— Vai tu to rādīji Tembhāram? — es jautāju, kad viņš, gluži izspūris, beidza savu vētraino runu.
— Jā.
— Nu un?
— Viņš teica, ka uz Geas neesot elektronsmadzeņu, kas varētu tikt galā ar šo uzdevumu. Problēma, kā pats redzi, ir ļoti īpatnēja… Varētu jau uzbūvēt attiecīgas smadzenes, bet ne šeit. Tām, iespējams, vajadzētu būt tik lielām kā pati Gea.
— Kaut kas līdzīgs žiromātam?
— Apmēram. Bet šis žiromāts strādātu, kā pagadās, pēc mēģinājumu un kļūdu metodes, kā aklais, un spētu atrisināt uzdevumu daudzmaz pieņemamā laikā tikai tādēļ, ka veiktu divpadsmit miljonu operāciju sekundē. Nē, tas viss ir blēņasl Iedomājies — taustīties kā pa tumsul Es vienmēr esmu teicis, ka šīs elektron- smadzenes rāpo zibeņātrumā, bet cilvēka doma aulekšo. Siem mehāneiristiem vispār nav ne jausmas, kādam jābūt matemātiskā darba stilam; viņiem ir vienalga, kā automāts atrisina uzdevumu, lai tik atbilde būtu pareiza … Ja izdotos atrast attiecīgu metasistēmu, — pie joda, uzgaidi!
Rudeliks metās pie aparāta un atkal sāka to drausmīgi ātri klabināt. Tad viņš palūkojās ekrānā, nokrekšķinājās, izbrauca ar pirkstiem caur matu cekulu un izslēdza kontaktu.
Rudeliks atgriezās ar tādu vilšanās izteiksmi sejā, ka es neko nejautāju. Viņš pēc paraduma apsēdās uz krēsla atzveltnes un sāka svilpot.
— Kam vajadzīgs šīs problēmas atrisinājums? — es vaicāju.
— Ak, tā ir saistīta ar vielu maiņu organismā, tam pārvietojoties strauji mainīgā gravitācijas laukā.
— Vai tu konsultējies ar Gobaru?
— Nē, — viņš noteica tik enerģiski, it kā gribēdams izbeigt turpmāko diskusiju. Pēc brīža piebilda: — Es pat vairos viņa. Vai zini, es jūtos apmēram kā skudra, kas, tekājot pa milzīga priekšmeta virsmu, pūlas šais pastaigās gūt jēgu par veselo. Es savā apziņā nespēju uzreiz aptvert vairāk par sīku daļiņu. Gobars? Kas zina, varbūt viņš varētu aptvert visu, bet vispirms viņam nāktos tuvoties problēmai no tās pašas puses, kā es daru, un noiet visu ceļu, ko es jau esmu nostaigājis. Tātad viņš nespētu man palīdzēt, vienīgi atrisinātu uzdevumu manā vietā, nu, bet kur gan mēs būtu tikuši, ja ikvienu problēmu uzveltu Gobaram tikai tādēļ, ka viņš to var ātrāk atrisināt! Un bez tam viņam darba pilnas rokas.
— Ja esmu pareizi sapratis, ari viņš iebridis tai pašā «matemātiskajā purvā», tikai no citas puses?
— Jā.
Rudeliks nopūtās.
— Kad pirmoreiz tikos ar viņu, jau pēc piecām minūtēm sapratu, ka viņš nav partneris, sarunas otrs svaru kauss, kas līdzsvarojas ar manējo, bet pārsedz mani kā kupols mušu, un galvā viņam jau ir visi mani argumenti, pierādījumi, hipotēzēs, tādēļ pūles izrauties ārpus joslas, ko aptver viņa prāts, ir tikpat veltīgas kā kājnieka cenšanās izkļūt ārpus debess velves, kas viņu apņem.
— Un to saki tu — tik lielisks matemātiķis? — es pārsteigts jautāju.
— Ja es esmu izcils matemātiķis, tad viņš ir ģeniāls, un tā nu reiz ir starpība! Tomēr viens viņš neko nebūtu panācis, jo arī ģēnijs nevar reizē risināt vairākas problēmas, tad viņam būtu jādzīvo pusotra tūkstoša gadu .., Jā, bfz mums viņš neko nebūtu paveicis, to es varu sacīt ar mierīgu sirdsapziņu.
Es nevarēju atturēties, nepajautājis Rudelikam kaut ko, kas mani jau sen interesēja.
— Pasaki man — tikai nesmejies, — kā tu iedomājies vienādojumus, kurus galvā pārveido? Vai tu tos kaut kā redzi?
— Kā redzu?
