— To, ko tu pateici, Nils, — ierunājās Ters Hārs, kas līdz šim bija cietis klusu, — var iztēloties šādi: vīrietis mīl sievieti, kura viņu nemīl, citu šķēršļu nav, tādēļ sieviete norij tableti, kas viņai pārveido tas prāta īpašības, kuras bija liegušas mīlēt tieši šo cilvēku, un beigās visi ir apmierināti. Vai tu tā to iztēlojies?
— Nu … — Nilss sāka šaubīties. — Tā kā tu to pastāstīji, profesor, tas skan mazliet jocīgi… tā nebūs tablete …
— Ai, nav taču svarīgas tehniskās detaļas, runa ir par iedarbību uz psihi. Te tad arī slēpjas galvenais šķērslis.
— Kādēļ? Vai tu domā, ka tas tik grūti?
— Nezinu. Varbūt šāda iedarbība iespējama jau šodien, varbūt — ne. Sai problēmas pusei es nepieskaršos. Šķērslis nav vis biotehniskas, bet gan ētiskas dabas. Redzi, šī sieviete ir tāds pats pilnvērtīgs cilvēks kā attiecīgais vīrietis. Ja viņa to nemīl, tas izriet no viņas rakstura struktūras, viņas psihes, noskaņojuma, visas viņas individualitātes. Lai viņa šo vīrieti iemīlētu, vajadzētu pārkārtot viņas prātu, kaut ko izmainīt tajā, kaut ko novērst, iznīcināt, nogalināt,— tad, lūk, neviens no mums tam nepiekristu, neviens visā pasaulē, pat tas nelaimīgi iemīlējies vīrietis ne. Jo pastāv nerakstīts, bet kategorisks aizliegums izdarīt jebkādus pasākumus ar cilvēka dvēseli. Kā tas cēlies? Mūsu civilizācija bieži izdzēš atšķirību starp dabisko un mākslīgi radīto, tomēr vrši mūsu izgudrojumi un tehniskās ērtības apstājas cilvēka prāta priekšā. Mēs paši novelkam šo robežu,- jo indivīda gara pasauli uzskatām par visaugstāko, neaizskaramo sabiedrisko vērtību. Tas valstība nedrīkst ielauzties nekādas dzīves «atvieglošanas» metodes. Niecīgākais eksperiments šai jomā varētu kļūt par bīstamu precedentu: sāktu ar sīku rakstura trūkumu izravēšanu, ar sīku «psihes retušu», beigās nonāktu līdz tādai garīgo īpašību jaukšanai un pārkārtošanai, kas atgādinās mozaīkas veidošanu no krāsainiem akmentiņiem…
— Kad tu tā runā, man liekas, ka tev taisnība, — Nilss pēc brīža noteica, — bet nelaimīga mīlestība taču rada ciešanas? Tiesa, es nekad kaut ko tādu neesmu izjutis, bet domāju, ka nevajadzīgas jūtas…
— Nevajadzīgas jūtas? — Ameta viņu pārtrauca. — Nav nevajadzīgu jūtu, mans dārgais. Neveiksmes, ciešanas, skumjas ir tiešām nepieciešamas. Tā nav tukša frāze, ne arī slavas dziesma ciešanām. Pārvarot lielas grūtības, mēs augam paši; apmierinot visas iegribas,
kas cilvēkā vēl nav īsti attīstījušās un nobriedušas, var nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Tādēļ arī audzinātāji zina, ka bērnu sapņi jāpilnveido un to piepildīšanās jānovilcina, lai dvēselē rastos mērķtiecīgs sasprindzinājums, kas ir ļoti vērtīgs, jo nemanot veicina topošā rakstura veidošanos. Cilvēks dzīvē sasniedz jo vairāk, jo tālākus mērķus viņš sev nospraudis. Tā nav nejaušība, ka uz Geas tagad izstrādā plānus ceļojumanr; kas būs daudz tālāks par mūsējo. Tu teici «nevajadzīgas jūtas». Padomā par Pēteri. Tas, ko viņš pārdzīvojis, tik dziļi iezīdies viņā, ka saglabājies pat tad, kad visas pārējās atmiņas gājušas bojā. Ta viņam palika kas savs, pie kā varēja atgriezties, kad kļuva akls un nolemts mūžīgai klusuciešanai. Nekā neatceroties, viņš varēja sacīt sev: «Esmu mīlējis,» — un tas jau ir ļoti daudz. Tagad ap šīm vienīgajām atmiņām grupējas citas; ja to nebūtu, viņa atgriešanās dzīvē nestu līdzi kaut ko necilvēcīgu, viņš būtu kā automāts, kas pēc pavēles aizmirst un top tukšs kā neaprakstīta lapa. Cilvēks, kas aizmirsis itin visu, ir šausmīga parādība, jo tas zaudējis savu individualitāti un vārds «es» viņa mutē ir tikai tukša skaņa. Tādēļ pat vislielākās ciešanas ir vajadzīgas; tiesa, tās ir jāpārvar, bet pārvarēt nenozīmē atraidīt.
Mēs vēl kādu laiku sarunājāmies; kad visi jau taisījās aiziet, Nilss sacīja:
— Man liekas, profesor Šrej, ka tagad es zinu par mīlestību vairāk nekā marsietis par muziķu …
Vecais ķirurgs vēl kādu laiku uzkavējās pie manis. Mēs diezgan ilgi sēdējām klusēdami, beidzot Srejs atvēra acis, kas mijkrēslī dzīvi iemirdzējās, un balsī, kādā es viņu vēl nebiju dzirdējis runājam, sacīja:
— Vai tu pazīsti Tīringas mežus? … Un baltos lielceļus, kas no tiem aizvijas uz vēju appūstiem līdzenumiem, un bērzu birzis . .. Tur var klaiņot caurām dienām, bet vakaros sildīt rokas pie ugunskura, un tik zemu klājas dūmi, un tā sprakšķ zari…
— Tu to katrā laikā vari apskatīt video, — es atteicu, — kaut vai tūlīt.
