņš teica. — No šāda veida norādījumiem neviens nekā negūst. Tie sniedzas pāri vidusmēra matemātiķa spēju robežām, bet izcilam zinātniekam parasti ir pārāk spilgti izteikta individualitāte, pārāk skaidri paša pētījumu virzieni, kas viņu tā aizrauj, ka viņš tos nepametīs svešas, kaut arī viscēlākās idejas labā. Tāpat kā neviens nepametīs mīļoto sievieti kādas citas — skaistākas dēļ, kas viņu speciāli gaida kaut kur uz Trešā Mākslīgā …
— Vai viņš nevarēja iet tālāk šai nozarē? — es jautāju.
— Nē, — Gobars atkārtoja. — Dažreiz Ameta atgādina cilvēku, kam ienākusi prātā kāda īpatnēja simfoniska melodija, bet viņš neprot to nodziedāt un, nepazīdams notis, nevar arī pierakstīt, un tā viss ir zudis uz mūžīgiem laikiem. Tādas bija arī viņa matemātiskās idejas par analizēs sistēmām, kas ne mazākā mērā nelīdzinājās mums zināmajām. Tumsas apslēptas matemātiskas salas, kas vēl gaida savus atklājējus … Droši vien labu tiesu no tām atklās pētnieki, sistemātiski tuvojoties un pat nenojaušot, ka šos krastus reiz -jau apmeklējis kāds vientuļš ceļinieks … Bez tam Ame- tas smadzenēs dzima arī daudz visādu ērmu, bet viņš nekad neprata atšķirt graudus no pelavām.
— Tātad viss palika neizmantots.,. — es klusi noteicu.
— Nē! — trešo reizi — skaļāk sacīja Gobars. — Ameta mani uzveda uz kādas takas, kuru es jau vairākkārt biju pametis un atkal uzmeklējis… tik vilinoša tā šķita. Kā zibens, kas uz mirkli uzliesmo, viņš pavēra man brīnumainus apvāršņus, ko uzbūra sekundes daļiņā, bet neprata par tiem neko tuvāk paskaidrot…
Iestājās klusums.
— Pēc tam viņš vēl daudz ko paveica… jo tas bija pirms gadiem divpadsmit, varbūt pat vairāk.
— Cik zinu, par pilotu viņš kļuvis samērā nesen, — es sacīju. — Varbūt tieši šajā arodā viņam izdevās atrast to, ko bija meklējis?
— Tu atkal maldies, — Gobars atteica un, manas neattapības uzjautrināts, tikko jaušami smaidīja. — Viņš vienmēr un visur dara to pašu; tas saistās ar problēmu, ko viņš grib atrisināt.
— Un tā būtu?
— «Riņķošana tumšajās strāvās»… tā viņš to nosaucis. Viņam allaž ir ļoti īpaša terminoloģija. Ar to ir domāti ceļojumi ārpus Galaktikas.
Piepeši Gobars pagriezās pret mani.
— Vēriens, saproti, dakter, vēriens ir tas, ar ko Ameta pārspēj mani. Tas ir tikpat neapšaubāmi kā šī akmens esamība.
— Kā matemātiķis?
— Nē, kā cilvēks.
Sī atzīšanās mani pārsteidza. Gobars turpināja runāt it kā pats ar sevi.
— Savādi tas sadalīts starp mums!
Un citādā balsī piebilda:
— Sen neesmu ticies ar Ametu, paldies tev, dakter, ka atgādināji man viņu.
Labu brīdi viņš lūkojās tumsā, no kurienes nāca dobja, vienmuļa šalkoņa, tad, paņēmis mani zem rokas, sacīja:
— Iesim.
Iegājām zālē. Čalas bija mazliet aprimušas. Cilvēki sēdēja atzveltnes krēslos, kuri neregulāros apļos stāvēja ap galdiņiem; visvairāk to bija ap palmu. Vitrāža virs ieejas viegli vizēja, stiklā reljefi izcēlās varenie, zeltaini piebriedušie gigantu ķermeņi; fantastiskos kukaiņus augšā sedza viegla dūmaka — varbūt kāds ar nodomu bija vājinājis to mirdzumu, — toties apakšā laistījās kristālā spuldžu zvaigznāji, maigi atspoguļodamies automātu sudraba bruņās. Ik brīdi kāds no tiem ienira pūlī un, veikli manevrēdams starp galdiņiem, nemaldīgi steidzās pie tā, kas viņu aicināja. Gaisā skanēja glāžu šķindoņa un sarunās nogrimušo ļaužu balsis.
