Es bikli iemetu starpā, ka mans brālis mācās astronautiku.
— E, — viņš nicinoši novilka, — mācās būvēt lidojošus automātus un vairāk neko. Tas tikpat kā taisīt taures un saukties par komponistu.
Steidzos to pavēstīt brālim.
— Pats tu esi taure, — viņš attrauca.
Es paliku viens ar savu dvēseles nemieru.
Tēvam bija draugs profesors Murahs — astronoms. Viņam, kā jau cilvēkam, kas ir intīmā tuvībā ar zvaigznēm, tad arī uzticēju savas bēdas.
— Es negribu būvēt lidojošus robotus. Gribu kļūt par īstu astronautu, lielu kosmisko kuģu stūrmani vai pat kapteini.
— A, seno laiku romantika! — pacietīgi uzklausījis mani, Murahs iesaucās. Viņš skeptiski pakratīja galvu. — Nu ko, astronautika ir skaista lieta. Kā tad, kā tad! Vai tu esi lasījis Rufusa «Planētu atmosfēras. Lidojumi»?
Sis darbs man nebija zināms. Tas profesoru ļoti iepriecināja.
— Lieliski! Izlasi to. Brīnišķīgs darbs. Pilns neskaidrību, kā miglains vakars. Neaptverami plašumi fantāzijai un vīzijām! Jā, jā, astronautika kādreiz bija ļoti grūta māksla. Cilvēks bieži vien nonāca tuvu savas psihiskās izturības robežai. Cik daudz ir bijis cēlas varonības lappušu, cik daudz uzvaru cilvēks izcīnījis pār sevi! Skaisti saka Rufuss: «Kas nekaiš astronautam pasaulē: uz katrām simt triljondaļām tukšuma — viena daļa cietzemes; mums ir kur izplest spārnusl Un cik daudz zvaigžņu — šo tumsas okeāna milzīgo ostas uguņu!» Bet vai tu zini, draugs, kādēļ tā bija tik grūta māksla — šī astronautika?
Es to nezināju.
— Kā tad tā? — Murahs brīnījās, raudzīdamies manī no augšas. Tur, kur citiem ir uzacis, viņam auga divi karfeivigi saslējušies sirmu matu kušķīši, kas, dzīvi kustēdamies, šķita piedalāmies sarunā un dažreiz smīdināja mani, vājinot profesora vārdu iespaidu.
— Es tev pierādīšu, ka tu maldies, topošais zvaigžņu apceļotāji Vai tu zini, ka cilvēki kādreiz ceļoja pa jūrām?
— Tā saucamajos tvaikoņos! — es iesaucos.
— Jā, bet pirms tam, sirmā senatnē, ļaudis šķērsoja jūras buru kuģos, par dzinējspēku izmantojot vēju. Tolaik, kamēr nebija atklāti hidrostatikas un hidrodinamikas likumi, viļņu teorija un citas zinātnes, kuģus būvēja pēc acumēra. Saproti, tādēļ katram šādam buriniekam bija sava individualitāte. Nevarēja būt divu līdzīgu kuģu — sīkas atšķirības mastu un ķīļa novietojumā, korpusa uzbūvē lika katram kuģim citādi reaģēt uz stūres rata pagriezieniem un tā tālāk. Cilvēki nevarēja šīs atšķirības paredzēt. Pārciestajās briesmās, piedzīvojumos, pat avārijās jūrnieki krāja pieredzi, no kuras izveidojās lielā kuģošanas māksla. Māksla, saproti, nevis zinātne, jo te svarīga loma bija ne tikai zināšanām, bet arī nostāstiem, māņiem, ticējumiem, un kuģa vadīšanai bija nepieciešama ari personīgā drosme, prasme un talants. Ar laiku zinātne aizpildīja visus šos robus un mākslai atlika arvien mazāk vietas. Tas pats pirms simt gadiem atkārtojās arī kosmisko lidojumu nozarē.
— Vai tas nozīmē, ka cilvēks vairs nevar vadīt raķeti? — es jautāju. — Bet es gribu to darīt! Vai tad tas kādam kaitētu?
— Kaitētu gan, — profesors atbildēja, un viņa uzaču kušķīši sakustējās kā neredzamu rūķīšu bārdiņas. — Kaitētu, jo tu to darītu lēnāk un ne tik precīzi kā automāts — tātad sliktāk. Un bez tam cilvēkam neklājas strādāt darbu, ko var veikt automāts. Tu taču zini, ka tas nav cilvēka cienīgi.
— Bet ekskursijā, — es iebildu, — vai ari kalnos cilvēki bieži vien cērt zarus, sakur ugunskuru un gatavo ēdienus, kaut gan to var izdarīt sildāmajā automātā ..,
— Ekskursijā mēs darām to, kas uzlabo mūsu veselību, atsvaidzina prātu, uzmundrina garu un tā tālāk. Bet, ja tu vadītu raķeti, tās krava būtu apdraudēta, nemaz nerunājot par tevi pašu …
— Kas gan ir viena raķete! — es iesaucos.
— Redzi nu, tu pats nejauši atzinies: sapņojot par astronautiku, tev nav prātā ne darbs, ne atbildība, tu gribi tos tikai mazliet notēlot, kas ļaus tev vēl pilnīgāk' «pa īstam» izbaudīt lidojuma burvību. Pirms divsimt gadiem tā bija liela un grūta, īstu vīru cienīga māksla, kas prasīja visu dzīvi no tiem, kuri tai pievērsās. Lielo astrogātu vārdi ierakstīti vēsturē. Taču toreiz tā bija nepieciešamība, kamēr šodien labākā gadījumā būtu izprieca vai ari — vēl ļaunāk — bezjēdzība.
