— Kāpēc? Nesaprotu. Vai esi kaut ko pazaudējis?
Sis jocīgais jautājums Pēteri aizkustināja.
— Jā, — viņš atteica, — esmu pazaudējis.
— Ko?
— Visu.
— Visu? Tas nekas. Katru priekšmetu var atkal atgūt.
— Tu tā saki? Katru priekšmetu? Visu pasauli?
— Pasaule pieder cilvēkiem. Tātad arī tev.
— Pasaule kļūst nevajadzīga, ja to ne ar vienu nedala.
— Nesaprotu. Atkārto teikumu.
Pēteris sāka pamazām apjaust, ar ko tik dīvaini sarunājas. Domas kļuva skaidrākas. Atgriezās apziņa, bet līdz ar to — sāpes.
— Tu to nesapratīsi, — viņš sacīja. — Tu nespēj man palīdzēt.
— Esmu radīts, lai tev kalpotu.
— Zinu. Tu vari būt derīgs… bet es, mēs vairāk par visu vērtējam kaut ko, kas tev nav aizsniedzams, saproti? Man nav nekā, itin nekā, un tomēr es varu citiem ziedot ļoti daudz. Neviens nevar dot citiem vairāk kā tas, kas visu zaudējis. Tu nesaproti, vai ne?
— Nē, — balss atbildēja gausi un nelabprāt, bet laikam Pēterim tikai tā likās. Pats nezinādams, kādēļ, viņš ātri uzrausās kājās un pavērās uz to pusi, no kurienes nāca balss.
— Klausies… — viņš ātri čukstēja. — Tu esi Sigma, es zinji. Klausies …
— Es klausos.
— Nogalini mani!
Iestājās klusums, kurā ar vienmuļo vēja šalkoņu jaucās elsām līdzīgie cilvēka elpas vilcieni.
— Nesaprotu. Atkārto teikumu.
— Tu esi mašīna, kas kalpo cilvēkiem. Tev ir mehāniska atmiņa, un visu, kas tanī ierakstīts, tu vari izdzēst, it kā tas nekad nebūtu bijis. Neviens neuzzinās; nevienam tas nekaitēs. Sigma, glāb mani! Nogalini mani, vai dzirdi?!
— Nesaprotu. Ko nozīmē «nogalini»?
Pēterim likās, ka viņā kas pārtrūkst. Viņš sagrīļojās, pieskārās mašīnas platajam metala vākam un tū- lit atlēca atpakaļ.
— Nē! — viņš ievaidējās. — Nē! Es neko neesmu teicis. Klusē! Nesaki nekā. Aizmirsti! Aizmirsti! Vai dzirdi?!
Elsas sažņaudza viņam kaklu.
— Tu esi no metala … mašīna … nedzīva … Tu neko nejūti … nezini.-.. nezini, kas ir izmisums, mokas, nezini nekā. Cik labi… Man… tagad nav spēka. Nav, bet es zinu: man jārod spēks, — un tas jau ir daudz… Es… Aizmirsti šo sarunu, Sigma, vai dzirdi?!
— Neaizmirsīšu, — mašīna atbildēja.
— Kāpēc?
— Man pārdedzis vads. Kad mani izremontēs, aizmirsīšu.
Pēteris iesmējās
— Ak tā? Labi. Varbūt arī mani izremontēs, varbūt arī es aizmirsīšu …
Viņš pagriezās un aizgāja prom, spraukdamies caur biezokni, līdz sasniedza klajumu. Mati, rokas, apģērbs bija mitri. »
Viņš pārvilka roku sejai — vēsums viņu atspirdzināja. Starp mākoņiem pavīdēja bāli .«violeta rītausma. Ausa jauna diena. No miglas iznira koku silueti, vējš norima, visapkārt valdīja dziļš klusums. Zeme plētās milzīga, pelēka, it kā nakts to būtu pārvērtusi pelnos. Kaut kur apvāršņa malā kādās mājās iedegās uguntiņa — mirgojoša Zemes zvaigznīte, no kuras Pēteris nespēja atraut acis. Tur cilvēki atmodās, darbs ritēja kā vienmēr. Tālajos lidlaukos nolaidās raķetes. Laboratorijās saspringtas sejas noliecās pār instrumentiem. Viņa kolēģi Tiho observatorijā nometa uz tērauda grīdas sarmotos skafandrus un raudzījās pulkstanī. Viņi gaidīja Pēteri. Tālajā Silistrijā jau bija rīts un kāda maza meitenīte sacīja mātei: «Es nebraukšu ar krustmāti ekskursijā, jo šodien ieradīsies tēvocis Pēteris un pastāstīs man pasaku.» Tad Pēteris pacēla rokas pie sejas, izberzēja acis un devās uz stacijas pusi, raudzīdamies austošā rīta debesīs, it kā meklēdams šai gaišajā ainavā patvērumu.
