— Sigma seši, kur te ir vilciens? — Pēteris jautāja, tuvodamies Inašīnai. Viņš uzlika roku uz tās aukstā vāka.
— Vilciena pieturas vieta … ir četrsimt metrus uz ziemeļaustrumiem, — mašīna atbildēja. Tās balss kļuva arvien klusāka, vārdi sekoja ar lielām pauzēm.
— Kāda nomaldījusies Sigma, — Pēteris sacīja savai ceļa biedrenei. — Liekas, tā ir izlādējusies. Vai tu Ievēroji, cik tā jocīgi stostās?
— Es ne… esmu… iz… izlādējusies, — mašīna sacīja ar metālisku šņirkstoņu, kas skanēja savādi — kā aizvainojuma pieskaņa. — Man… ir pārdedzis.., modulācijas … vads, — tā vēl nopūtās un apklusa.
Pēteris devās norādītajā virzienā, atliekdams šmaugos zarus, lai tie necirstos sejā meitenei, kas sekoja viņam. Drīz tumsā pazibēja tāla, oranža gaismiņa. Krūmāji nozuda, un iesākās plašs klajums. To šķērsoja vakuumdzelzceļa caurules, kuru sienas blāvi mirdzēja. Netālu pacēlās pieturas vieta ar pusapļa jumtiņu. Te no galvenā ceļa nošķīrās sānu atzarojums, ko veidoja arvien īsākas caurules; viss kopā atgādināja zemē noliktas milzu ērģeļu stabules. Viņi uzgāja pa kāpnēm, arvien vēl klusēdami. Pēteris nospieda pogu, lai izsauktu vilcienu, meitene atslējās pret metala durvīm. Viņas seja bija stingra un noslēgta. Tikai reizi iedrebējās lūpas, un viņa pavēra muti, kā gribēdama ko sacīt, bet tikai nopūtās. Beidzot atskanēja signāls, pašķīrās durvis un kļuva redzama maza vagona kupeja.
Pēteris izstiepa roku. Meitene viegli sakustējās, tā kā negribēdama to saņemt, beidzot satvēra viņa delnu un ātri izdvesa:
— Pēter, tici man, es gribētu … piedod ..,
— Piedod tu man, — viņš to mierīgi pārtrauca. — Esmu dažkārt neprātīgs, sevišķi naktīs…
— Vai tu nebrauksi man līdzi?
.— Nē, es mazliet pastaigāšos. Ar labu nakti.
Durvis aizvērās. Vagonete, ko iesūca vakuums, traukdamās no viena caurules segmenta otrā, šāvās arvien ātrāk, kādu laiku caurspīdīgajās sienās vēl viļņoja gaisma, tad viss norima un atkal parādījās oranžais spīdums,* kas blāvi apgaismoja tuvāko apkārtni. Pēteris paskatījās aizvērtajās durvīs, kā brīnīdamies par meitenes pēkšņo nozušanu, tad viegli noskrēja pa kāpnēm lejā.
Drīz viņš sasniedza krūmu audzi. Tad gāja ilgi, neko neredzēdams, tikai ar seju, vaigiem, acīm sajuzdams vēju, kas glāstīja viņu tāpat kā tumsā melnojošos kokus un krūmus. Viņš dziļi elpoja un arvien paātrināja soli. Viņam šķita, ka kaut kur tālu aiz muguras dārd vareni viļņi, ka viņš daudzas dienas cīnījies ar jūru, kamēr sasniedzis krastu, kurā tagad izkāpis, un tumsā soļo pa svešas piekrastes smiltāju, kails, noguris, ne- juzdams nedz žēluma par visu, ko aprijis okeāns, nedz prieka par savu izglābšanos.
Viņu pārņēma arvien lielāka vienaldzība, bet reizē atgriezās orientēšanās spēja. Bija jaušama tumša, pauguraina apvāršņa līnija un virs tās — vēl tumšāki mākoņi. Mākoņa spraugā nespoži iemirdzējās zvaigzne. «Marss,» viņš nodomāja un gāja tālāk. Rokas pašas atlieca zarus, miklas lapas liegi un mazliet nepacietīgi glastīja seju. Sie maigie, biežie, vieglie pieskārieni padziļināja mieru, viņam aizejot, aizpeldot, izzūdot. Piepeši, vēl neapzinādamies, kādēļ, Pēteris apstājās. Viņš pazina lielo krūmu ar mirdzošajām lapu apakšpusēm — vietu, kur bija runājis ar meiteni. Iedomājoties, ka tagad būs jāiet pāri šai vietai vienam, viņu parņēma vēl nekad nepiedzīvots satraukums. Pēteris atkāpās, nodūra galvu un sāka klupdams skriet uz priekšu. Viņš lauzās cauri biezoknim, neredzami zari cirtās sejā, krūtīs, sirds spēji dauzījās, bet viņš tikai skrēja, skrēja caur tumsu, līdz sajuta, ka nekas vairs nestājas ceļā. Brik- snājs bija beidzies. Viņš apstājās šajā klajumā tikpat negaidīti, kā bija sācis skriet.