Es biju noskaities uz profesoru par to, ka viņš tik loģiski pierādīja sava viedokļa pareizību, uz veco kuģu uzraudzītāju, brāli un visu pasauli. Tomēr savu apņemšanos negrozīju: kļūšu asironauts — gan jau man arī kas atradīsies. So lēmumu ar gudru ziņu noklusēju, bet no manām kautrīgi nolaistajām acīm profesors gan laikam noprata, kas man padomā.
— Saki, — vai tu tiešām gribi kļūt paf zvaigžņu kuģa kapteini? — viņš man stingri noprasīja, un es, aizmirsis savu apņemšanos klusēt, pašam negribot iesaucos:
— Gribu!
Profesors vispirms plati ieplēta acis, tad sāka smieties. Smējās ilgi. Beidzot kļuva nopietns.
— Vai tas taisnība, — viņš jautāja, — ka tu nesen esot ar zobiem pārkodis svina kabeli?
— Taisnība, — drūmi apstiprināju. Es vēl mazliet lepojos ar šo varoņdarbu, kaut gan pieaugušo acīs tas neizgelnījās ne mazākās atzinības, nemaz nerunājot par sajūsmu.
— Bet kādēļ tu tā darīji?
— Biju saderējis, — atbildēju vēl drūmāk.
— Tu esi ļoti stūrgalvīgs … tiku to dzirdējis un tagad redzu pats. Hm, nu ko — varbūt ar laiku tas zudīs, bet pagaidām lasi Rufusu …
Murahs raudzījās manī cietu skatienu, bet viņa kustīgās uzacis izteiksmīgi pauda, ka ir manā pusē. Sādā pārliecībā atsveicinājos no profesora, lai pēc dažām dienām dotos uz Gaismas ātrumu centru.
Tie bija dedzīgu diskusiju un intensīvas gatavošanās gadi, kurus vajadzēja vainagot pirmajam ārpussistēmas ceļojumam. Visur uz zemeslodes radīja speciālas iestādes, kurās ar brīvprātīgajiem izdarīja grūtus un bīstamus mēģinājumus, jo nebija zināms, kā cilvēka organismu ietekmēs pāri par 10 000 kilometru ātrums sekundē, bet raķetei, lai sasniegtu vistuvāko zvaigzni, būs neapšaubāmi jālido ar vismaz desmit reižu lielāku ātrumu.
Tātad es devos uz tuvāko Gaismas ātrumu centru, lai pieteiktos kā brīvprātīgais. Manā jaifnībā diezgan bieži varēja sastapt šo iestāžu darbiniekus — viņi valkāja baltas drānas ar mazu sudraba zibeni uz piedurknes. Bija pieņemts izrādīt viņiem tādu pašu cieņu kā ievērojamākajiem zinātniekiem un māksliniekiem.
Centrā mani uzņēma ar vislielāko laipnību, kurā tomēr bija jūtama zināma rutīna: acīm redzot viņiem ik dienas nācās noraidīt desmitiem šādu kandidātu.
Man bija tikai lielā vēlēšanās un nebija, protams, nekādas kvalifikācijas, tādēļ no manis atvadījās, apsolot, ka pēc pieciem gadiem, ja vien es būšot labi mācījies, varēšot atkal pieteikties iestāju pārbaudījumiem.
Tā es aizgāju, neko nepanācis. Smagi vīlies, sāku apsvērt visfantastiskākos plānus: gribēju viens doties izplatījumā vienvietīgā raķetē, paļaujoties uz to, ka pirms atomdegvielas krājumu izsīkšanas sastapšu kādu kuģi, kas uzņemsies par mani gādību kā par avarējušu; plānoju slepus ielavīties raķetē, kas dodas uz vistālāko planētu, un paziņot par savu klātbūtni kaut kur aiz Marsa orbītas. Cerēju, ka, manas kvēlās vēlēšanās aizkustināts, ekspedīcijas vadītājs iecels mani vismaz par savu palīgu, un pat sagatavoju jau atbilstošu runu viņa pārliecināšanai, piekam vairākos variantos, pieskaņojot tos dažādiem apstākļiem. Visi šie plāni, kaut arī palika sapņu sfērā, atņēma man milzum daudz laika. Aizgūtnēm lasīju kosmiskos stāstus — sējumu pēc sējuma, bet mācījos vāji un, piepeši ar kādu jautājumu iztraucēts no kosmiskajiem sapņiem, sarunāju aplamības. Man nebija ne jausmas, ka mana nabaga vecmāmiņa pilnīgi pārprot šo dīvaino izturēšanos. Aizsapņošanās ar pusceļā paceltu karoti rokā, vājās sekmes mācībās, vairīša- nās no cilvēkiem — tas viss viņas acīs nepārprotami liecināja, ka top liels talants. Manā dzimšanas dienā vecmāmiņa ar vislabākajiem nodomiem uzdāvināja man skaistu, baltu genetoforu, ko pati nereti ar vienu pirkstu tika trinkšķinājusi. Es izmēģināju uz tā savus spēkus — sākumā, gribēdams iepriecināt vecmāmiņu, bet vēlāk tāpēc, ka videoplastika mani patiešām ieinteresēja. Sl māksla dzimusi vēl viduslaikos. Tā radās, saplūstot tā saucamajai kinomākslai, literatūrai, krāsainajai un stereotelevīzijai. Ar genetoforu, kas māksliniekam kalpo tāpat kā klavieres komponistam, viņš var radīt visu, ko vien uzbur fantāzija. Var veidot dramas un komēdijas, stāstus par reāliem cilvēkiem un pasakas, kas risinās iedomātās zemēs, var konstruēt īpatņus, kas sevī apvieno augu un dzīvnieku valsts pazīmes. Visu to panāk ar dažādām gaismas lauku kombinācijām, kuras rodas, spēlējot genetoforu.