Bērnība aizritēja kā'visiem viņa vecuma zēniem.
Līdz septiņiem gadiem viņš dzīvoja pie vecvecākiem Eirāzijas Dabas parka lielajā rezervātā, Pamira pakājē, un tikai divus mēnešus gadā viesojās vecajā tēva mājā Vislas krastos. Tad sākās skolas gaitas — nebeidzami ceļojumi pa jūrām un kontinentiem, saistīti ar ģeogrāfijas un ģeoloģijas mācīšanos, senu muzeju un fondu apmeklēšana vēstures stundās, ekskursijas kalnos, vasaras izbraucieni pa upēm, pirmie lidojumi raķetēs kopā ar audzinātājiem-un biedriem, patstāvīgi fizikas un ķīmijas eksperimenti, planētu modeļu aplūkošana Bērnu parkā tukšuma un, beidzot, pirmā divu nedēļu ilgā uzturēšanās Sestās kosmiskās stacijas observatorijā.
Sai laikā radās kvēlas ilgas pēc atklājumiem, neparastiem piedzīvojumiem, vēlēšanās sastapties ar tālo zemju un planētu bargajiem spēkiem, ar kuriem viņš cīnīsies līdz uzvarai. Zēnam augot, ziņkāre no rotaļas pārvērtās par tieksmi izzināt pasauli, viss, kas atradās ap viņu, ar laiku kļuva saprotams, bet pusaudža sapņi par cīņām un uzvarām pacēlās arvien augstākās, nereālākās sfērās. Viņš jau studēja zinātnes vispārējos pamatus un ticēja, ka noslēpumi — ja tie vispār eksistē — laikam slēpjas vienīgi vistālākajos Visuma nostūros. Sasniedzis septiņpadsmit "gadu vecumu, Pēteris sāka-'āpmeklēt dažādus politehnikumus, institūtus, laboratorijas, lai iepazītos ar cilvēka darbības neaptveramajiem plašumiem un izvēlētos nozari, kurai ziedot sevi uz laiku laikiem. Sākumā viņu saistīja astronomijas studijas, kamēr nokļuva lielajā Vispārējās un eksperimentālās astronautikas institūtā.
Pēc trim gadiem beidza ievadkursu un sāka gatavoties nākošajam četrus gadus ilgajam patstāvīgāku pētījumu posmam. Te viņš piedzīvoja savu pirmo triumfu un — pirmo neveiksmi. Profesors Diadiks, fiovērtēdams savu skolnieku darba panākumus, atzina, ka uz Pēteri liekamas vislielākās cerības, bet šim priekam drīz vien piejaucās rūgtums. Pēteris cieta sakāvi cīņā ar spēku, ko atklāja nevis uz kāda no tālajiem debess ķermeņiem, bet gan pats sevī.
Viņš iepazinās ar jaunu meiteni, savu studiju biedreni. Viņus saistīja kopējas intereses un sapņi; pēc gada viņi jau bija draugi. Viņu domas — kā viņi bieži smiedamies konstatēja — virzījās pa paralēlām orbītām, bet
jūtas, ko mūzikas skaņas vai mākslas darba līnijas modināja vienā, atbalsojās arī otrā. Šai laikā Pēteris strādāja intensīvāk nekā jebkad. Saduroties ar šķēršļiem, viņš agrāk nekad nebija juties tik pārliecināts par savu uzvaru, nekad nebija uzbrucis tiem ar tādu kaismi un neatlaidību, un tomēr padarītais darbs atvieglojuma vietā atnesa nemieru. Viņš nemitīgi meklēja sev papildu darbus, jaunas problēmas un tēmas. Dažkārt viņam uzmācās nepārvarama tieksme doties vientuļā [Sastaigā kalnos; tai laikā viņš bija paveicis dažus ļoti grūtus, drosmīgus, pat pārdrošus pārgājienus. Kādu vakaru, kad viņi bija palikuši laboratorijā divi vien, Pēteris vēroja meiteni, kas, pagriezusi viņam muguru, viegla un vingra rīkojās ar aparatūru. Pēkšņi tik negaidīti, ka sirds vai pamira, viņš saprata, ka šie cīniņi, satraukuma brīži un bēgšanas mēģinājumi, neizprotamie aizmiršanās mirkļi, kvēlie sapņi, neizteiktās ilgas, klaiņojumi — tas viss izskaidrojams ar vienu vienīgu vārdu: mīlestība.
