— Profesor, — ierunājās kāda meiča, — tu projektēji žiromātus, vai ne?
— Jā, es piedalījos dažu šo automātu projektēšanā,
— Bet profesors Averoess mums lekcijā stāstīja, ka žiromātus būvē vispār bez jebkādiem konstrukciju plāniem. Kā tas iespējams? Paskaidro, lūdzu, ja vari.
— Mēģināšu… — Tembhāra mirkli pārdomāja, — Varbūt labāk apskatīsim konkrētu piemēru. Pirms došanās ceļā mūsu birojs izstrādāja liela astrožiromāta projektu Simeīzas observatorijai, pēdējo no veselas sērijas. Tas ir milzis, kas domāts speciālu uzdevumu veikšanai. Sī mašīna spēj radīt «matemātiskus zvaigžņu modeļus». Tai uzdod zvaigznes lielumu un astronomisko novērojumu rezultātus, un mašīna uz šo datu pamata atveido visu debess ķermeņa dzīvi, sākot no tā dzimšanas līdz bojā ejai, citiem vārdiem, atklāj zvaigznes pagātni, apveidus, izmērus, temperatūru, visas tajā notiekošās atomu izmaiņas, tās orbītu, ietekmi uz citiem debess ķermeņiem un savukārt to ietekmi uz pētāmo zvaigzni. Vārdu sakot, tā var neticami īsā laikā un ārkārtīgi precīzi restaurēt jebkuras Visuma zvaigznes evolūciju. Miljardu gadu ilgu zvaigznes dzives posmu
mašīna «pārdzīvo» divdesmit sekundēs. Bet šādu žiro- . mātu neviens cilvēks pasaulē nespēj konstruēt. Aprēķiniem un projektu rasējumiem būtu nepieciešami tūkstoši un pat vairāk gadu. Varētu ņemt talkā skaitļošanas mašīnas, bet arī tas būtu lieki, jo pastāv nesalīdzināmi vienkāršāka metode. Tās būtība ir šāda. Vispirms konstruējam automātu sistēmu — tā saucamo bāzes sistēmu — un dodam šiem automātiem vispārēju žiromāta celtniecības instrukciju, kurā norādīta mašīnas darbības sfēra, apstākji un tā tālāk; to visu kopumā sauc par «žiromāta tehnoloģiskās evolūcijas virziena gra- dientu». Pēc tam piegādājam automātiem izejmateriālus un iedarbinām tos. īsā laikā — dažos mēnešos — ži- romāts ir gatavs. Mēs, konstruktori, protams, nezinām, cik tūkstošu un miljonu montāžas operāciju, kādas analizēs un aprēķinus veikuši bāzes automāti. Un mēs ne vien nezinām to, bet tas mūs pat neinteresē, tāpat kā mūs neinteresē visos sīkumos paša žiromāta konstrukcija: tas eksistē, darbojas, izpilda visus mūsu rīkojumus, un — vairāk mums nekā nevajag.
— Zini, profesor, — sacīja Maija Moletiča, kas stāvēja man blakus, — manuprāt, ja pirms tūkstoš gadiem kādam inženierim konstruktoram pastāstītu, ka nākotnē cilvēki vissarežģītākās mašīnas cels bez jebkādiem projektiem, tas stāstītāju uzskatītu par plānprātiņu.
— Nedomāju vis. Es viņam šo principu paskaidrotu ar kādu saprotamu piemēru. Tajos laikos jau lietoja pirmās primitīvās skaitļošanas mašīnas. Un inženieris, kas ar šādas mašīnas palīdzību, teiksim, reizināja divus skaitļus, ne mazākā mērā neinteresējās par šīs aritmētiskās darbības starpposmiem. Viņam bija vajadzīgs tikai gala rezultāts un vairāk nekas. Tātad jau toreiz, gan tikai tapšanas stadijā, bija pazīstams princips: «Izvairīties no liekām zināšanām.»
Tā gluži lieki ir zināt visus sīkākos astrožiromāta vadu savienojumus. Ja kāds iedomātos tos kataloģizēt, viņš pierakstītu desmittūkstoš sējumu vai trionu. Sim darbam nebūtu nekādas jēgas, un tas nevienam nedotu nekāda labuma. Mūsu tehniskā civilizācija aptver tādu daudzumu dažādu ierīču, ka, ja mēs vēlētos tās visas izstudēt un iepazīt tik sīki, kā cilvēks kādreiz pazina, piemēram, pulksteņa mehānismu, mēs iegrimtu un noslīktu pilnīgi nevajadzīgu aprakstu okeānā. Ja nebūtu automatizācijas, cilvēce jau pirms tūkstoš gadiem butu nonākusi uz ārkārtīgi šauras un sīkas individuālas specializācijas ceļa. Cilvēki kjūtu par skudrām, no kurām katra izpildītu tikai niecīgu kopējā darba daļiņu, nemaz neapjaušot visa darba apjomu. Turpretim automāti ne vien pavairo cilvēka domu spējas, kā celtņi pavairo viņa muskuļu spēku, bet arī atbrīvo viņu no vienmuļu, sausu meklējumu, novērojumu un apkopojumu sloga, atstājot viņa ziņā svarīgāko, radošo darbu, kas prasa uzņēmību, attapību, intuīciju un līdz ar to sekmē jauna tipa cilvēka rašanos, kas cīņā ar nezināmo, līdzīgi seno laiku karavadonim, nerūpēdamies par sīkumiem, nosprauž tikai uzbrukuma galvenos virzienus.