Srejs sāka mirkšķināt plakstus un piecēlās.
— Atmiņu protēzēs man nav vajadzīgas, — viņš sausi atbildēja un tūlīt aizgāja.
DUMPIS
Ceļojuma trešais gads bija visgrūtākais, neraugoties uz to — bet varbūt arī tieši tādēļ, — ka tas nebija svarīgiem notikumiem bagāts. Brīdinājuma signāli klusēja. Kuģis bija sasniedzis pilnu ātrumu un ik sekundi veica 170 000 kilometrus, virzīdamies pa mazliet ieslīpu līniju attiecībā pret asi, kas savienoja Galaktikas ziemeļpolu ar tās dienvidpolu. Visas Geas iekārtas darbojās tik labi, ka mēs jau sen tās aizmirsām. Svaigs gaiss, pārtika, apģērbs, ikdienišķi un arī izsmalcināti priekšmeti — viss, ko vien varēja vēlēties, vienmēr bija mūsu rīcībā, jo to visu ražoja mūsu kuģa atomsintezatori. Centrālajā parkā gadalaiki nomainīja cits citu, pirmajos ceļojuma mēnešos dzimušie bērni jau bija iemācījušies runāt. Garajos vakaros tērzējot, mēs cits citam uzticējām savus dzīves stāstus, un bieži vien dīvaini samezglojušās, sarežģītas biogrāfijās, laika perspektīvā skatītas, skaidri parādīja, kādēļ dzīve ikvienu no mums bija atvedusi uz starpzvaigžņu kuģa.
Tagad neviens vairs nemeklēja vientulības, gluži otrādi, cilvēki cits citam pieķērās, dažkārt varbūt pat pārsteidzīgi. Ameta mēdza teikt: «Nekas labs nerodas, ja vājums savienojas ar vājumu. Nulle plus nulle ir nulle.» Nebija viegli dienu no dienas pārvarēt šo bezgalīgi garo nedēļu un mēnešu vienmuļo ritumu, un, ja es pats, būdams saistīts ar cilvēkiem, kas apveltīti neizsīkstošām garīgā spēka rezervēm, cietu samērā maz, tad tomēr kā ārsts ievēroju, ka citiem tukšums sagrauj darba un dzīves jēgu.
Bezmiegs kļuva gandrīz vai par vispārīgu kaiti. Zāļu lietošana salīdzinājumā ar pirmo ceļojuma gadu vairākkārt pieauga. Bija vērojami garīgā līdzsvara traucējumi; nenozīmīgi cēloņi izraisīja ķildas starp kolēģiem, pat draugiem, jebkurā diennakts stundā gaiteņos varēja sastapt bezmērķīgi klīstošus cilvēkus, kas ar stingu, kaut kur tālumā vērstu skatienu gāja pretimnācējam garām. Vislielākās bažas mums radīja daži desmiti cilvēku, kas pēc savas nodarbošanās bija visciešāk sa-istīti ar Zemi. Pārtrūkstot saitēm ar dzimto planētu, zuda viņu dzīves pamats. Kādreiz paredzēja, ka šie ļaudis piebiedrosies citiem, aktīvākiem kolektīviem, bet ne visiem pietika uzņēmības to izdarīt. Tādējādi darba pilnīgās brīvprātības princips, par kuru pat nedomājām, jo tas gluži dabiski izrietēja no mūsu dzīves veida, tagad vērsās pret mums.
Tomēr šeit uzskaitītās parādības nebija pats ļaunākais. Kļuva neciešama atmosfēra, sākot ar kuģa augšējiem klājiem līdz pašiem attālākajiem kaktiem. Tajā bija kaut kas nospiedošs. Mūsu psihei uzgūlās kā neredzams slogs. Sapņi, ja kāds tos redzēja, bija pilni šausmu. No pacientu stāstiem man nereti atklājās to saturs. Visai parasti bija sapņi, ka caur atomu aizsprostu kuģī ieplūst indīgi izgarojumi, vai arī — zinātnieki atklājuši, ka Gea nemaz nevirzās uz priekšu, bet gan nekustīgi karājas izplatījumā. No šiem rēgiem nevarēja glābties ari nomodā, jo tad uzglūnēja vēl kas ļaunāks — bezgalīgais klusums. To varēja sadzirdēt gandrīz ikvienā kuģa nostūri; tas iespiedās starp vārdiem sarunās, pārrāva domu pavedienu un vienā mirklī aizsvieda cilvēkus uz bezgalīga, tumša klusuma poliem. Mēs cīnījāmies pret to. Tā, piemēram, laboratorijās un darbnīcās ar nolūku izslēdza skaņu slāpētājus. Tad eksperimentālo mašīnu troksnis kļuva dzirdams visās kuģa malās, bet ar savu vienmuļību tas it kā ņirgājās par mūsu pūliņiem, un mēs vēl skaidrāk izjutām, cik tukši ir šie mēģinājumi, jo monotonā klaudzoņa likās esam tikai melnās tumsas virskārtiņa — tik plāna kā papīrs. Kas gan vēl vairījās no zvaigžņu galerijām? Tajā gadā zvaigznes pašas atnāca pie mums; tās bija visur — tiklīdz aizvērās plaksti, to kvēlojošie punkti rēgojās acu priekšā.