— Un tomēr — viņam patiesi tīk izklaidēties, — 2murs piezīmēja.
— Es zinu, ka viņš neizliekas, bet ko tas līdz? Viņš mīl cilvēkus, bet pats nav līdzīgs starp līdzīgiem. Katrs jauns līdzstrādnieks, — Diokless turpināja, — kad tam
adās būt Gobara tuvumā, nevar atturēties, lai neuzstā- ītu viņam dažus ne visai gudrus jautājumus; šī naivā iztaujāšana ir gluži dabiska, jo Gobars taču ir mūžīgā mīkla. Bieži vien esmu apbrīnojis centību, ar kādu viņš pūlas atbildēt…
— Piemēram? — es noprasīju. Mūsu skatieni arvien vēl kavējās pie lielā zinātnieka, kas apstādināja nedzirdami garām slīdošo automātu un, paņēmis no paplātes glāzi vīna, dzēra to maziem malciņiem. Viņš likās ar rūpīgi slēptu tīksmi vērojam automātu:
— Nu, piemēram, viņi jautā, kā Gobaram izdodas sasniegt tik spīdošus rezultātus,,.
— Ja, tas tiešam nav pārak gudri, — es piekritu, — un ko tad viņš atbild?
— Reiz viņš ilgi un nopietni apsvēra, līdz beidzot pateica: «Varbūt tādēļ, ka es pastāvīgi domāju …» Sai atbildē, kaut arī tā šķiet banāla, slēpjas liela un vienkārša patiesība: viņa prāts nepārtraukti rada domu konstrukcijas un nostāda tās citu pret citu; viņš it kā sadalījis pa mēnešiem un gadiem kādus milzu sintēzēs nepārtrauktos mēģinājumus; viņam pietiek drosmes izdomāt līdz galam šķietami absurdas hipotēzēs un izdarīt galīgus secinājumus no itin visa… Aiz šī iemesla es, starp citu, nekad nedotos viņam līdzi kalnos. Nevēlos, lai mana miesa kuplinātu nedzīvās dabas valstību.
— Kas gan tavam pašaizsardzības instinktam kopējs ar Gobaru? — es jautāju.
— Kā nu ne. Mēs ar viņu reiz devāmies pārgājienā Pamira kalnājā, jau bijām pārvarējuši austrumu nogāzi …
— Piedod, — es viņu pārtraucu, — pastāsti, vai Gobars ir labs alpīnists un kā viņš vispār izturas pārgājienā?
— Tūlīt tu' dzirdēsi, tieši to jau es stāstu. Jā, viņš ir diezgan labs alpīnists. Toreiz mums ceļā gadījās tāda neliela, bet gaužām nejauka aiza. Pirms uzsākām ceļu cauri aizai, Gobars pēkšņi apstājās un pavēstīja, ka viņam esot ienākusi prātā kāda ideja. Es ieteicu viņam to piezīmēt, bet viņš apgalvoja, ka noteikti neaizmirsī- šot. Un viņš to tiešām atcerējās, toties pilnīgi aizmirsa, kur atrodas un ko dara. Tikko nelauza sev sprandu un neiegrūda nāvē arī mūs, pārējos. Viņš neredzēja ne kalnus, ne aizas, vispār neko. jjet, izdarījis galvā visus aprēķinus, atceļā uz tūristu mītni lūdza mums piedošanu, tomēr es redzēju, ka viņš to dara, tā sakot, vienīgi aiz pienākuma sajūtas. Viņš pilnīgi apzinājās, kas būtu varējis notikt, bet nejuta nekādu sirdsapziņas pārmetumu, nemaz nerunājot par bailēm. Es jums saku — šim cilvēkam nav pašaizsardzības instinkta!
Beidzamos vārdus Diokless izteica ar neslēptu sašutumu.
Apakšā dziesma pārtrūka un dažas minūtes bija dzirdamas vienīgi sarunas, tad ieskanējās atsevišķas
balsis, mēģinot apvienot dziesmā pārējās, bet tās pazuda vispārējā kņadā, līdz beidzot to pārspēja brīnišķīgs sievietes alts; tā bija liega melodija, kas plūda, viegli viļņodama.
— Bet patiesībā viņš vienmēr tāds pats, — Diokless teica, it kā nevarēdams atraisīties no reiz aizsākta temata. — Vai esi dzirdējis, kā viņš iesāka? Kad viņam bija seši gadi, vecāmāte mēdza bērnu atstāt mājās tēvoča uzraudzībā. Tas bija Klaudijs Gobars, diezgan ievērojams matemātiķis, varbūt esi dzirdējis, viņš konstruējis lauka operatoru. Vecāmāte uzskatījusi, ka pie bērna vienmēr jābūt kādam cilvēkam, un šis tēvocis nosēdinājis puisēnu kaktā, iedevis rotaļlietas, bet pats strādājis. Mazais rotaļājies savā nodabā — viņš bijis ļoti kluss bērns. Kādu vakaru, risinot grūtu jautājumu, vecais Klaudijs kaislīgi diskutējis ar automātu, kad piepeši bērns no kakta iesaucies: «Vajag ielikt līniju operatoru matricas…» — un turpinājis ripināt savus aplīšus tā, it kā nekas nebūtu noticis, bet tēvocis palicis mēms: tas bijis tieši meklētais atrisinājums…
— Reti gadās, — es ieteicos, — ka tā saucamie brīnumbērni vēlāk tiešām attaisno uz viņiem liktās cerības, turpretim Gobars ne vien attaisnojis tās, bet pat pārspējis!