Kad Tembhāra bija beidzis, es pārtraucu klusuma brīdi, sacīdams:
— Vai zināt, zēns būdams, es nožēloju, ka pagājuši tie laiki, kad cilvēka roku radītajiem priekšmetiem, kā, piemēram, buru kuģiem, katram piemita sava individualitāte. Tiem bija savas īpatnības, un tie nelīdzinājās cits citam. Man toreiz likās, ka ražošanas mehanizācija uz visiem laikiem laupījusi mūsu ražojumiem to individualitāti, bet Tembhāras stāstījums liecina, ka tā atkal atgriežas un pie tam — augstākā pakāpē! Ja mēs bāzes automātu sistēmai dodam tikai vispārēju celtniecības programu, tad šīs sistēmas konstruētās mašīnas atšķirsies cita no citas ar mazsvarīgām un instrukcijā neparādītām detaļām — vai ne?
— Protams, ka tā, — Tembhāra atbildēja. — Tās var atšķirties ar dažādām īpašībām, piemēram, ar ārējo apveidu, vadu izkārtojumu vai agregātu savstarpējo novietojumu un tā tālāk. Par vienu no maniem kolēģiem, Jorisu, kas ir visai izklaidīgs cilvēks, stāsta, ka, ceļot kādu žiromātu, viņš bāzes automātu sistēmai uzdevis visus datus, izņemot vienu — aparāta apmērus. Pēc mēneša, ierodoties būvlaukumā, viņš iztālēm ieraudzījis tur kaut ko līdzīgu Heopsa piramīdai, kas pacēlusies pāri visai apkārtnei. Mazliet apmulsis viņš jautājis pretimnākošajam automātam, vai žiromāts jau esot gatavs, uz ko automāts atbildējis: «Kur nu, mēs tikko esam sākuši, tā ir tikai pirmā skrūvīte!»
Visi sāka smieties.
— Nu, tas ir joks, — es sacīju, — bet patlaban ražojamās mašīnas atšķiras cita no citas tāpat kā koki, puķes vai cilvēki: ar lapu apveidu, ziedu, acu varavīksnenes vai matu krāsu, tātad ar mazsvarīgām īpašībām, kas tomēr piešķir ārēji individuālu raksturu.
— Tev taisnība, — otrs mehāneirists teica, — bet tā ir jauna tipa individualitāte, kas rodas nevis no zināšanu trūkuma, kā tas bija agrāk, bet gan drīzāk no to pārmērības.
Pēc šiem vārdiem iestājās klusums, kurā divkārt skaļi norībēja smieklu dārdi, kas nāca no blakus galdiņa, kur bija piesēdies Gobars. Es nemanot aizgāju no jauniešu grupas un pievienojos astrofiziķiem, lai noskaidrotu, kas viņus tik ļoti uzjautrina. Man tuvojoties, Ters Akonjans sacīja:
— Vārds profesoram Trehubam.
— Kas te notiek? — jautāju čukstus Zorinam, kas stāvēja zem palmas.
— Mēs spēlējam «iespējamu pasauļu» izgudrošanu, — viņš tāpat klusu man atbildēja. — Pēc Trehuba runās Gobars.
Iestājās dziļš klusums. Visi gaidīja izcilu zinātnieku atjautības un fantāzijas sacensību.
Trehubs pagrozīja savu lielo putna galvu, savilka uzacis mezglā un visai svinīgi iesāka:
— Var pieņemt, ka Visums, kurā mēs mītam, pastāv nevis nepārtraukti, bet periodiski, tas ir, visa matērija, kas to veido, nepārtraukti «mirgo» kā intermitējoša gaismas straume, un mēs to neievērojam tikai tādēļ, ka šīs «mirgošanas» frekvence ir neiedomājami liela, apmēram miljardu reižu sekundē. Sādā gadījumā var eksistēt cits Visums, kura matērija savos esamības periodos «iespiežas» mūsu Visuma pastāvēšanas starplaikos. Sos abus visumus var nosaukt par «pārmaiņus pastāvošiem» vienā un tai pašā telpā. Bet, ja var eksistēt divi šādi visumi, to var būt arī ļoti daudz — tūkstošiem un pat miljoniem. Un tie visi, es uzsveru, var pastāvēt vienā un tanī pašā telpā, un tiem var būt pilnīgi patstāvīgi fizikas likumi, izņemot vienu, proti, to, kas regulē šo pasauļu savstarpējo frekvenci, lai nevarētu notikt divu vai vairāku visumu matēriju «sadursme». Tātad var iedomāties, ka telpu, ko aizņem mūsu ķermeņi, patlaban caurstrāvo 5 678 934. visuma būtnes, kuras šai mirkli spriež par iespējamību, ko es jums nupat izklāstīju…