Kādu dienu mūsu vidū sāka cirkulēt astrogātu padomei adresēta petīcija, kuras nezināmais sastādītājs pieprasīja paātrināt Geas gaitu vēl par 7000 kilometriem sekundē, jo, kā bija teikts tās tekstā, «no šī līdz kritiskajam ātrumam vēl ir 3000 kilometru, ar ko pilnīgi pietiek, lai garantētu ekspedīcijas dalībnieku veselību, toties minētais paātrinājums ievērojami saīsinās, ceļojuma laiku».
Likās diezgan savādi, ka projekta autors palika anonīms, un tomēr problēma visus satrauca, jo vairāk tādēļ, ka, iekams raksts nonāca līdz astrogātiem, to bija parakstījuši jau vairāki desmiti cilvēku. Sakarā ar to tuvākajā astrogātu sapulcē apsprieda gaitas paātrināšanas jautājumu; ieradās ari Gobars. Padomes locekļu domas dalījās — galvenokārt tādēļ, ka kritiskajam lielumam tuvo ātrumu ietekme uz cilvēka organismu nebija pietiekami izpētīta. Ameta, Zorins un Uls Vefa vienā balsī apgalvoja, ka ātrums 185000 kilometru sekundē, ar kādu viņi vadījuši raķetes, nemaz neesot kaitējis, bet šie lidojumi ilga tikai dažas stundas. Radās jautājums, vai papildu paātrinājumam nevar būt kumu- latīva iedarbība, kas izpaudīsies tikai pēc zināma laika. Beidzot vārdu lūdza Gobars.
— Mūsu pašreizējā situācijā, — viņš sacīja, — ir zīmīgi, ka mēs tik sīki analizējam paātrinājuma problēmu, nemaz neuzkavējoties pie motīviem, kas spieduši daļu ekspedīcijas dalībnieku izvirzīt šo projektu speciālistiem, kuriem — liktos — vienīgajiem ir tiesības spriest par lidojuma ātrumu. No maniem pašreizējiem pētījumiem izriet vēl nepilnīgi pamatota teze, ka ātrumi, kas tuvi kritiskajam, skar vispirms psihes jūtu sfēru un tikai pēc tam izraisa intelekta darbības traucējumus, b'n tomēr es uzskatu, ka Geas gaitu var paātrināt — galvenokārt tādēļ, ka cilvēki gaida no mums konkrētu rīcību, taču iepriekš nevaram noteikt, vai šī soļa pozitīvās sekas varēs atsvērt tā radīto ļaunumu vai ne. Tas būs mazliet riskants eksperiments, bet mūsu rīcībā ir līdzekļi, kas pat visu ekspedīcijas dalībnieku psihiskā līdzsvara traucējumu gadījumā spēj novērst šo procesu; ja būs vajadzīgs, mēs atgriezīsimies pie mazāka ātruma.
Padome ar divu balsu vairākumu nolēma palielināt Geas ātrumu. Ņemot vērā lielo risku, paātrinājumu sadalīja uz piecdesmit dienām. Un jau nākošās dienas vakarā atkal iekaucās brīdinājuma signāls, kopš šī brīža atkārtodamies ik vakarus.
Nezinu īsti, kā tas notika, bet tieši šajās dienās es pastaigājoties reiz nokļuvu nulles stāva apakšējā līmenī. Te savienojās divi spraišļoti gaiteņi. Šai vietā sānu sienā atrodas milzīga, piltuvveida atvere, ko noslēdz bruņu plāksne. Tā ir izejas lūka, kas paredzēta ārkārtējiem gadījumiem (pa to Geā ievilka raķeti, kurā lidoja Pēteris no Ganimeda). Ieslīpi novietotu, strupu sviru sistēma piespiež apaļo, izliekto vāku lūkas malām.
Tās var iedarbināt četri automāti, kas stāv sardzē ieejas abās pusēs. Katrs no tiem apkalpo divas sviras.
Tovakar, ejot garām šai vietai, es neviļus apstājos tur, kur savienojas abi gaiteņi — tieši iepretī tumšajai piltuvveida atverei; te valdīja pilnīgs klusums, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis — šo vietu no dārdošajām laboratoriju mašīnām šķīra seši kuģa stāvi. Tā stāvot, man pēkšņi iešāvās galvā neprātīga doma: aiz šīm durvīm ir brīvība. Neatvairāmas vēlēšanās dzīts, iegāju aukstajā, dažu spuldzīšu skopi apgaismotajā ejā un sasniedzu lūkas vāku. Labu brīdi stāvēju nekustīgi, uzlicis roku uz vēsās metala virsmas, tad attapies paraudzījos visapkārt, vai kāds nav ievērojis manu muļķīgo izturēšanos, un zagšus, kā vainas apziņā atgriezos gaitenī, lai steigšus dotos prom.