Sekoju Gobaram uz zāles vidu. Mums tā soļojot pa šauro celiņu starp galdiņiem, visi Gobaram smaidīja, rokas mājieniem un saucieniem aicinādami pie sevis. Apmulsis viņš apstājās pie palmas, nezinādams, ko izvēlēties. Priecājos, ka arī man kā Gobara pavadonim atkrīt kripatiņa vispārējās cieņas un simpātijās, kaut arī nebiju to pelnījis.
— Varbūt izšķirsimies? Tu iesi augšā, es — lejā, — Gobars beidzot ieteicās.
— O, — es apmulsis izgrūdu, — es gan neesmu cienīgs būt Gobara vietnieks!
Tuvāk sēdošie, izdzirduši manus vārdus, sāka smieties, bet no galdiņa, ko cieši ielenca jaunieši, mādams abām rokām, mani aicināja Nilss Irjēla.
Piegāju pie jauniešiem. Tur bija ari pieaugušie, starp kuriem izcēlās trīs mehāneiristi, visi atlētiska auguma, bet tos pārspēja slaidais kolektīva vadītājs Tembhāra. Daži jaunieši bija apmetušies uz krēslu rokturiem, citi stāvēja, balstīdamies uz biedru pleciem. Ierados, kad visi diskutēja un kāds slaids zēns pašreiz beidza savu runu:
— Kādēļ gan automātus nevarētu izmantot, pirmo reizi nolaižoties uz svešām planētām? Runā, ka mēs uz tām sūtīšot cilvēku vadītas raķetes.
— Jā, bet, diemžēl, tas ir nepieciešami, — Tembhāra atbildēja. — Tu droši vien zini izteicienu, ka automāti ir nekļūdīgi, bet aprobežoti, turpretim cilvēki mēdz kļūdīties, toties nav aprobežoti. Jāatceras, ka automātiem piemīt tā saucamā «mērķtiecīgā situācijas aprobežotība». Automāts vienmēr ir mazliet vienpusīgs, jo konstruēts tikai noteikta uzdevuma veikšanai. Nu, lūk, uz svešas planētas iespējama sastapšanās ar nezināmiem iedzīvotājiem, un šai sakarā var rasties neparedzēti apstākļi. Aizsūtot turp automātus, nav izslēgts, ka tie izdarītos aplami, kas savukārt izraisītu pat briesmas.
— Ko tad viņi var izdarīt? Nesaprotu.
— Viņi var rīkoties kā vājprātīgi cilvēki, — Tembhāra teica. — Lai to paskaidrotu, minēšu piemēru no vecas mehāneiristikas mācību grāmatas. Tam gan ir vairs tikai vēsturiska nozīme, bet piemērs labi ilustrēs to, ko gribu pateikt. Tas ir īss stāstiņš un skan tā: kāda cilvēka istabā mētājušies veci globusi un ieplīsušas krūzes. Viņš licis automātam izvākt šos krāmus, sacīdams: «Izmet no šīs telpas visus apaļos priekšmetus.» Paklausīgais automāts izvācis visas grabažas un norāvis savam saimniekam galvu, jo pārāk burtiski uztvēris pavēli, uzskatīdams galvu par vienu no apaļajiem priekšmetiem, kas izvācami laukā.
— Bet tas taču ir absurds!.
— Neiespējami!
— Automāts nevar kaitēt cilvēkam! — visi skali protestēja.
— Protams, ka nevar, jo katram automātam ir īpašs drošinātājs. īstenībā šis notikums nevarēja atgadīties — man bija vajadzīgs tikai spilgts piemērs tam, ko varētu nosaukt par nesaprašanos starp cilvēku un automātu. Vairums parādību mums liekas pašas par sevi saprotamas, bet, lūk, automātam nekas nav pats par sevi skaidrs, izņemot to, ko viņā ielicis konstruktors, Mūsu automātos, piemēram, ir pašaizsardzības sistēmas, kas tiem neļauj pašiem sevi iznīcināt, tajos iemontēti jau pieminētie drošinātāji, lai automāts nevarētu kaitēt cilvēkam, bet pilnīgi jaunā, konstruktoru neparedzētā situācijā, svešas planētas apstākļos tie varētu nodarīt lielu ļaunumu. Bez tam ir vēl viens ētiska rakstura apsvērums: mums gan laikam nebūtu sevišķi patīkami, ja kādas citas planētas iedzīvotāji atsūtītu uz Zemi mašīnu baru, kam būtu jāizpēta, vai ir vērts nodibināt ar cilvēkiem kaimiņu attiecības.
Tembhāra smaidīja, zibsnīdams zobus,