— Nu, vai tu tos neiztēlojies kā tādus mazus, melnus kukainīšus?
Viņš ieplēta acis.
— Kādus kukainīšus?
— Nu, uzrakstīta matemātiska formula… galu galā taču atgādina virkni melnu skudru vai kāpuriņu,— es nedroši turpināju. — Domāju, ka tev šīs zīmes tā pārveidojas, pārvēršas gal…
Viņš sāka nevaldāmi smieties.
— Mazi, melni kukainīši?! Nē, tas ir lieliski! Es nekad kaut ko tādu nebūtu izdomājis!
— Nu, bet kā tas īsti ir? — es nerimos.
Rudeliks kļuva domīgs.
— Ja tu iedomājies kādu jēdzienu, teiksim, «galds», vai tavā iztēlē rodas priekšstats par pieciem burtiem?
— Nē, man rodas priekšstats par galdu .,.
— Nu, redzi. Tāds pats priekšstats man rodas par maniem vienādojumiem.
— Bet galdi taču pastāv īstenībā, turpretim tavu vienādojumu nav… — es mēģināju iebilst, bet, ieraudzījis viņa skatienu, aprāvos.
— Nav vienādojumu? — viņš iesaucās tādā balsī, kādā mēdz teikt: «Atjēdzies jel!»
— Nu, ja tie nav uzrakstīti formulu veidā, kā tad tu tos redzi? — es iespītējos.
— Pamēģināsim citādi, — viņš sacīja. — Vai, sēžot tumsā, tu zini, kur tev ir rokas un kājas?
— Protams, ka zinu.
— Vai šim nolūkam tev jāiztēlojas to stāvoklis, jāatceras to apveidi?
— Nebūt ne, es tās vienkārši sajūtu.
— Nu, lūk, es tāpat «sajūtu» vienādojumus, — viņš apmierināts noteica.
Atvadījos dziļā pārliecībā, ka matemātikas valstībā, kurā mita Rudeliks, man noteikti nekad neizdosies iekļūt. Bet, apsēdies uz sola pie ieejas dārzā, uzreiz nopratu, ka pa visu šī apciemojuma laiku ne reizi nesajutu baiļu, kuras mani pastāvīgi vajāja, — tās bija kaut kur izgaisušas. Rudeliks man varēja palīdzēt, bet Ameta un Zorins ne. Kādēļ?
Es neskaidri nojautu, ka piloti liekas mierīgi tikai tādēļ, ka apspieduši sevī nemieru, kas moka arī mani. Turpretī Rudeliks ir aizņemts ar savu darbu un par visu to neliekas ne zinis. Kā es viņu apskaudu viņa matemātisko rūpju dēļ!
Man tā prātojot, uz klāja parādījās kāds cilvēks, kas pagāja garām un nozuda aiz stūra. Viņa soļu troksnis apklusa, un tukšajā telpā bija dzirdamas vienīgi bērnu kora balsis, kas nāca no dārza puses. Gribēju domās atgriezties pie Rudelika, bet kaut kas mani kavēja. Mani pārņēma neskaidra nojauta, ka notiek kas neparasts, un es piecēlos. Šai mirklī atcerējos, ka gaiteņa atzarojuma galā atrodas šķērssiena, kura atdala kuģa apdzīvoto platību no atomkamerām. Kas gan šajā strupceļā bija meklējams cilvēkam, kurš man nule pagāja garām? Bridi klausījos — viss bija kluss. Steidzos uz gaiteņa atzarojuma pusi. Tur pustumsā pie atomaiz- sprosta kāds stāvēja, pieri pret metala sienu atspiedis. Kad mūs šķīra vairs tikai kādi divi soji, es viņu pazinu — tas bija Diokless. Klusumu pārtrauca skaidri dzirdama tāla dziesma:
Dzeguze kūko, Dzeguze kūko, Aiz upītes, Aiz upītes …
— Ko tu te dari?
Viņš pat nepakustējās. Es uzliku roku uz viņa pleca. Viņš stāvēja kā pārakmeņojies. Pēkšņā izbīlī satvēru Dioklesu aiz pleciem un mēģināju atvilkt nost no sienas. Viņš neļāvās. Te ieraudzīju viņa seju bez kādas izteiksmes un tik mierīgu, it kā to nemaz neskartu mūsu cīkstēšanās. Rokas man noslīga gar sāniem. Tukšajā gaiteņa līkumā skanēja bērnu balsis:
Putni vij ligzdas, Putni vij ligzdas, Es neviju, Es neviju ..,
— Diokles!
Klusums.
— Apžēlojies, Diokles! Atbildi jel! Kas tev kaiš? Varbūt tev kā vajag?