So tematu cilāja vienīgi speciālisti. Viņi atklāja ne mazumu interesantu faktu: piemēram, to, ka dažus mēnešus pēc pilna ātruma sasniegšanas temperatūra uz Geas sāka nedaudz celties. Inženieri ņēmās pētīt šo parādību. Tā likās jo dīvaināka tādēļ, ka dzinēji vairs nedarbojās, tātad cēlonis bija meklējams ārpus kuģa, bet tur plētās tukšums, kura viens kubikcentimetrs saturēja tikai dažus atomus, tatad tukšums bija praktiski absolūts, ja to salīdzina ar vidējo gāzes blīvumu Zemes apstākļos, kur katrā kubikcentimetrā ir vairāki desmiti triljonu atomu. Bet Gea joņoja ar tādu ātrumu, ka vienā sekundē katrs tās apvalka kvadrātcentimetrs saskārās ar 800 miljardiem atomu; tā pietika, lai rastos «berze», kas savukārt izraisīja kuģa sasilšanu; vēl vairāk: izrādījās, ka, šķeļot šo starpzvaigžņu «gāzi», raķete pamazām apaug ar atomu kārtiņu, ko lidojuma ātrums iespiež kuģa bruņās. Sis masas pieaugums, protams, bija bezgala mazs, tomēr ar precīziem mēraparātiem to varēja noteikt.
Ik dienas ambulanci apmeklēja vairāki pacienti ar dažādām, bieži vien visai nenoteiktām sūdzībām; dažreiz radās iespaids, ka viņi tikai meklē ieganstu, ]<ā parunātos ar ārstu, kas deva iespēju būt pilnīgi vaļsirdīgiem. Sis privileģētais Stāvoklis palīdzēja man izprast notikumus, kas norisinājās pēc daudziem mēnešiem un pat gadieni
Pamazam visiem radās «viegla» attieksme pret dzīvi. Ļaudis labprāt izklaidējās, jokoja, bet tas tā bija tikai ārēji. Dažu reizi gluži parastā sarunā kāds negaidot pieskārās tematam, ko visi centās noklusēt. Atceros, reiz dārzā, spriežot par tektonofiziķu darbiem un to turpmākām izmantošanas iespējām, pieminējām Zemi, un kāda sieviete paklusi ieteicās: «Vai mēs vispār atgriezīsimies?» Brīdi valdīja sasprindzināts klusums, tad vairāki cilvēki reizē sāka steidzīgi runāt par ko citu.
Vislielākās bažas radīja parādība, kas acīm redzot skāra visdziļākās, intīmākās cilvēka psihes dzīles, kuras novērot nebija gandrīz nekādas iespējas, — tā bija mīlestības izpausme uz kuģa.
No neskaitāmām dzīvnieku paaudzēm, kas bija nomainījušas cita citu, lai beidzot varētu rasties cilvēks* mēs esam mantojuši nepārvaramo un nepieciešamo dzimumu pievilkšanās spēku. Aizritēja gadsimti, civilizācijas dzima un iznīka, bet cilvēks, cīnīdamies ar dabu gan ap sevi, gan sevī, tūkstošiem reižu mēģināja celt gaismā tos tumšos spēkus, kas viņā paslēpušies bez paša ziņas un piekrišanas; pamazām iekāre, kas tuvināja dzīvnieku tēviņus un mātītes, kļuva par cilvēka ilgām. Taču daudzu gadsimtu laikā mīlestība, tāpat kā citas jūtu pasaules jomas, saduroties antagonistiskiem sociāliem spēkiem, radīja ap sevi dažādus priekšrakstus, rituālus un likumus. Ālanta, reliģiskie mīti un aizspriedumi kļuva par šķērsli vīrieša un sievietes tuvībai. Barbariskās merkantilās iekārtas centās pārvērst mīlestību par neķītru veikalu, par preci, kura pieejama vienīgi tiem, kas spējīgi to nopirkt. Mīlu izmantoja kā līdzekli pagurušo nervu uzbudināšanai, tā kļuva par vienu no izklaidēšanās veidiem, par spilgtu plankumu uz pelēcīgās, vienmuļās dzīves fona. Vīrieši un sievietes meklēja tanī patvērumu no aklajām kataklizmām, kas brieda sociālo iekārtu dzīlēs, un ne mazāk aklās ikdienas veģetēšanas.
Mūsu civilizācija radījusi jaunas attiecības starp dzimumiem: to pamatā ir radošs darbs — tiklab garīgs, kā fizisks — kā dzīves dziļākā jēga. Garīgais, radošais darbs dzimis no fiziskā un ir tā augstākais, gaišākais atspulgs, tas pastāvīgi atveido jūsmu un rosību, ko mūsos izraisa pasaule. Agrāk ļaudis neapzinājās, ka jaunas dzīvības radīšana uzliek vislielāko atbildību, kāda vien cilvēkam var būt. Paaudzes dzima un mira, bet lielo, neatminēto noslēpumu tās nodeva cita citai kā aizzīmogotu vēstuli, ko bija lemts izlasīt tikai tālajiem pēcnācējiem.
