Klusums ieilga. Beidzot Pēteris izdzirda citas, dzīvākas skaņas: meitene piecēlās kājās.
— Mums jāiet, — viņa sacīja klusi, it kā kāds atrastos tuvumā. — Ir jau vēls…
— Zēl, ka es nepaņēmu heliplānu, mēs varētu aizlidot, — viņš pieceldamies sacīja.
— Ak, tas nekas… bet es vairs nezinu, kā mēs atnācām šurp, Pēter?
— Mēs orientēsimies pēc zvaigznēm un pameklēsim vilcienu. Tam jābūt kaut kur tuvumā. Iesim te, pa kalnu. Vai tu redzi Lielos Greizos Ratus? Lūk, tur, un tālāk ir Polārzvaigzne.
Viņi uzkāpa paugura virsotnē — tas bija viegli nolaidens, kails kupols. Zvaigznēm vāji mirgojot, tumsa visapkārt likās vēl melnāka. Nosprauduši sava ceļa virzienu, viņi devās lejup. Kājas grima augstā, rasotā zālē, kas viegli gurkstēja.
— Vai tu dzirdēji, — viņa pēc brīža iejautājās, — ka pārtraukuši izmest okeānu ūdeņus ārpus Zemes robežām?
— Tu runā par kontinentu paplašināšanas plānu?
— Jā, līdz šim ūdeni vienkārši izmeta, tagad turpretī mēs saņēmām Areoloģijas institūta projektus, kas paredz apūdeņot ar to sausās planētas… Uzmanies, te, liekas, aug paegļi, es sadūru kāju. A, nupat sākas taciņa. Kaut kur jau nu tā aizvedīs. Jā, un profesors mūs visus nozīmējis jaunā darbā. Tas ir ārkārtīgi interesants.
Taka, pa kuru viņi gāja, aizvijās starp augstiem, necirptiem dzīvžogiem … Līkumā pa kreisi pavērās skats uz klaju, plašu lauku. Ļoti tālu — augstu pie debesīm virzījās mirdzošs mākonis, pēc tam apstājās un sāka kāpties atpakaļ.
— Redzi, — meitene rādīja to ceļa biedram, — tur Pozdena izdara savus eksperimentus … Zēl, ka tu tik ātri aizbrauc… Es tev būtu izrādījusi visus jaunumus … mēs pēdējā laikā esam daudz ko paveikuši.
— Nē, — Pēteris nepacietīgi attrauca. — Man vispār nevajadzēja šurp braukt, — viņam neviļus paspruka. Viņa apstājās. Sīkajām dzīVzoga lapiņām bija ļoti gaiša, gandriz mirdzoša apakšpuse, un, vējam tās sagriežot, šķita, ka no tumsas pretī raugās desmitiem bālganu acu. Pēteris neredzēja meiteni, vienīgi vieglajā vēsmā drebēja lapiņas, un šīs nemierīgās trīsas kā spokainas liesmiņas neskaidri iezīmēja viņas augumu.
— Kādēļ, Pēter? — viņa klusi vaicāja.
— Nerunāsim par to, — Pēteris lūdza. Viņš pēkšņi jutās [oti noguris. Nerunāt, nedomāt, tikai soļot ar viņu caur tumsu, soļot, soļot…
— Pēter… es domāju, ka … Es tak negribēju, saproti… Domāju, ka pa šiem diviem gadiem … — viņa aprāvās.
Pēteris tumsā pasmaidīja. Viņš nejuta nekā, izņemot lielo, glāstošo nakts mieru.
— Nerunā tā, — viņš piebilda tonī, kādā mēdz runāt ar bērnu. — Tu to nesaproti… un es arī nesaprotu, bet… sniedz roku.
Viņa pastiepa delnu. Viņš to tumsā satvēra. Abi apstājās vistumšākajā vietā, un viņu ķermeņi likās iegrimstam nebūtībā. Viņš sāka runāt tādā balsī, kādu meitene vēl nekad nebija dzirdējusi, tā bija tik viegla, ka tikko pacēlās pāri nerimstošajai lapu šalkoņai.
— Viss, kas ar mani notiek, sākumā neeksistē, tad atnāk, paiet un izzūd, bet tu esi vienmēr. Nezinu, kādēļ tas tā, un arī nejautāju. Tavu pirkstu, lūpu, galvas apveidus, tāpat kā savējos, es neesmu izvēlējies; tie jau ir tādi, un es par to nebrīnos, lai gan dažreiz varu pret to sacelties… Bet kas gan pa īstam saceļas pret savu miesu?
Tu neesi man dārga, tāpat kā mana miesa man nav dārga, tā ir tikai nepieciešama, jo bez tās es nespētu eksistēt. Es pieskaros tavai rokai. Ko tas nozīmē? Lūk, kauliņi, cīpslas, āda — jā, tas viss ir tā, bet tas nav svarīgi. Kā lai es tev to pasaku? Nemirstības nav. Mēs visi to zinām un visi tā domājam. Bet tagad, šajā brīdī, ir nemirstība. Jo es jūtu tavu roku, tas ir izskaidrojums un atbilde. Pieskaroties tavai rokai, man liekas, it kā es būtu pazinis visus aizmirstos, pazudušos cilvēkus, visas viņu ilgas, visas pasaules, to sākumu, attīstību un galu… Bet kas gan cits, ja ne tieši tas, ir nemirstība!
