Un viss šis neaptveramais un neizmērojamais labirints bijis kā izmiris; neviens strāvas impulss vēl nebija skāris miljardus vadu, kas vijušies ap Milzeņa vara smadzenēm. Viņi braukuši ilgi, līdz beidzot aiz logu stikliem iemirdzējušās spuldzītes, kuru gaisma kritusi uz tuneļa valgās klints sienas. Vagonete nodrebējusi un apstājusies. Viņi sasnieguši mērķi. Zem šīs briesmīgās celtnes tās pēdējā, visdziļākajā telpā atradusies neliela, bruņām apšūta, ovāla istabiņa. Viņi iegājuši tajā. Pie melnajām sienām rēgojušās kontrolinstrumentu skalas — septiņsimt septiņdesmit septiņas skalas, — un pašā vidū bijis paaugstinājums. Uz tā atradies melns mikrofons, bet zem dimanta pārsega — poga un vairāk nekas. No šejienes varējis pavēlēt Lielajam Ģenerālajam Turingam.
Inženieris paskaidrojis, ka Milzenis varot tikpat labi audzēt eksotiskus ziedus un ierīkot dārzus kā nogalināt cilvēkus. Tam trūcis drošinātāju, kādi ir mūslaiku automātiem, kuriem tas nemaz nebijis līdzīgs. Tas bijis mežonīgs, barbarisks automāts, miljoniem reižu lielāks par piramīdām.
Tā viņi stāvējuši tur un klusējuši. Kaut gan pie griestiem degušas spuldzes septiņos svečturos, melnās sienas absorbējušas gaismu. Turingu gan bijis paredzēts iedarbināt vēlāk, bet galvenais inženieris, vēlēdamies izdabāt valdniekiem, licis priekšā to tūlīt izmēģināt. Viņš pats jau ilgus gadus dzīvojis drudžainās gaidās, un viņa smadzeņu dzīlēs snaudusi doma, kuru viņš slēpis, saprazdams, ka cilvēks, kas nostāsies pie iedarbinātā Turinga mikrofona, kļūs varenāks par asīriešu un babiloniešu magiem, kuriem kalpojuši dēmoni. Tādēļ, kad pirmais valdnieks pajautājis: «Kas jādara, lai to iedarbinātu?» — viņš atteicis: «Mans kungs, ir jānospiež šī melnā poga, lai paceltos slūžas un Svētā Huana upes ūdeņi ieplūstu septiņdesmit septiņās turbīnās un radītu strāvu, kas piesātinās Turinga metala .iekšas, un viņa orgānos sāks pulsēt elektriskā strāva.» Valdnieks licies drusku aizkustināts, jo mīlējis dižas un brīnumainas lietas, un kā negribēdams ar resnu, baltu pirkstu nospiedis pogu. Tūdaļ iedegušās ugunis, aparātu rādītāji sākuši drebēt, spuldzes atvērušas savas sarkanās acis un palūkojušās cilvēkos, bet virs viņu galvām sakustējusies un ietrīcējusies simttūkstoš akru lielā platība.
Mašīnas sākušās virpuļot un šņākt, tūkstošiem va- kuumcauruļu sārti iekvēlojušās, releji šaudījušies šurp un turp, visās spolēs, solenoīdos un vītnēs ieplūdusi strāva. Bet melnajā istabā varējis redzēt tikai vienmērīgi apgaismotās aparātu skalas un skaļrunī skanējusi vienmuļa sanēšana, jo briesmonis ar vara smadzenēm, kaut arī atdzīvojies, tomēr vēl snaudis un it kā miegā krācis.
Tad valdnieki pēkšņi sapratuši, ka atrodas aci pret aci ar visvarenu būtni, ka tas ir dievs, kuru viņi paši radījuši, un, kad tam pavēlēs, tas izpildīs visu. Kad viņi aptvēruši šī vārda jēgu, viņu sirdis, bailēs sažņaugušās, kā raugoties bezdibenī, jo viņi nebija raduši visu spēt.
