Niša, kurā pirms tam stāvēja Gobars, tagad bija tukša. Nokāpu lejā un devos uz terasi. Tur neviena nesatiku, bet kaut kur tumsā bija dzirdamas apslāpētas balsis. Aizgāju terases pretējā pusē un, pievēris acis, ilgi elpoju vēso, sāļo gaisu, kas dzesēja manu sakarsušo galvu. Apvārsni nevarēja redzēt, bet to norādīja šaura, purpursārta lauzta līnija, kas iezīmēja vulkāna virsotni. Nogurums, kas līdz tam vēl bija apslēpts, lika sevi just, pārņemdams visus locekļus. Pagriezies ar muguru pret balustrādi, plati atvāzis rokas, atspiedos pret tās vēso akmens malu. Tad no šī attālā terases kakta ieraudzīju sievieti, kas stāvēja gluži viena starp divām pievērtām durvīm. Viņas siluets saplūda ar apkārtējo tumsu, un tikai uz sejas krita zilganā tērpa palsais atspīdums. Nenojauzdama, ka viņu kāds novēro, sieviete stāvēja nekustīgi, raudzīdamās turp, no kurienes skanēja balsis. Es sekoju viņas skatienam, kā mēdz sekot ēnai, lai atrastu priekšmetu, no kura šī ēna krīt, bet nekā nevarēju saredzēt — bija pārāk tumšs. Pēc brīža izdzirdu Gobara balsi — dziļu, zemu, ar tikko jaušamu ironisku pieskaņu.
Palūkojos atkal sievietes sejā. Tikai tagad pazinu viņu. Tā bija Kalarla. Sai blāvajā apgaismojumā viņas seja izskatījās apgarota, nereāla, saspringta un reizē gaidu pilna, ar ēnām ap acīm, bet pavērtās lūpas šķita dzeram neredzamu veldzi. Laikam tā izskatījās reliģiskās ekstāzes pārņemtu cilvēku sejas, kad tie pirms daudziem gadu simteņiem, ticēdami brīnumam, rokas kā spārnus izplētuši, lēca no augstas klints, lai uzlidotu gaisā, bet tai pašā mirklī nogāzās lejā. Viņa nedzirdēja, ko Gobars runāja; klausīdamās viņa zemajā balsī, Kalarla, likās, gribēja ļauties, lai tā viņu aiznestu prom tālēs, — un tai pašā mirklī balss viņu pameta.
Kalarla mīlēja šo vīrieti. Mīlēja par to, ka viņš bija tieši tāds, ka nekad nevarēja uzminēt, ko darīs vai pasacīs nākošajā brīdī, mīlēja par negaidītajiem, vieglajiem, gandrīz neapzināti dāvātajiem glāstiem, mīlēja viņa pirkstus, kas vienmēr bija vēsi no pieskaršanās metala taustiņiem, viņa draiskulīgi pašķiebto galvu un smaidu, ar kādu viņš ķildojās ar saviem automātiem, kā ari viņa paradumu piemiegt acis, it kā uzjautrinoties par automātu neattapību. Reizēm, kad Gobars apskāva savu sievu, viņa galva nekustīgi noslīga uz Kalarlas krūtīm, bet pēc brīža pacēlās neredzošām acīm; tas nozīmēja, ka atkal laužas uz āru viņā nemitīgi mutuļojošā straume; Gobars vairs neredzēja Kalarlu, un smaids, ko tā viņam veltīja, palika bez atbildes. Viņus šķīra viena no tām bezgalībām, kas allaž nodarbināja Gobaru. Pēc brīža viņš atguva redzi, devās pie galdiņa un kaut ko atzīmēja. Kalarlu sāpināja tas, ka viņš spējīgs tik viegli un dabiski no viņas atrauties. Viņa cieta brīžos, kad Gobars kļuva akls pret visu, jo saprata, ka viņas mīla ir tikai bikla, tāla uguntiņa, kurai viņš brīžiem tuvojas, lai drīz atkal iegrimtu vientulības tumsā, kuras slieksni neviens nedrīkst pārkāpt.
Bet Kalarla bija iemācījusies mīlēt pat vīra skatienu, kas slīdēja viņai garām; viņa iemīlēja sāpes, ko viņš tai sagādāja, jo ar tām varēja mērot savas mīlestības lielumu. Tā bija nemitīga zaudēšana un meklējumi, haoss, nemiers, un tanī visā — kāds brīdis, kad, atģidies no pārdomām, viņš vienīgi lūpām, bez skaņas izteica sievas vārdu, it kā saukdams, kaut gan viņa bija tik tuvu, ka abus nešķīra nekas — izņemot domas.
