Atskanēja smiekli un aplausi, bet tie drīz vien apklusa, jo visi ar interesi gaidīja, ko būs izgudrojis Gobars.
Viņš stāvēja, kā parasti, mazliet ieplētis kājas, viegli šūpodams, it kā līdzsvarodams ķermeni. Beidzot Gobars iesāka:
— Pieņemsim, ka kādas metagalaktikas struktūrā norit progresīvas komplikācijas process un atsevišķas zvaigznes sāk atbilst smadzeņu nervu šūnām; pēc kāda laika šī metagalaktika, kas sastāv no vairākiem miljardiem galaktiku, pārvēršas par smadzenēm, kuru rādiuss sastāda, teiksim, — mēs esam drosmīgi ļaudis — kādus četrus miljardus gaismas gadu.
— Neprātīga iedoma, — čukstēja Kalarla, kas sēdēja netālu no manis. — Kas tas būtu par ģeniālu briesmoni no liesmojošas matērijas …
— Tu maldies, mana dārgā,— Gobars ļoti mierīgi iebilda. — Baidos, ka tas būtu, vismaz no mūsu viedokļa, visstulbākais kretīns, kāds vien jebkad redzēts. — Viņš izņēma kabatas analizatoru un, izdarījis dažus aprēķinus, turpināja: — Tādās smadzenēs galaktikas atbilstu nervu centriem, bet gaismas stari — nervu impulsiem. Lai sastādītu visvienkāršāko teikumu, piemēram, «Es esmu», tām būtu vajadzīgi ap 1019 — t. i., vairāk nekā simt triljonu gadu… Manuprāt, tik gausu domāšanu grūti saistīt ar ģenialitāti.
Visi smējās, tikai Kalarla likās vīlusies.
— Tātad tas ir neiespējami — viņa sacīja. — Zēl.,.
Jau labu laiku man šķita, ka zālē ieplūst kāda dobja
rūkoņa, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tagad, kad pēc Kalarlas vārdiem iestājās klusums, tālie dārdi kļuva skaļāki. Tie nevienmērīgi pieauga un likās nākam no pazemes; pāris reižu dziļi lejā kaut kas nodārdēja. Grīda zem mums sāka drebēt. Visi uzlēca kājās un skatījās plaši atvērtajās terases durvīs: aukstajā, vējainajā tumsā skanēja nepārtraukta rūkoņa.
— Oho, tur laikam notiek kas interesants, — Gobars sacīja un pirmais steidzās uz terasi; pārējie viņam sekoja.
Tumsa te bija tik bieza, ka šķita — neredzams smagums spiež seju un ķermeni. Apvāršņa malā iekvēlojās sārta atblāzma. Uz tumšā fona iezīmējās vulkāna virsotne, no kuras izšāvās īsas liesmas. Gaisu tricināja varena dunoņa, un es sajutu, ka dreb pat terases akmens plāksnes. No vulkāna izvirda uguns, bet virs tā pacēlās zibeņu plosīts mākonis; cits pēc cita atskanēja pērkona grāvieni. Te piepeši dobjo dunoņu pāršalca spalgs šņāciens, un no okeāna pacēlās asinssarkanu tvaiku mutuļi: tur lava gāzās ūdenī.
Labu brīdi visi klusēja, tad no visām pusēm sāka birt saucieni:
— Lieliskil
— Kas to izgudrojis?
— Kas tad cits kā Irjēla!!
— Vai jūtat, kā viss dreb?
Irjēlu tūlīt atrada, un desmitiem roku sāka draudzīgi sist viņam uz pleca; atgaiņādamies konstruktors taisnojās, ka viņam ar visu to neesot nekāda sakara:
— Nu ko, gadās taču vulkānu izvirdumi.
Pa to laiku atblāzma cēlās arvien augstāk, bet virs tās parādījās ugunīgas čūskas un asas līčloču linijas — pēdas, ko, izšaudamās no krātera, aiz sevis atstāja ugunīgās bumbas.Vairākkārt kaut kas spalgi nosvilpa pār mūsu galvām.
— Kolēģi, iesim prom! — kāda jauneklīga balss iesaucās. — Jūs vēl nepazīstat videoplastiķus: lai ilūzija būtu pēc iespējas pilnīgāka, viņi var uzlaist mums virsū degoša sēra lietu!