Dažas dienas vēlāk, atgriežoties no Tera Hāra, gāju, kā jau daždien, dziļi pārdomās nogrimis un neko ap sevi nemanīdams, kad pēkšņi pārsteigumā apstājos un satraukts konstatēju, ka biju atkal nonācis abu gaiteņu savienošanās vietā. Ejā kāds stāvēja; tie bija divi tehniķi, kas, mani ieraudzījuši, iznāca laukā, pagāja man garām un, ne vārda neteikuši, devās katrs uz savu pusi. Brīdi apsvēru, vai viņi te atrodas kādā uzdevumā vaī arī tos pievilinājusi tā pati neizprotamā vara, kas manī: Gribēju pastāstīt to Irjēlam, bet vēlāk šo nodomu atmetu.
Vakarā dežurēju ambulancē. Pēc dzinēju iedarbināšanas slimnieku skaits gan nebija sevišķi pieaudzis, taču mani allaž apmeklēja viens, divi un palaikam pat trīs cilvēki vairāk nekā agrāk. Daudzas kaites es pazinu jau tik labi, ka varēju turpināt pacienta tikko iesākto stāstu. Tā, piemēram, daudzi sūdzējās par nepārvaramu tieksmi raudzīties spīdošos priekšmetos; šāda piespiesta skatīšanās nereti ilga pat veselu ceturtdaļstundu un psihiski stipri novārdzināja.
Naktī mani mocīja rēgi. Sapņoju, ka stāvu pilnīgā tumsā pie paša lūkas vāka. Jutu rio tās izplūstam stindzinošo, drēgno tukšuma aukstumu. Vāks zem manām rokām sāka bezgala lēni vērties vaļā; pamodos ar skaļi pukstošu sirdi un neaizmigu vairs līdz pašam rītam.
Priekšpusdienu pavadīju triju pilotu — Jerijogas, Ametas un Zorina sabiedrībā; mēs klaiņojām pa visu kuģi sarunādamies un pat smiedamies, tomēr sapņa izraisītā nospiestības sajūta nepārgāja. Pēcpusdienā aizgāju pie Rudelika. Jau ilgāku laiku viņš risināja kādu problēmu un nekur nerādījās. Sēžot uz rakstāmgalda sakrustotām kājām, viņš ar vienu pirkstu klabināja skaitļojamo automātu. Man pieklātos aiziet. Bet es tomēr paliku un lūdzu, lai viņš neliekas traucēties, jo gribu tikai brīdi klusuciešot pasēdēt. Rudeliks tam labprāt piekrita; es apsēdos maliņā un veselu stundu vēroju, cik jocīgi izpaužas uz āru viņa prāta piepūle. Viņš košļāja ebonīta kontaktnūjiņu, rauca pieri, viebās, brīžiem smaidīja vai ari tik apstulbis lūkojās sienā, it kā būtu tur ieraudzījis zilus brīnumus, reizēm kaut ko neapmierināti norūca, pielēca kājās un staigāja šurp turp pa istabu, pirkstus knikšķinādams. Beidzot viņš piegāja pie aparāta, atzīmēja dažas izteiksmes un smaidīdams pievērsās man.
— Kaut kas tomēr sanāk, rauj viņu jupis! — Rudeliks sacīja un piebilda: — So cieto riekstu man iesmērēja Gobars.
— Vai tu ar viņu tagad sadarbojies?
— Tā iznāk. Viņam ievajadzējās jauna analītiska aparāta, spriešanas aparāta, nevis mašīnas, un viņš iestiga tādā matemātiskā purvā, ka vai jāraud. Tā ir problēma, ko var risināt no divām vai, ja patīk, no divdesmit pusēm uzreiz, un nav zināms, kurš ceļš ir īstais.
Te Rudeliks iekarsa un sāka man lasīt lekciju. Es nepārtraucu viņu ar jautājumiem, tādēļ tikpat kā neko nesapratu. Cik varēju sajēgt, viņu vajāja nojauta, it kā bezgalība, kas parādās vienādojumos, varot laupīt tiem fizisko jēgu. Sākumā šī bezgalība bija padevīga un ļāvās pārvietoties no vienas vietas citā, tādēļ Rudeliks nolēma izlikt tai lamatas: viņš cerēja, ka tad, kad tā būs iekritusi slazdā un parādījusies vienlaicīgi abās vienādojuma pusēs, to varēs iznīcināt saīsinot. Taču saīsināšana no paklausīga mehānisma pārvērtās par postošu lavīnu, un pēc nogurdinošas laušanās caur matemātisku biezokni bija iegūts atrisinājums: 0 = 0 — neapšaubāmi pareizs, bet maz iepriecinošs rezultāts.