Katrs sapņojis, ka pēc viņa pavēles automāts iznīcinās pārējo sešu īpašumu un dzīvību, bet dzinis prom šo neatlaidīgo, uzbāzīgo domu jaunā kara labad, kuru viņi visi kopā bija iecerējuši. Bet astotajam bijis astoņpadsmit gadu, un viņa tēvs bijis dzelzs valdnieks, bagātāks par visiem, jo no dzelzs toreiz izgatavojuši nāves ieročus. Sis valdnieks labāk nekā citi pratis par zeltu pārdot cilvēku asinis, un viņa metalurģiskajās rūpnīcās kaluši tūkstoši tērauda veseru, lai tālās zemes malās beigtu pukstēt tūkstoši dzīvu siržu. Bet viņa dēls vēl bijis tīrais zēns — bāls un melanholisks. Viņš zinājis, kā garšo visi Zemes augļi un visas Tndes, kas kairina pagurušos nervus, un pazinis visas baudas, ko varēja iegūt par zeltu. Tādēļ pasaule viņam šķitusi bezgala garlaicīga, un, meklēdams vēl neizbaudītas sajūtas, viņš labprāt gremdējies tumšo filozofiju labirintos. Viņi visi stāvējuši kā sastinguši, un neviens neuzdrošinājies bilst ne vārda, juzdams savu niecīgumu līdzās šai mašīnai. Visi klausījušies tikai strāvas vienmērīgajā sanēšanā, un viņiem licies, ka briesmonis elpo, pazemīgi gaidīdams rīkojumus. Un tad bālais zēns paspēris soli uz priekšu un jautājis:
— Kādēļ mēs dzīvojam?
Viņa tēvs satrūcies un gribējis viņu norāt, bet nepaguvis ne lūpas pavērt, kad Turings jau iedarbojies.
Spuldzes sākušas mirgot, gaisma kļuvusi bālāka, sienu melnums te mācies viņiem virsū, te atkal atkāpies, līdz pēkšņi skaļrunī atskanējusi metāliskā nopūta, tad otra, trešā, ceturtā, arvien straujākas. Grīda sākusi drebēt, sacēlušies putekļi, no spēcīgiem grūdieniem ļodzījušās kājas, līdz beidzot, griezīgas šņirkstoņas un rēkšanas kā viesuļvētras pavadīti, visi reizē metušies uz durvīm, paniskā izbīlī cits citu grūstīdami un samīdami, jo viņi sapratuši: mašīna smējās…
PĒTERIS NO GANIMEDA
Jau ilgi netiku stāstījis par Pēteri — veselus divdesmit mēnešus pēc pirmās operācijas viņa veselības stāvoklis palika bez pārmaiņām. Operācija izglāba viņam dzīvību, un tas bija viss. Smadzenēs radušās rētas apturēja domu ritumu. Viņš nevarēja runāt, rakstīt, lasīt, un bez tam viņam bija garozas aklums. Tas nenozīmē, ka viņš neredzēja, nē: viņa acis reaģēja uz gaismu, bet smadzeņu redzes centrs bija kā sala, ko rētas atdalījušas no atmiņu jomām, tādēļ Pēteris redzēja tikai juceklīgu krāsainu plankumu un kontūru haosu. Viņš staigaja nevarīgi kā akls, un tā tas turpinājās līdz nākošajai operācijai, kuru mēs izdarījām otrajā ceļojuma gadā. Atveseļošanās stipri ieilga. Domāšanas spējas Pēteris atguva gausi un ar grūtībām. Nevar teikt, ka viņš būtu atsācis runāt, — viņš to iemācījās no jauna. Vakarus pavadīju pie viņa; šīs stundas prasīja daudz pacietības un pūliņu, bet es tos nežēloju, tie bagātīgi atmaksājās. Otrā gada beigās Pēteris gandrīz nemaz vairs neatšķīrās no pārējiem biedriem, ja neskaita to, ka vairumu savas pagātnes faktu viņš zināja nevis kā paša pārdzīvotus, bet gan kā iemācītus. Mēs viņam izstāstījām viņa paša dzives stāstu tā, kā mums to pārraidīja pa radio no Zemes; signālu novēlo- jumam, par laimi, nebija nozīmes, jo laikā, kad tie traucās pakaļ kuģim, Pēteris tos vēl nevarēja izmantot.