Visi skaļi iesmējās; vulkāns tik stipri dārdēja, ka sarunāties kļuva arvien grūtāk. Beidzot Ters Akonjans visu klātesošo vārdā griezās pie videokonstruktoriem, kuri, uzklausot lūgumu, uz mirkli nozuda, un dabas spēki sāka pamazām norimt. Mēs nesteigdamies atgriezāmies zālē; agrākās grupas izira, daži biedri pasauca automātus un, sapulcējušies ap to sudraba stāviem, saskandināja dzirkstoša vīna glāzes, citi, apsēdušies atzveltnes krēslos ap palmu, izklaidējās ar kādu spēli. Arvien biežāk skanēja smiekli, šur tur bija dzirdamas dziesmas, gaisā uzspurdza vairāki lieli, mirdzoši baloni, kas lidinājās pa visu zāli. Nezinādams, ko iesākt, pagrozījos pie galdiņa, uz kura piloti Ametas vadībā uzstādīja komplicētu televīzijas iekārtu, lai uzsāktu spēli «raķetes medības», beidzot uzkāpu galerijā. Tā apjoza visu zāli. Milzīgie, no dārgakmeņiem veidotie kukaiņi tuvumā izskatījās atbaidoši. Gribēju jau iet prom, kad izdzirdu balsi, kas nāca no bareljefa, kura tuvumā es stāvēju. Pagāja kāda sekunde, līdz atskārtu, ka šis veidojums, gluži tāpat kā jūras ainava, ir videoplastiķu radīts, un tomēr man bija jāpārvar refleksīva iekšēja pretestība, pirms izšķīros iziet cauri masīvajai, dzirkstošajai sienai; tieši manā priekšā pavisam tuvu iezibsnī- jās milzīgā zirnekļa briljanta acis, tad šis tēls izzuda. Es, protams, nekā nesajutu un, paspēris divus soļus, atrados pustumš-ā telpā. Pie gludas, kailas sienas sēdēja Soledade un Anna, kas, raugoties manī, sacīja:
— Pasaki, — vai tev kādreiz dzīvē nav bijis tāds vakars, kas, liekas, aizsprosto ceļu uz nākošo dienu, pilnīgi nevajadzīgs vakars, kas kaut kā jāaizvada, kā laiva jānostumj no sēkļa? Vakars, kad tevī sakrājas neizbaudītu jūtu, nepiepildītu sapņu nogulsnes un tu sāc apšaubīt visu, ko esi agrāk vēlējusies. Tādā vakarā tu pamet iesākto darbu un priecājies, ja kāds atnāk, pat ja esi pret nācēju gluži vienaldzīga, jo viņa apciemojums atbrīvo tevi no atbildības par bezdarbībā pavadīto laiku.
— Ja tādi vakari gadās vienu vai divas reizes gadā, tad nekas, — Soledade atteica. — Bet, ja tie atkārtojas biežāk, — tad uzmanies … Tev ir grūti ar viņu, vai ne?
— Ļoti, — Anna atbildēja. Viņa arvien vēl lūkojās manī. Šai brīdī es sapratu, ka viņa runā par mani, bet nenojauš manu klātbūtni, jo es laikam stāvēju mirāžas joslā un biju neredzams.
— Neviens tev nevar palīdzēt, — Soledade atsāka, — bet tu un viņš …
Aizturējis elpu, es zagšus atkāpos. Atkal nonācu pie dzirkstošās mozaīkas plāksnes. Atri devos prom. Negribējās domāt par sarunu, ko biju neviļus noklausījies. Galerijas viņā galā stāvēja divi cilvēki un raudzījās lejup — tie bija Gobara līdzstrādnieki Zmurs un Diokless.
No šejienes pavērās skats uz to zāles daļu, kur nebija galdiņu un kustējās vairāki desmiti cilvēku. Tieši zem mums bija paprāvs ļaužu pūlītis, kura centrā stāvēja jauna meitene balti zilā tērpā; piepeši no turienes atskanēja smiekli, tad viņa sāka dziedat. Tā bija jocīga dziesmiņa, gara kā pātari. Nodziedājuši pirmo pantiņu, meitene strauji norādīja ar pirkstu uz kādu blakusstā- vētāju, kam tad bija jādzied tālāk. Tā, pāriedama no viena pie otra, jautrībai arvien pieņemoties, dziesma aplidoja visu zāli, līdz ieskanējās jau kaut kur pie kolonām. Tur kādā automāta atstātā nišā, atbalstījies pret paneli, stāvēja Gobars. Kāds jauneklis, nodziedājis savu pantiņu, nostājās iepretim Gobaram un norādīja uz viņu ar pirkstu. Brīdi valdīja klusums, tad zinātnieks nevilcinādamies zemā, mazliet aizsmakušā baritonā nodziedāja nākošo pantu. Izpelnījies aplausu vētru, viņš savukārt norādīja uz kādu citu, kas stāvēja tuvumā, un dziesma aizklīda tālāk. Gobars, kura sejā vēl nebija paguvis izzust smaids, ar kādu viņš izpildīja savu dziedoņa pienākumu, slepus izņēma no kabatas mazu automātu un sāka kaut ko rēķināt.
— Lūk, tāds ir Gobars, — Diokless sacīja. — Tu vari ar viņu spēlēt, dejot, dziedāt, tērzēt par elli vai paradīzi, bet viņš nekad nav nedalīti ar tevi.