Par Bērnu parku sauca zāli, kas atgādināja nelielu botānisku dārzu. Koku te nebija daudz un visi zemi, ar spēcīgiem, līkumotiem zariem, pa kuriem varēja labi rāpties augšā. Vismazākajiem te bija iekārtotas smilšu kastes, bet tālāk klintī pavērās grota ar strūklaku vidū.
Tovakar koku un smilšu kastu trūka: videoplastiķi bija pārvērtuši zāli par burvju dārzu, jo te vajadzēja notikt īpatnējām sacensībām — konkursam par pasaku stāstītāja meistartitulu. Pretendentu bija daudz. Tie pēc kārtas ieņēma vietas uz paaugstinājuma, ko, uzmanīgi klausoties, ielenca bērni ar maziem sudraba zvaniņiem rokās.
Viņi izpauda savas jūtas, skandinādami tos pēc katras pasakas, bet liels, ērmīgi tērpts automāts, slēpies palmas ēnā, precīzi reģistrēja zvaniņu kopīgās skaņas intensitāti. Viens no labākajiem stāstītājiem izrādījās Zorins; parasti mazrunīgais pilots pārsteidza mūs ar pasaku «Par Radioaktīvajiem Milžiem no Algola zvaigznes». Un tomēr uzvarētāja laurus ieguva Tembhāra, kura vārdu, krāšņām raķetēm sprāgstot, nosauca par burvi pārģērbtais automāts.
Audzinātāji aicināja bērnus gulēt, un te nu mazie sacēla brēku, jo vēlējās redzēt vēl kādus brīnumus. Beidzot, palūkojies visapkart, ieraudzīju, ka zālē palikuši tikai pieaugušie, un sirds iesmeldzās savādās skumjās, it kā, bērniem aizejot, es būtu šķīries no savas jaunības. Bet tad uz tukšā paaugstinājuma viegliem soļiem uzkāpa Kalarla un smaidot vaicāja:
— Nu, varbūt vēl vienu pasaku? Ja vēlaties, es pastāstīšu kādu, lai jūs visi nejustos tik briesmīgi veci…
Mēs tūdaļ tvērām pēc bērnu pamestajiem sudraba zvaniņiem, un driz vien zāli piepildīja to priecīgās balsis, bet Kalarla ar daudzsološu un noslēpumainu sejas izteiksmi iesāka:
— Pasaka, ko es pastāstīšu, ir gandrīz patiess notikums, un to sauc — «Par Turingu, kas smējās».
Iestājās klusums, kurā kādu brīdi vēl dzirdēja ap- kalpotāju-automātu soļus. Tad apklusa arī tie, bet Kalarla ar vieglu, rotaļīgu smaidu uz lūparn vēl ilgi, it kā ko gaidīdama, klusēja. Ko gan viņa gaidīja? Varbūt, lai atgriežas tā noskaņa, kas valdīja zālē, kamēr tajā vēl bija bērni.
Beidzot viņa sacīja:
— So pasaku man pastāstīja vecmāmiņa, viņa bija ļoti konservatīva… bet varbūt pasakām komentāri lieki? Es labāk sākšu.
Kalarla vairs nelūkojās uz mums. Viņa domīgi vērās strūklakas dzirkstošajā šaltī, bet stāstītājas samtainā balss jaucās ar ūdens burbuļošanu akmens tvertnē.
— Ļoti sen, vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem, pasaule dalījusies divās daļās. Vienā no tām valdījuši atlantīdi. Katram cilvēkam — kā sensenos laikos, tā mūsu dienās — ir savi sapņi. Tie bijuši arī atlantīdiem. Viņi sapņojuši iznīcināt otru pasaules daļu, kas bija atbrīvojusies no viņu kundzības. Šim nolūkam viņi krājuši indes, lai sagandētu gaisu un ūdeni, kā arī radioaktīvus līdzekļus un sprāgstvielas. Bet, jo vairāk sakrājuši, jo lielākas bailes viņus sagrābušas. Tādēļ ar zeltu uzpirkuši zinātniekus, lai tie celtu mašīnas, kas nogalina cilvēkus. Reiz viņi uzzinājuši, ka tālā salā okeāna vidū dzīvojot kāds zinātnieks, vārdā Turings, kas protot būvēt automātus. Tolaik par automātiem zinājuši vēl ļoti maz un neviens nav pratis paskaidrot, kam tie īsti var derēt. Turings būvējis dažādus automātus: vieni varējuši izgatavot mašīnas, citi — cept maizi, vēl citi.— rēķināt un loģiski domāt. Tā viņš strādājis četrdesmit gadus, līdz beidzot izgudrojis automātu, kas pratis darīt visu, ko vien sirds vēlas. Sis automāts varējis kausēt metālus, šūt zābakus, pārvērst elementus un celt mājas, un, tāpat kā strādāt fizisku darbu, tas. pratis arī domāt par visdažādākajām lietām: spējis atbildēt uz jebkuru jautājumu, atrisināt jebkuru problēmu; neesot bijis nekā tāda, ko viņš nespētu paveikt, ja tam bijis pavēlēts. At- lantīdas valdnieki aizsūtījuši savus spiegus, lai tie uzpirktu Turingu, bet zinātnieks tos atraidījis. Tad viņi to saņēmuši ciet un nozaguši izgudrojuma plānus. At- lantīdu vecākais izskatījis tos, tad ataicinājis citus un sacījis: «Kad mums būs automāts, mēs viņam pajautāsim, kā iznīcināt tos briesmoņus, kas grib uz visiem laikiem novērst karus.» Bet otrs valdnieks, sirms un visu cienīts, piemetinājis: «Viņš mums pateiks ari to, kā mūsu pavalstniekus atradināt no domāšanas, jo domājoši cilvēki nelabprāt mirst, lai vairotu mūsu zelta slavu.» šie vārdi visiem ļoti patikuši, un viņi nolēmuši tā: uzcelsim Turinga Lielo Ģenerālo Automātu un kļūsim visvareni, lai neviens visā pasaulē nespētu mums pretoties.