Tu klusē. Tas ir labi. Nesaki «aizmirsti». Nesaki tā.. Tu taču esi prātīga meiča. Ja es aizmirstu, es nebūtu vairs es, jo tu esi ienākusi manī, esi sakususi ar vissenākajām atmiņām, esi nokāpusi dziļumos, kur vēl nav domu, kur pat vēl nedzimst sapņi, kur ir tikai akla vielu maiņa, kas dod man sākumu, un, ja kāds izrautu tevi no manis, tad paliktu tukšums, it kā manis nekad nebūtu bijis: man būtu jāatsakās no sevis, no atbildības par paša likteni, bet to es nedrīkstu. Vai tu zini, kādēļ es devos strādāt Tiho aizas observatorijā? Es gribēju aizmirst, bet, vērojot zilo Zemi, man bija tā, it kā uzlūkotu tevi. Domāju, ka varbūt attālums ir pārāk mazs, bet tas bija muļķīgi. Jo tu esi visur, kur vien es raugos… Piedod, nedusmojies … ak, ko gan es runāju. Tu tak saproti, kādēļ to visu stāstu? Ne jau tādēļ, lai pārliecinātu vai izskaidrotu — te nekas nav skaidrojams, kā nav jāskaidro, kādēļ mēs dzīvojam. Es to stāstīju tādēļ, ka koki zaudē un atkal atgūst lapojumu, ka no rokas izlaisti akmeņi krīt, ka gaismas stars spēcīgu zvaigžņu tuvumā izliecas, ka ledāji nes klints bluķus, bet upes — ūdeni…
Tas, ko es jūtu, tev nekā nedod, to es zinu. Bet reiz pienāks laiks, kad tev daudz kas jau būs aiz muguras un maz — priekšā. Tad varbūt tu atmiņās meklēsi kādu atbalsta punktu, kādu, mirkli, no kura sāk vai beidz skaitīt gadus. Tu jau būsi citāda, un viss būs citādi, un kas to zina, kur būšu es, bet tas nav svarīgi. Padomā tad, ka tev varēja piederēt mana astronautika, tāpat kā mani sapņi un balss, rūpes un vēl manis neapjaustas idejas, un mana nepacietība un biklums — tev varēja būt otra pasaule. Kad tu par to domāsi, vairs nebūs svarīgi, vai tu neesi pratusi vai gribējusi, lai tā būtu. Svarīgi būs tikai tas, ka tu esi bijusi mans vājums un mans spēks, zaudējums un ieguvums, gaisma, tumsa un sāpes — mana dzīve.
Ar meitenes rokas nevarīgi izplestiem pirkstiem viņš noliecies pieskārās saviem deniņiem un pierei.
— Vai tu jūti šo cieto vietu? Tas ir kauls. Reiz tas atbrīvosies no miesas, būs atsegts un kails. Bet tas nekas. Jo, kaut arī viss ir mainīgu apveidu straume, plūstoša atomu forma un struktūra, atomu savienojums, atomu tīkls, kuri tikai reizēm apvienojas, lai izveidotu cilvēka ķermeņi, un tad atkal sairst, — šis brīdis paliks. To glabās putekļi, kuros pārvērtīsies mana atmiņa, kas, apstājusies uz visiem laikiem, kļūs stiprāka par laiku, par zvaigznēm, stiprāka par nāvi.
Pēdējos vārdus viņš izrunāja čukstus, arvien klusāk, gandrīz nedzirdami, līdz apklusa pavisam. Šķita, ka viņš pat neelpo. Tad viņš palaida meitenes roku — uzmanīgi, it kā atdodams kaut ko ļoti trauslu. Viņš sāka soļot pa priekšu. Taka sākumā gāja taisni, tad nogriezās un šķīrās uz divām pusēm. Viņš aizgāja pa kreisi. Uzpeldēja mākoņi, aizsegdami arvien lielāku debess daļu, vējš pieņēmās. Viņi gāja klusuciešot, kamēr aiz dzīvžoga izdzirda lēnu klabēšanu, kas, viņiem tuvojoties, kļuva vājāka, bet tad atkal pieauga: tur vienmērīgi klaudzēja kādu neredzamu griežņu asmeņi.
— Vai tur kāds ir? — Pēteris skaļi jautāja, pagriezdamies uz to pusi.
— Es te … esmu, Sigma seši, — metālisks baritons atbildēja.
Pēteris pagāja uz to pusi, bet atdūrās pret cieši savijušos dzeloņainu zaru sienu un apstājās.
— Sigma seši, kā pie tevis var nokļūt? Vai te ir kāds ceļš?
— Ja tu nevari… tikt, tad tu esi cilvēks. Ej desmit metrus taisni uz priekšu, — balss atteica, — tur ir izcirtums.
— Sigma seši, dod signālu.
Krūmos iekvēlojās rožaina, zaļi svītrota lode. Viņi abi izgāja pa diezgan zemu eju dzīvžogā. Zem nolīkušiem zariem, balstīdamās uz trim sliecēm, stāvēja mašīna. Vienu tās antenu apgaismoja signālspuldze, pārējā metala virsmas daļa, ko sedza nogriezti krūmu zariņi un lieli, kā asaras mirdzoši rasas pilieni, grima tumsā.