Garām pagāja automāts. Diokless vienā rāvienā iztukšoja divas glāzes vīna. Viņa vaigi kļuva tumši sarkani, un bija redzams, kā deniņos pulsē asinis. Gribēju teikt, lai Diokless vairs nedzer; no viņa lauztin lauzās nemiers un rūgtums, kas slēpās visā, ko viņš sacīja par Gobaru, un ne vien vārdos, bet arī sejas vaibstos, lūpu kustībās, balss noskaņā. Zmurs atstāja mūs. Viņa slaidais siluets aizslīdēja gar galerijas mozaīkām un nozuda aiz kolonām. Mēs brīdi klusējām. Apakšā tagad skanēja raita dziesma, kāds sita takti, skanēja ritmisku soļu klaudzieni — pūļa ielenktā brīvā apļa vidū dejoja vīrietis; pēkšņi viņš parāva aiz rokas kādu meiteni, pievilka sev klāt un sāka ar viņu griezties un virpuļot, tā ka varēja saredzēt vienīgi mirdzošo tērpu plandāmies un atrisušos, zeltainos matus plīvojam. Diokless skatījās, neko neredzēdams; piepeši viņš pagriezās pret mani ar gluži pārvērstu seju; viņš laikam jau agrāk bija dzēris — varēja redzēt, ka vīns viņam kaitējis. Paņēmu Dioklesu pie elkoņa, lai vestu mājās, bet viņš satvēra manu roku un sāka runāt, it kā uzticēdams noslēpumu:
— Es taču arī kaut kam deru, tici man — esmu jau publicējis sešpadsmit darbus un divi no tiem ir tiešām izdevušies, bet kāpēc, par mani runājot, neviens nekad nesaka: «A, Diokless, kas pēta mnemonus, zinu,» — bet gan: «Diokless? Ahā, Gobara asistents.» Gan es pats mācētu runāt ar nākošajām paaudzēm, prastu tām stādīties priekšā: reālo robežvērtību biotensori, atbalss atmiņas inerce — man ir arī citi, vēl nepabeigti pētījumi, darbs taču ir mans vienīgais prieks; bet tam visam nav nekādas vērtības, esmu Gobara asistents, vēsturē mani pieminēs kā vienu no Gobara līdzstrādniekiem, nekā sava, tukša skaņa, ēna, ko met viena no simttūkstoš lapām koka vainagā, un es zinu, ka tur nekā nevar līdzēt … tam tā jābūt…
— Ko tu runā?… — es saviļņots iesaucos. Tik daudz apslēptu ciešanu pēkšņi parādījās šī mazā cilvēciņa sejā. — Tu taču vari strādāt patstāvīgi vai arī kādā citā grupā, jebkurā brīdī vari aiziet no Gobara …
— Ko?! — Diokless iekliedzās. Viņa seja sarāvās un satumsa kā sažņaugta dūre. — Aiziet no Gobara? Aiziet? — viņš atkārtoja. — Cilvēk, ko tu runā?! Lai es labprātīgi aizietu? Vai tad ir vēl otrs tāds?
— Nu ja tu nevari samierināties ar viņa pārākumu … — es piesardzīgi ieminējos.
— Ko tu runā? — Diokless jautāja neizsakāmā izbrīnā, tad pievilka mani sev klāt un sāka, kvēli čukstot, skaidrot: — Jā, viņš ir pārāks par mani, pārāks par mums visiem. Un kas par to? Mēs ejam arvien uz priekšu, septiņu gadu laikā mēs savā institūtā paveicām milzu darbu — es nelielos, ikviens tev to apliecinās. Es pats zinu, ka tagad spēju daudz vairāk nekā sākumā, ka mans zināšanu apvārsnis ir paplašinājies, bet, tiklīdz sasniedzu Gobara neseno līmeni, viņš jau atkal ir tālu priekšā, un tā mūs mūžam šķir daudzi jo daudzi skrejceļa apļi; uzbrukumi nāk cits pēc cita, un es ikreiz palieku uzvarēts. Kā lai nerodas sarūgtinājums? Kas te varētu ko iebilst? Jā! Bet katru reizi mani uzvar kaut kas varenāks nekā iepriekš!
Viņš palaida vaļā manu roku tikpat negaidīti, kā bija to satvēris, vainīgi pasmaidīja, pamāja man ar galvu un aizgāja sīkiem, viegliem, steidzīgiem solīšiem. Es palūkojos zālē.