Atceroties savus jaunavas gadus — skaidrus un rāmus kā mūzikas gaidas, Kalarla sajuta, cik ļoti viņai toreiz bija pietrūcis tā, ar ko tagad pārpilna ik diena, saprata, ķa, ja vien varētu vēlreiz izvēlēties un sakt visu no jauna, viņa atkal upurētu savu sirdi šīm mūžīgajām sakāvēm, drosmīgi, atklātu skatienu ciestu sāpes, ko viņš tai neapzināti sagādāja, un dalītu ar viņu itin visu, izņemot savas ciešanas, kuras viņa tik labi prata slēpt. Kalarla nespēja izprast to, kas jau tagad darīja Gobaru nemirstīgu. Un tomēr, kaut arī viņa nevareja aptvert Gobaru visu, tāpat kā buras nespēj aptvert brāzmainu vēju, viņa mīlēja vīru, it sevišķi visu to: kas viņā bija no naiva, par pasauli izbrīnās pārņemta bērna, un'viņa kluso elpu, kas miegā glāstīja viņas kaklu, un lūpu vieglās kustības, kad tās pa sapņiem kaut ko čukstēja. Visvairāk viņa mīlēja to, kas bija cilvēcīgs, mirstīgs un pastāvēja tikai, Gobaram dzīvojot, lai pēc tam izzustu uz mūžīgiem laikiem. Tādēļ viņa dažreiz visu
nakti palika nomodā, sargādama viņa miegu, it kā cīnīdamās nevis par viņa ideju, bet miesas nemirstību, un, lai gan tas bija neprātīgi un bezcerīgi, viņa citādi nevarēja, jo to prasīja mīla. Tā bija pagājuši gadi, uz kuriem gūlās viņa milzīgā ēna, kas sniedzās jau it kā nākotnē un tur pamazām izgaisa.
Saruna kļuva skaļāka, tad apklusa; runātāji piecēlās un devās uz izeju. Kad viņi tuvojās zāles durvīm, melni silueti aizsedza gaismas starus. Gobars vēl bridi kavējās pie akmens balustrādes. Es palūkojos pulkstenī — bija gandrīz trīs. Pacēlis galvu, ieraudzīju Gobaru izejam; durvju ēnā viņš nebija pamanījis Ka- larlu. Viņa soļu atbalss izgaisa tālajā sarunu troksnī; jaunā sieviete pagāja soli uz priekšu un nokļuva gaismā. Es ieraudzīju viņas smaidu, kas man visu atklāja. Kā tas notika? Nezinu. Es aizklāju seju rokām, lai pēc šī smaida neko vairs neskatītu.
ZVAIGŽŅU ANNA
Otrajā ceļojuma gadā, radiosignāliem arvien vairāk aizkavējoties, sakari ar Zemi praktiski pilnīgi pārtrūka. Sīka cilvēces daļiņa, ieslēgta caur ledaino tumsu traucošajā čaulā, bija pamesta likteņa varā. Bet dzīve ritēja uz priekšu: laboratorijas strādāja, grupu darbības koordinēšanas konferencēs zinātnieki apmainījās pētījumu rezultātiem, zēni un meitenes ieguva izglītību, precējās, pasaulē nāca bērni.
Es viņiem veltīju daudz uzmanības: sīki iztaujāju mātes, kad tās apmeklēja ambulanci, un jāatzīstas, ka bez tīri zinātniskas intereses man bija neskaidras aizdomas, ka mūžīgās tumsas un zvaigžņu tuvums, no kā mēs pūlējāmies patverties aiz kuģa biezajām bruņām, kādā neizdibināmā veidā ietekmēs šo mazo cilvēciņu augšanu un attīstību. Tādēļ es ar zināmu neuzticību vēroju sārtos, kunkstošos radījumus, kad tos pārtina, it kā gaidīdams kādas «zvaigžņu» īpašības izpausmi, bet šis aizdomas (es apzinājos, ka tās ir smieklīgas) izrādījās nepamatotas. Bērni bija pilnīgi normāli, veselīgi, dzīvespriecīgi, lielākie jau rāpoja pa
dārza mauriņu, bet viņu čalas, kas negaidīti atskanēja te no viena, te otra dzīvokļa, ejot tiem garām pa gaiteni, darīja metala sienas un liftu šahtas dīvaini mājīgas, it kā raķetē ieplūstu mūsu pašu bērnības siltā dvesma.
Man jāteic, ka es viens rūpējos par bērniem, jo no mūsu mediķu trijotnes Srejs bija ķirurgs, bet Anna pret tiem izturējās neizprotami vēsi, kas manī radīja izbrīnu, jo ceļojuma sākumā viņa bija dzīvi interesējusies par pirmo jaunpiedzimušo likteni.
Dzīve uz kuģa likās nostabilizējusies, tomēr uzmanīgs vērotājs pamanītu mūsos notikušās parmaiņas, kas bija jo jūtamākas tādēļ, ka skāra cilvēku dvēseļu pašus dziļumus.
Kādreiz mēs baidījāmies no arvien pieaugošā klusuma. Vai šīs bailes bija pamatotas? Izrādījās, nē, — mēs labprāt un bieži tikāmies cits ar citu, sabiedriskā dzīve ritēja tikpat strauji kā zinātniskais darbs, darbojās sporta sekcijas, bet šīs mūsu nodarbības un sarunas bija kļuvušas visai īpatnējas. Mēs daudz spriedām par ikdienas sīkumiem, par dzirdētiem koncertiem, izlasītam grāmatām, par pazīstamiem. Par Zemi neviens nerunāja, sarunās to pat nepieminēja, un varētu domāt, ka visi to ir aizmirsuši; tāpat neviens nerunāja par tuviniekiem, kas palikuši uz Zemes, un ari par pašu ceļojumu.