Jauneklis jau sēdēja dziļā atzveltnes krēslā, bija ļoti novājējis, bet ar katru dienu atguva spēkus un arvien biežāk izteica vēlēšanos pievienoties jauniešu grupai, kas studēja kosmonautiku; šo nodomu mēs apsveicām ar neviltotu prieku, būdami pārliecināti, ka darbs vissekmīgāk veicinās viņa atgriešanos normālā dzivē. Nākuši pie atziņas, ka Pēteris jau drikst zināt visu, kas ar viņu noticis pēdējos divos gados, jo vairāk tādēļ, ka neziņa par šī laika notikumiem satrauca viņu, mēs ar Teru Haru pastāstījām jauneklim, kādā kārtā viņš nokļuvis uz Geas.
Ļoti piesardzīgi ieminējos par atmiņā iespiedušos eksperimentu, ko mēs izdarījām, izmeklējot viņa smadzenes. Pēteris uzklausīja mani mierīgi, bet pēc tam uzbudinājās, viņa acis iegailējhs tā, kti sāku baiļoties, vai tik neatgriežas nervu drudzis, kas tik ilgi bija viņu vārdzinājis: Vakarā viņš paziņoja, ka vēlas pastāstīt tiem, kas izglābuši viņa dzīvību, vienīgo pārdzīvojumu, kas saglabajies viņa atmiņā. Sākumā mēģināju viņu no šīs iedomas atrunat, bet viņš atgriezās pie tās tik stūrgalvīgi, ka, apspriedušies ar Annu un Šreju, mēs tam piekritām. Bija klāt ārsti, Ters Hārs un Ameta, kura sabiedrība vienmēr dīvainā kārtā uzmundrināja mūsu slimnieku. Pēteris runāja īsiern teikumiem, bieži apklus- dams un jautājoši uzlūkodams te mani, te Annu klusā cerībā, ka mēs uzminēsim un pateiksim priekšā vajadzīgo vārdu; viņa Stāstījums bija negluds, to pārtrauca garas pauzes. Reizēm viņš iegrima domās un, acis aizvēris, ilgi klusēja, mēģinādams rast sevī kādu izbalējušu, aizmirstu detaļu. Dažreiz tas viņam arī izdevās, bet citreiz viņš kratīja galvu ar vieglu, nevarīgu smaidu, kas nozīmēja — «esmu aizmirsis». Neraugoties uz to, bet varbūt arī tieši tādēļ šis stāsts, kuru Pēteris rekonstruēja mūsu acu priekšā, gluži kā cilvēks, kas, atgriezies dzimtajā malā, tikai ar iztēles spēku atveido sagrautā tēva nama kādreizējo izskatu un, stāvot uz drupām, cilā gan vienu, gan otru akmeni, saskatīdams tajos tikai viņam zināmos veselā 'apveidus, — varbūt tieši tādēļ šis skarbais un vienkāršais stāsts mūs satrauca. Es jums to pastāstīšu, tikai ne tanī kroplajā formā, kādā pats noklausījos, bet pārrakstītu un papildinātu ar ziņām, ko saņēmām no Zemes. Tālāk seko Ganimeda Pētera dzīves stāsts, starpzvaigžņu tukšumā avāriju cietušā cilvēka vienīgās atmiņas, kas izrādījušās stiprākas par katastrofu.