Pasaules mīklas cilvēks atrisina ar prātu, kurā dabā valdošā kārtiba atspoguļojusies kā likumsakarīgas materiālas pārvērtības, kas norit tiklab zvaigžņu dzīlēs, kā cilvēku ķermeņos. Mīlestība nepakļaujas zinātniskiem pētījumiem, to nevar izteikt ar formulām un vienādojumiem, nevar ne paredzēt, ne aprēķināt, un tomēr arī mūsu racionālajā pasaulē tā ir pārdzīvojums, bez kura dzīve nebūtu pilnīga.
Mūsdienu cilvēku mīlestībā nav kaislību uzliesmojumu, nav vētrainu tuvības brīžu, kam seko atsvešināšanās, nav ierobežotības un atkarības sajūtas izraisītās' dziņas iegūt. Kā divas planētas, riņķojot pa savām orbītām, noteiktos punktos pienāk gluži tuvu viena otrai-, tā vīrietis un sieviete mīlā kļūst tik tuvi, cik vien tuvi cilvēki spēj būt. Tad viņiem rodas kopēji sapņi, katrs sāk vērot pasauli sava drauga acīm, baudot mīļotā mūžīgās tuvības noslēpumu, kā arī prieku uzņemties otra rūpes un grūtības, kuru nekad nav par daudz. Kaislība ir tikai viena no daudzajām vienotājām saitēm, un glāsti no jutekļu kairinājuma kļūst par valodu bez vārdiem, kas sākas tad, kad parastā ikdienas valoda nevarībā apklust. Tāda mīla var būt dzīvē tikai reizi.
Reiz, tērzējot ar vēsturniekiem par mīlestību senajos laikos, nevarēju vien nobrīnīties par pagātnes cilvēku jūtu nepastāvību, bet vēl neizprotamāks šķita tas, ka šie cilvēki, kas tiecās pēc izglītības visās dzīves nozarēs, gan svarīgās, gan nenozīmīgās, pilnīgi ignorēja to vienā no vissvarīgākajām — bērnu audzināšanā. Tai
vajadzēja būt lielai tumsībai, ja viņi ļāva šai ziņā valdīt pilnīgai pašplūsmai un nejaušībām, neapjauzdami, ka pirmajos dzīves gados bērns ir visjutīgākais un pakļāvīgākais materiāls, kurā apkārtējā vide atstāj jo dziļas pēdas, bet vainas, kas radušas šai dzīves posmā, vēlāk bieži vier. nevar izskaust pat ar audzinātāju visenerģiskākajiem pūliņiem.
Uz Geas no Zemes bija atnākuši daudzi mīlestībai nobrieduši vīrieši un sievietes, kas arvien vēl meklēja draugu, un tādēļ bija jādomā, ka ilgajos ceļojuma gados radīsies ne viens vien pāris. Tā tas arī notika, bet šķēršļi, ko nācās pārvarēt lietum lielajam vairumam, izrādījās nopietnāki, nekā to varēja iedomāties. Otrajā ceļojuma gadā nereti gadijās, ka pari izveidojās it kā nejauši un tāpat izšķīrās, bet par šo atgriešanos pie sen aizmirstajiem, barbariskajiem tikumiem visi, kā norunājuši, klusēja. Tas notika periodā, kad savaldīšanās, garīgais līdzsvars, miers — visas tās īpašības, ar ko mūs bija apveltījusi Zeme, pārvērtās par ārēju, sastingušu formu, ko rādījām citiem, izlikdamies, ka nekas mūsos nav mainījies, lai gan patiesībā īstais dzīves saturs bija kaut kur atkāpies un izzudis. Tas bija milzīgs ļaunums, ko tukšums nodarīja tiem, kas nebija sagatavojušies gandrīz vai nepārvaramajām ceļojuma grūtībām.
Ja mums tomēr izdevās daļēji maldināt darba biedrus, kolēģus, pat draugus, tad augstāko jūtu sfērā šāda izlikšanās nebija iespējama. Tādēļ daudzi mēģināja rast glābiņu sievietes apkampienos, aizmirsties mīlas priekos. Mēs zinājām, ka mūs nevar ilgstoši vienot ne žēlums, ne izmisums, ne arī vēlēšanās nokratīt atbildību par apzināti izvēlēto likteni, ka to spēj vienīgi īsta mīlestība, un tomēr vīrieši meklēja sievietes un viņas tiem ļāvās, saspringti, sazvērnieciski klusējot. Tie bija bīstami un veltīgi glābiņa meklējumi. Kārtējie atplūdi pameta krastā gadījuma mīlētājus, vientuļus un nevarīgus, un, kad tumsā pār viņu galvām aizskanēja griezīgais brīdinājuma signāls, kas atkārtojās ik nakti, viņiem pietrūka drosmes palūkoties vienam otra acīs, jo tajās rēgojās tukšums, no kura viņi tiecās aizbēgt, bet uz brīdi nokratītais smagums atkal atgriezās, un viņi gulēja līdzās vientuļi, apzinādamies, .ka cietuši sakāvi.