Tai brīdī un vēl labu laiku pēc tam Pēteris neuzdrošinājās to atklāt meitenei; reiz tomēr šis mirklis pienāca, un tad arī bija visam beigas, jo viņa gan simpatizēja jauneklim, augstu vērtēja un cienīja viņu, bet nemīlēja. Pēc izšķirošās sarunas viņš nesatikās ar meiču vairākus mēnešus, bet tiekoties ne vārda par to neminēja. Un visdīvainākais bija tas, ka Pēteris gandrīz nekad nedomāja par viņu. Tikai reizēm, kad īsināja naktis pie izklātām papīra loksnēm zemu nolaistas spuldzes gaismā, viņa skatiens pauzēs starp diviem pētījuma posmiem aizklīda no apgaismotā rasēšanas dēļa pāri galda malai, kur sākās tumsa — tukša un melna kā starpzvaigžņu izplatījums. Tad kā zibens spēriens viņu pārņēma žēlums — tik spēcīgs, ka aizrāvās elpa. Viņš sakumpa, nodūra galvu un atsāka aprēķinus, truli atkārtodams pēdējos uzrakstītos vārdus, līdz viss atkal atkāpās un nogrima kaut kur dvēseles dziļumos.
Pagāja nākošais studiju gads un pēc tam vēl viens. Pēteris sāka strādāt savu diplomdarbu. Viņš apmetās kādā no institūta ārpuszemes nodaļām — astronau- tiskajā stacijā uz Mēness. Pabeidzis darbu, viņš atlidoja uz Zemi, lai nodotu to savam zinātniskajam vadītājam Diadikam. Jauneklis gribēja tai pašā dienā atgriezties, bet satika kādu vecāku kolēģi, kas puspa- jokam pateica viņam: «Nav labi, ka tu mūs nemaz neapmeklē. Mana meitiņa arvien vēl gaida apsolīto pasaciņu.» — «Ja esmu apsolījis, tad atvainojies manā vārdā un pasaki, ka rīt atbraukšu,» Pēteris nopietni atteica. Tā kā viņam bija dažas stundas laika, viņš aizgāja uz lielo parku pie institūta un tur satika to, kuru nebija redzējis jau divus gadus. Viņa bija ļoti priecīga un aicināja pastaigāties. Viņi aizlidoja uz kādu tuvējo rezervātu. Līdz saulrietam abi klaiņoja pa viršu laukiem, viņa plūca ziedus un lika tos milzu pušķi. Beidzot saulē sakarsuši, noguruši viņi apsēdās ar augstu, biezu zālāju apauguša paugura dienvidu nogāzē. Saule jau bija paslēpusies aiz apvāršņa, lapās iešalkojās vēsma, vēstīdama aukstu nakti. Pēkšņi ziemeļaustrumu pusē žilbinoši iekvēlojās mākoņi, no tiem izšāvās spilgts gaismas kūlis, uzskrēja zenītā un pazuda. Pēc brīža pie apvāršņa atskanēja dobja rūkoņa, kas atgādināja tāla negaisa pērkonu.
— Pēdējā Mēness raķete, — meitene sacīja. — Tā aizlidoja bez tevis; vai tu paliksi vēl rītdien?
Viņš neatbildēja. Tumsa sabiezēja. Sēdošās meitenes seja bija redzama tik neskaidri kā tumša ūdens apskalota skulptūra. Kādu laiku tā vēl mirdzēja, atgādinot fosforescējošu plankumu, tad nodzisa. Nakts viņus izšķīra, tā ka Pēteris vairs nezināja, vai šeit pie krūma vēl ir kāda dzīva būtne, tādēļ klusēja, baidīdamies runāt tukšam gaisam. Viņš sēdēja nekustīgi pilnīgā tumsā, skatiens nevarīgi maldījās apkārt — šķita, ka gaiss kļūst par nesveramu vielu, kas visu ietin bezveida kokonos. Varēja dzirdēt vienīgi te stiprāku, te vājāku neredzamo lapu šalkoņu, kad tās pieskārās cita citai. Sai sausajā, vienmuļajā skaņā bija kāda neizsakāma vienaldzība, tāpēc tā likās nežēlīga.