Tad viņi sapulcinājuši septiņus tūkstošus rēķinātāju (jo cilvēki toreiz rēķinājuši galvā), lai tie aplēstu, cik zelta vajadzēs automāta celtniecībai, pēc tam ataicinājuši septiņus tūkstošus inženieru, kas septiņus gadus zīmējuši plānus. Tie vēl nav bijuši gatavi, kad pirmās strādnieku brigādes jau devušās uz izvēlēto vietu. Ala- inogordo, Jaunmeksikas plašā smilšu tuksneša sirdī, sapulcējušies septiņreiz septiņi tūkstoši strādnieku. Tie dzīvojuši dzelzs barakās, kur naktī valdījis ledains aukstums, bet dienā — neciešams karstums. Sāļās smiltis saēdušas plaušas un acis, strādnieku vidū plosījušās slimības, tādēļ mirušo vietā atlantīdi sūtījuši arvien jaunus strādniekus, un tā viņi rakuši milzu bedres pamatiem, kaluši šahtas un ejas, bet tām pāri gājuši ekskavatori, kas atgādinājuši milzu rāpuļus ar gariem kakliem, kādi dzīvoja pirms simt septiņdesmit miljoniem gadu. Un šī celtniecība ilgusi septiņus un vēl septiņus gadus, bet pēc četrpadsmit gadiem simttūkstoš akru lielo platību klājuši tērauda torņi un milzu ēkas, ko apjozuši augsti mūri. Un tad pienākusi diena, kad visi, kas bija piedalījušies šai titāniskajā darbā un palikuši dzīvi, aizbraukuši un vārti aizvērušies.
Būvlaukums kļuvis tukšs un kluss, tikai vējš kaucis augstu pakārtajos vados, bet pa grantētajiem celiņiem staigājuši sargi ar suņiem. Tā tas ildzis septiņas dienas, līdz tumšā,, melnā naktī pie austrumu sienas apstājusies liela- mašīna, ko saukuši par bruņu automobili, un no tās izkāpuši astoņi cilvēki, kas pārvaldījuši Atlantīdu. Pirmajam piederējusi visa tās dzelzs, otrajam — ogles, trešajam — nafta, ceturtajam — satiksmes ceļi, piektajam — labība un gaļa, sestajam — elektrība, bet septītajam — armija.
No pazemes viņus satikt iznācis celtniecības galvenais inženieris un zemu palocījies. Valdnieki izkāpuši no automašīnas un augstu virs mūriem ieraudzījuši pie stiepļu trosēm šūpojamies spuldzes, bet to nemierīgajā gaismā — melnus blokus un torņus, kas stāvējuši cieši cits pie cita kā kareivju rindas, taču tā bijusi tikai Tu- ringa Ģenerālā Automāta nelielā virszemes daļa, kamēr galvenās iekārtas bijušas paslēptas dziļi pazemē, tuksneša klintīs izcirstās ejās un zālēs. No divām pusēm pienākuši sargi un atvēruši mūrī melnas durvis, atbraucēji iegājuši iekšā, kur tos gaidījusi maza, stiklota vagonete, kas tūlīt sākusi braukt.
Viņi braukuši cauri zālēm, kur spīdējusi salta, zilgana gaisma, un cauri ēkām, kas likās iegrimušas klintī, bet pār viņu galvām melnojis nepārredzams vadu biezoknis, nosēts milzīgām izolatoru sēnēm. Garām slīdējušas sienā iebūvētas blīvslēgu ligzdas, šahtas, kurās sardzē stāvējuši automāti bruņu cepurēs, bet vagonete laidusies arvien dziļāk, kamēr inženieris sniedzis paskaidrojumus un stāstījis, ka tikai galveno agregātu vien pazemē esot vairāk nekā sekunžu cilvēka dzīvē. Viņi turpinājuši ceļu, slīdēdami lejup no stāva uz stāvu, caur stiklu redzējuši aizvijamies gaiteņus, viņu skatieni maldījušies kabeļu mežā, vagonete spraukusies starp resniem vara vadu atzarojumiem, reizēm kaut kur tālumā iemirdzējusies rubīnsarkaha uguntiņa, krēsla sabiezējusi, visu pārklājusi arvien melnāka tumsa, bet vagonete, riteņiem klaudzot, laidusies arvien dziļāk un dziļāk.