Par ko gan es te stāstu? Visupirms par sevi, kaut gan zinu vai, pareizāk, nojaušu, ka daudzi no maniem biedriem piedzīvoja līdzīgu neveiksmi. Es še runāju par sevi. Vienīgi par sevi, jo Anna šai pārbaudījumā uzvarēja, lai gan arī viņa bija daudz cietusi un varbūt tieši tādēļ, ka viņai pietika drosmes ciest, kamēr es vēlējos tikai aizmirst.
Kad divas mutes sakļaujas skūpstā, skatiens vairs nespēj aptvert otra cilvēka seju, jo tā ir pārāk tuvu, bet šī tuvība ir tikai fiziska — tā neko neizšķir un nesaista. Velti es centos paātrināt mīlestības atnākšanu, velti meklēju to kvēlos skūpstos, ciešos apkampienos, kamēr tā slēpās kaut kur vakara klusumā, biklā smaidā, nejaušā, negaidītā roku saskarē, kad viena, gribēdama noglāstīt otru, kautri apstājusies pusceļā. Cik vāji es sapratu Annu, cik biju cietsirdīgs, nemaz neinteresēdamies par viņas dzīves saturti! Man negribas daudz runāt par to, kā es uzzināju patiesību. Protams, reizēm man uzmācās tā kā godprātība, tā kā gluži vienkārša kauna sajūta. Atmiņā iespiedies tikai viens gadījums, bet es jau pirms tam daudz ko nojautu un tikai vairījos par to domāt, zemiski baidīdamies, ka būšu spiests uzņemties atbildību par Annas likteni — es, kas nejaudāju nest pats savējo.
Bieži vien nopratu, ka viņa visos sīkumos atceras mūsu pirmās tikšanās, kamēr es neatcerējos gandrīz neko. Sākumā piedēvēju to labajai sieviešu atmiņai, kuras vīriešiem nereti pietrūkst. Bija arī neviļus noklausīta saruna un vēl viens otrs sīkums, ko es nevēlējos saprast. Līdz beidzot kādu vakaru atgadījās kas tāds, kam es vairs neuzdrošinājos paiet vienaldzīgi garām.
Mēs sēdējām, pareizāk, zvilnējām gultā, kas bija pārsegta ar smagu, baltu zvērādu. Juzdamies noguris, atbalstīju galvu uz Annas sakrustotajām rokām un stingi vēros sienā. Istabu apgaismoja zemu piekārta zila spuldzīte. ES'jau nezin kuro reizi stāstīju viņai, kā mēs kādreiz dzīvosim kopā, kā sastapsim ceļā tik mazu planētu, kur pietiks vietasv tikai diviem cilvēkiem, un tie būsim mēs abi, apmetīsimies tur mazā namiņā zvaigžņu vidū … un piepeši, tā laiski, pusčukstus runājot, sienas spogulī ieraudzīju Annas seju.
Viņa klausījās manī, viegli savilkusi lūpas rūgtā smīna, it kā gribētu sacīt: «Zinu, ka tie ir meli un ka tu runā tikai runāšanas pēc — lai aizpildītu klusumu, un aizmirsti ikvienu vārdu, tiklīdz tas izteikts, bet tas nekas, runā tālāk, runā vien tālāk…»
Un šai mirklī es sapratu, cik bīstamu eksperimentu esmu uzsācis. Es nesniedzu viņai nekā; viņa bija man silts, kluss' patvērums garajās, tukšajās stundās cauri nedēļām un mēnešiem. Biju pieradis pie viņas, kā cilvēks pierod pie ainavas; viņas prombūtnē jutu tukšumu ap sevi, bet ne sevī; sevī — tas nozīmētu mīlestību. Anna saprata to jau pašā sakumā, bet mēmā izmisumā samierinājās ar visu, jo mīlēja mani. Es viņai biju visdārgākais un tomēr svešs cilvēks; vienaldzīgs un bezrūpīgs — ienācu viņas dzīvjī, iespiedos visintīmākajās atmiņās un rakņajos tajās kā bērns, kas tīksminās ar mirdzošiem nieciņiem, reizēm paceldams kādu pie acīm, lai jau nākošajā mirklī garlaikots to aizsviestu projām, bet dažreiz biju arī mīļš pret viņu — un tas bija vēl ļaunāk. Jā, es būtu varējis skatīt pasauli viņas acīm, klausīties viņas sirds balsī, kuru pat viņa pati negribēja uzklausīt; gatava uz visu — viņa lūkojās savā dzīvē, it kā tā — balta un neaptraipīta — vēl tikko sāktos; viņas mīlestība nebijās zvaigžņu, bet es domāju par viņas smaržīgajiem matiem un silto, samtaino ādu.
Apklusu, nespēdams vairs dabūt pār lūpām neviena nepatiesa vārda.