Beidzis stāstīt, jauneklis drīz nespēkā aizmiga. Es pamāju kolēģiem, lai viņi iziet ārā; mēs ar Annu vēl brīdi pakavējamies pie slimnieka gultas. Viņš sāka elpot lēnāk un dziļāk, krūtīm piespiestā roka viegli, nedroši sakustējās, it kā ko glāstīdama, tad atslīga atpakaļ un sastinga uz gultas malas.
Biedri - stāvēja vestibilā zem lielās araukārijas. Pēkšņa impulsa vadīts, es pavēru sava dzīvokļa durvis.
— Ienāciet pie manis, — es paklusi sacīju, kaut gan no šejienes neviena skaņa nevarēja aizsniegt Pētera istabu.
Viņi ienāca. Bija jau vēls novakars, okeāns aiz logiem kļuva arvien tumšāks, tomēr es neiededzu gaismu. Mēs apsēdāmies kur kurais, vērodami zilo mijkrēsli aiz loga; virs apvāršņa atvizēja garš, sudrabains zodiakālās gaismas kūlis un pamazām iedegās zvaigznes — kaut arī mākslīgas, bet skaistas, mirgojošas Zemes zvaigznes.
Sarunas šķietamais haotiskunis un garie klusuma brīži nebija nejauši, jo mēs visi domājām vienas domas. Piepeši durvis strauji atsprāga vaļā un istabā ieplūda svaiga gaisa strāva: ienāca Nilss Irjēla, kas vakaros reizēm mēdza pie manis iegriezties. -
Viņš tūlīt centās uztvert rnūsu sarunas pavedienu, bet, nezinādams tās iemeslu, beidzot skaļi jautāja:
— Piedodiet, vai drīkst zināt, par ko jūs runājat?
— Varbūt atceries, — es atbildēju, — ka tev stāstīju par Pētera izmeklēšanu un piepešo smadzeņu strāvu izmaiņu, kad Anna viņam pajautāja…
— Protams, atceros, — Nilss mani pārtrauca. Pret loga stiklu tumšāks par āra nokrēslu iezīmējās viņa jauneklīgais, tvirtais profils.
— Redzi, Pēteris pastāstīja mums šo gadījumu, šīs saglabājušās atmiņas; tā bija mīlestība.
— Un par to jūs te tumsā spriežat? — Nilss jautāja.
— Jā. Saproti, tā bija reta un skumja mīla — bez pretmīlas.
—_Ahā, nelaimīga mīlestība, — zēns nolieca galvu, bet pēc brīža ar vieglu neiecietību balsī sacīja: — Jā, reizēm gadās nelaimīga mīlestība. Esmu par to lasījis. Mēdz but gan svarīgākas problēmas, bet es saprotu, ka notiek ari tā. Nākotnē, bez šaubām, arī šādas lietas pratis atrisināt.
— Kā tu to domā? — es jautāju, un Nilss paskaidroja:
— Nu itin vienkārši, varēs kaut kādā veidā pārveidot cilvēka psihi…
— Lai tas pārstātu mīlēt? — Ameta visā nopietnībā iejautājās no sava kakta.
— Var ari tā, bet tas nav obligāti. Var pārveidot otra cilvēka psihi… Esmu lasījis, ka var pēc patikas izraisīt matēs instinktu dzīvniekos, ievadot tiem attiecīgus hormonus. Ķīmiskie līdzekļi te iedarbojas uz smadzeņu garozu; tātad, lai arī cilvēku droši vien būs grūtāk iespaidot, tomēr principiālas atšķirības nav …
— Tev tā liekas? — Ameta teica, bet Srejs piebilda:
— Tas nav tik vienkārši, Nils.
— Kādēļ?
— Tu esot par to lasījis, — Srejs sacīja. — Esi lasījis un jau visu zini? Ir tāda Arhiopa komēdija «Viesis», kurā uz Zemi atlido ļoti inteliģents marsietis, kam vispār nav dzirdes orgānu. Viņš iepazīstas ar mūsu civilizāciju un starp citu apmeklē arī koncertu. «Ko cilvēki te dara?» viņš jautā.— «Klausās muziķu.» — «Kas tas ir — muziķa?» Zemes iedzīvotāji sāk viņam skaidrot gan šā, gan tā. «Nesaprotu,» saka marsietis, «bet pagaidiet, tūlīt pats visu izpētīšu.» Viņam rāda instrumentus, viņš tos pēta un atklāj, ka tajos ir dažādi vārstuļi, veserīši, beidzot aplūko trompeti. Marsietim ļoti iepatīkas tās izliektās formas un ģeometriskā harmonija, viņš to rūpīgi aptausta un saka tā: «Paldies, tagad es zinu, kas ir muziķa, tā ir jauka.» Tu, manu zēn, par mīlestību šobrīd zini tikpat daudz, cik šis marsietis par muziķu. Ceru, ka neesmu tevi apvainojis?
— Ai nē, — Nilss atteica, — bet paskaidrojiet man, lūdzu, — kādēļ tas, ko es sacīju, bija muļķīgi, ja ta„s tiešām tā bija?