«No kā es bēgu? No sevis?» viņš sev domās jautāja. «Man kaut kas jādara, loģiski jādomā, jārisina galvā kāda teorēma, citādi…»
Pēteris elpoja arvien dziļāk un vienmērīgāk. Spējš, brāzmains vējš pildīja plaušas ar tīkamu vēsumu, uzmundrināja, nakts bija tumša un bezgalīga. Pēdējo zvaigzni aizsedza mākoņi. Viņš neredzēja nekā, nedzirdēja pat vēju un klusumu. Lēni nometās ceļos un piespieda seju smagajai, valgajai zālei. Rokas piedūrās kādam cietam, vertikālam priekšmetam, pret kuru viņš atspiedās, ļajjdams tam balstīt savu nevarīgo ķermeni, pārāk vienaldzīgs, lai mēģinātu noskaidrot, kas tas īsti ir. Atmiņā šaudījās juceklīgi pagājušās nakts notikumu fragmenti. Viņš nevaldīja pār atmiņu, asociāciju straume plūda haotiski, tajā jaucās atsevišķi vārdi un teikumi, balss intonācijas, neskaidri tēli. Pēkšņi viņš izdzirda viņas balsi: «Pēter…» Ilūzija bija tik stipra, ka šķita — gaiss vēl virmo, aizpildot tukšumu, ko atstājusi šī balss. No krūtīm izlauzās dziļa nopūta — kā vaids, kā elsas. Tad no augšas — no nezināmas tāles atlidoja lēni izteikti vārdi:
— Cilvēk, ko tu dari?
Pēteris ieraudzīja tumšas, lielas, mākoņainas debesis, no kurām — ienāca prātā — pirms daudziem gadsimtiem cilvēki izdzinuši dievu, kas bijis vājo un uzvarēto patvērums. Tagad šai lielajā klusumā viņš sadzirdēja savas sirds pukstus; likās, ka tie atbalsojas pamestā, aizslēgtā namā: vispirms puksts, tad asiņu šalts atbalss un īss klusuma bridis. Viņš necentās ieklausīties sirds sitienos, bet klausījās klusumā, vēlēdamies to paildzināt un gaidīdams, lai abi dobjie, ritmiskie toņi atkārtotos arvien retāk, lai klusums augtu …
— Cilvēk, — atkal, nezin no kurienes nākdama, atskanēja zema, lēnīga balss. — Vai tu esi apmaldījies?
Pēteris klusēja.
— Ko tu vēlies? Jautā, es atbildēšu.
Pēteris sēdēja sagumis, ar muguru vēl arvien balstīdamies pret neredzamo cieto sienu. No tās saltā pieskāriena ķermenim pārskrēja tirpas. Viņš jutās kā no nāves miega uzmodināts un dzirdēja visu, kas notika apkārt. Izdvesa:
— Kādēļ tas tā ir?
— Nesaprotu. Atkārto teikumu. Ja esi apmaldījies, parādīšu tev pareizo virzienu.
— Man nav kur iet.
Atkal iestājās klusums. Vējš, pūzdams no augšas, skāra Pētera mitro, vēso pieri. Viņam sāka rasties nenoteikta vēlēšanās turpināt šo tukšo, nevajadzīgo un reizē nepieciešamo sarunu. Viņš tagad nejuta nekā, gluži nekā — šis tukšums bija lielāks par pirmītējām sāpēm, un šo nesakarīgo jautājumu un atbilžu plūsma to zināmā mērā piepildīja. Klusums atkal pieauga. Bija tā, it kā viņš redzētu sapni un tomēr būtu nomodā. Atkal viņš dzirdēja pukstam savu sirdi, kas šķita atraisījusies no ķermeņa. Viņš atradās zemūdens kuģī, kas līdz ar viņu grima bezdibeņa dzelmē. Juta tumšos, bezgalīgos ūdeņus, kas apskāva kuģa sienas un, kļūdami arvien lielāki, spiedās tām virsū, līdz ielieca tērauda bruņas un sāka mēmi lauzties iekšā, — melna, salta straume pildīja vienu telpu pēc otras. Tikai vienā no tām vēl bija palicis gaiss. Tur pukstēja viņa sirds, gaidot brīdi, kad sagrūs pēdējā šķērssiena. Kuģis joprojām grima. Viņš murgos izstiepa roku, lai pieskartos tērauda šķērssienai, kuras esamībai uz brīdi bija noticējis, un lai palūkotu, vai tā vēl nav ieliekusies. Pirksti sataustīja vēsu tēraudu, bet tā nebija siena. Viņš neatradās uz kuģa, negāja bojā. Veltas cerības.
— Ko tev vajag? Pasaki, cilvēk, — atkal atskanēja balss.
— Es nekā negribu. Tu man nevari palīdzēt.