— Un tālāk? … — viņa klusu jautāja, liegi šūpodama manu galvu. Es nevarēju parunāt, kaklu žņaudza it kā dzelžaini pirksti; pievienodams visām vecajām nelietībām vēl vienu, pievilku viņas galvu un paslēpos skūpstā, lai no manas sejas viņa nevarētu nolasīt, ka es jau zinu visu.
Cik labprat es jums pateiktu, ka tūlīt pēc šī notikuma iemīlēju Annu un mēs kļuvām ļoti laimīgi, bet cilvēku attiecības, diemžēl, nemēdz tik vienkārši atrisināties.
Pagāja otra ceļojuma ziema, pienāca otrs pavasaris. Līdz šim visi darza koki mainīja izskatu, paklausot mākslīgajai Saulei: kad tā sildīja stiprāk, plauka lapas, ziedi, bet, tās stariem atdziestot, koki tērpās košās rudens krāsās. Vienīgi Kanādas egle, kas, ietinusies tumšajās skujās, auga strauta malā, nemainīja savu izskatu. Botāniķi ievadīja speciālus' hormonus un preparātus augsnē, no kuras tā smēlās savas dzīvības sulas, bet koks tomēr palika nemainīgs, drūms un vienaldzīgs un, it kā atminējis cilvēku naivo rotaļu un negribēdams kļūt par maldu mirāžas daļu, iegrima mūžīgā miegā. Bet tad kādu rītu Geu saviļņoja jauna ziņa: melnā egle noticējusi pavasarim un pa nakti izlaidusi zaļus dzinumus …
Dārzā sanāca daudz ļaužu. Neviens nebilda ne vārda. Visi, kas, neizprotamu jūtu dzīti, bija lielā steigā atskrējuši šurp, brīdi pastāvēja, klusēdami nolūkojās uz atmodušos koku un cits pēc cita aizgāja. Beidzot palika tikai daži cilvēki, kāds gribēja noplūkt gaišzaļo dzinumu, lai to plaukstā saberztu un ieelpotu sveķu smaržu, bet kāds cits viņu bargi norāja. Galu galā es paliku viens. Nosēdos pie koka stumbra un atbalstīju galvu rokās. Vientiesīgajam priekam, ko man sagādāja izplaukušais koks, tagad piejaucās truls žēlums. Piepeši sajutu cilvēku klātbūtni. Pacēlu galvu. Man blakus stāvēja Ameta un Zorins.
— Nāc mums lidzi, — ierunājās Ameta. — Aiziesim uz zvaigžņu galeriju.
Man nebija ne mazākās vēlēšanās iet turp, it sevišķi šobrīd.
— Negribi? — Ameta vaicāja. — Un tomēr nāc.
Es sadusmojos par Ametas uzbāzību. Piecēlos un negribīgi devos līdzi pilotiem. Lifts mūs aizveda uz skatu klāju. Pēc brīža atradāmies tumsā, augšā mirdzēja zvaigznes. Negribēju tās redzēt. Novērsos, bet ar muguru, ar galvas ādu, ar visu ķermeni jutu tukšumu, kas plētās aiz manis. Tā mēs stāvējām tumsā, līdz beidzot Ameta, nevienu īpaši neuzrunādams, sacīja:
— Mēs nedzīvojam mājā, kurai pāri peld mākoņi, mēs esam tukšumā. Var sevi mānīt un izturēties, it kā tas tā nebūtu, bet tas arī viss. Daudz labāk ir atzīt, ka esam tukšumā… un . pat likt šo atziņu visa pamatā. Tiesa, tad mūs sagrābj bailes, jo viss, uz kā esam raduši balstīties, mums ir laupīts. Prāts par varu tiecas aizklāt īstenībai priekšā kādus milzīgus melus. To nedrīkst darīt. Mums nav vajadzīga mājīga, no dažādām nejaušībām pasargāta dzīve. Vai tad neizpētīta, briesmu
pilna esamiba nav cilvēka cienīgāka? Mēs arvien vairāk paplašinām savu redzes loku, tātad ari atklājam pasaulē arvien vairāk jauna. Neaizvērt acis! Tā ir vienīgā drosmes izpausme, kas mums nepieciešama. Neno- vērsties no tukšuma, nedumpoties pret to, jo tieši tā ir pasaule. Mūsu pasaule. Ir tikai jāsaprot, ka, jo grūtāk kaut kas iegūstams, jo pilnīgāk tas pieder mums, cilvēkiem, lai tas viss, kas kādreiz likās svešs un baiss, kļūtu par sen kārotu mērķi.
Zvaigznes spīdēja nemirgojot. Es klusēju. Ameta, kā atsākdams pārtrauktu sarunu, atkal ierunājās:
— Ko tu šovakar domā darīt?
— Nezinu.
— Tad atnāc pēc stundas uz Bērnu parku. Labi?
Iespējams, ka es būtu atteicies, bet viņš satvēra
manu roku, un šis īsais, spēcīgais rokas spiediens samierināja mani ar visu: gan ar dīvaino runu zvaigžņu priekšā, gan ar savādo ielūgumu, gan, beidzot, ar viņu pašu, pilotu Ametu.