— Ej prom.
Piepešā apziņas uzliesmojumā apjautu, ka šis gaiteņa atzarojums ir vistālāk izvirzītā kuģa pakaļgala daļa, kas pievērsta Polārzvaigznei, tātad tas atrodas tuvāk Zemei nekā visi pārējie kuģa punkti. Par dažiem desmitiem metru tuvāk — kad mūs no Zemes šķir gaismas gadi! Te būtu jāsmaida, ja vien nenāktu raudiens.
— Diokles! — mēģināju vēlreiz.
— Nē!
Kā izskanēja šie divi saucieni! Iespaidīgāk par visgarāko paskaidrojumu tie liecināja, ka viņa «nē» nozīmē kaut ko vairāk nekā vienkāršu atteikšanos no palīdzības, ka tas attiecas ne tikai uz mani, bet uz ikvienu cilvēku, uz visu kuģi, ka šis «nē» vērsts pret visu esošo; man uzmācās kas līdzīgs nakts murgiem; juzdams, ka grimstu bezdibenī, pagriezos un gāju pa garo gaiteni prom, arvien ātrāk, gandrīz skriešus, un man sekoja dziesmas vārdi:
Vasara atnāks, Es došos ceļā Debesīs… Debesīs.,.
Es nevienam neiedrošinājos izstāstīt šo atgadījumu. Pēcpusdienā aizbraucu — šoreiz jau ar nodomu — uz nulles stāvu. Manas aizdomas apstiprinājās. Ieraudzīju tur piecus vai sešus cilvēkus, kas stāvēja divu gaiteņu savienošanās vietā un vērās lūkā, it kā viņus būtu hipnotizējis tās bruņu vāka blāvais mirdzums. Izdzirduši manus soļus (es tīšām centos celt lielāku troksni), viņi satrūkās un lēnām izklīda kur kurais. Tas viss man likās ļoti savādi; aizbraucu pie Tera Hāra, lai viņam to pastāstītu. Vēsturnieks ilgi domāja un sākumā neko negribēja sacīt, bet vēlāk, kad neatlaidos, pamatoti uzskatīdams, ka viņam te būtu kas sakāms, teica:
— Tam ir grūti atrast aDzīmējumu; šādām parādībām mums nav nosaukumu. Senatnē šo cilvēku grupu būtu nosaukuši par «pūli».
— Pūlis, — es atkārtoju. — Vai tam ir kas kopīgs ar tā saucamo karaspēku?
— Ai nē, nekā kopīga, karaspēks drīzāk ir šī jēdziena pretstats, jo karaspēks bija noteikta organizācijas forma, turpretim pūlis — liels, neorganizēts ļaužu bars.
— Piedod, bet tur bija tikai daži…
— Tas nekas, tam nav nozīmes. Senāk, dakter, cilvēki nebija tik saprātīgi radījumi kā patlaban. Iedarbojoties spēcīgiem impulsiem, viņi vairs nerīkojās saskaņā ar prāta apsvērumiem. Impulss varēja arī nebūt pēkšņs un iedarboties ilgāku laiku. Mūsdienu cilvēkam ir tik attīstīta atbildības sajūta par savu rīcību, ka viņš nekad nepakļaujas citu gribai, ja, apsvēris stāvokli, nav tai iekšēji piekritis. Turpretim senatnē ārkārtējos apstākļos, it īpaši, ja draudēja dzīvības briesmas, piemēram, stihiskas katastrofas brīdī, pūlis jāvās panikai un bija spējīgs, teikšu tev, pat izdarīt noziegumu …
— Kas ir noziegums? — es jautāju, par ko Ters Hārs paberzēja pieri, piespiesti pasmaidīļa un sacīja:
— Ak, tās droši vien ir tikai manas ne visai gudras hipotēzēs… un laikam es maldos. Mūsu rīcībā ir pārāk maz faktu, lai radītu teorijas, bez tam tu jau zini, ka esmu «vēstures apsēsts» un cenšos visu mērīt ar tās kategorijām.
Mūsu saruna apsīka; atgriezies savā dzīvoklī, es gribēju pārdomāt to, ko man sacīja Ters Hārs, un pat savienojos ar trionoteku, gatavodamies iepazīties ar kādu vēsturisku darbu, kurā būtu pastāstīts par pūli, bet nepratu automātiem paskaidrot, ko vēlos, un tā šis nodoms palika nerealizēts.
Pagāja diena, tad otra bez kādiem sevišķiem notikumiem. Uzskatījām, ka krize, ko bija radījis paātrinājums, pagājusi, bet turpmākie notikumi apliecināja, cik dziji mēs maldījāmies.
Nākamajā dienā ap pusdienas laiku pie manis ieradās Nilss; viņš iedrāzās istabā kā viesulis, saukdams jau uz sliekšņa:
—« Dakter! Kaut kas nedzirdēts! Nāc, nāc man līdzi!
— Kas noticis?
Es pieskrēju pie rakstāmgalda, uz kura pastāvīgi gatavībā atradās somiņa ar instrumentiem un medikamentiem.
— Ak nē, ne tas, — zēns sacīja jau mazliet mierīgāk. — Dārzā kāds izslēdzis video, es tev saku, baigs skats! Tur ļaužu, ka mudž, nāci
Es gāju vai, pareizāk, skrēju zēnam līdzi, jo man bija pielipis viņa uzbudinājums.
Nobraucām ar liftu lejā; pašķīris efeju dzīvžogu, es kā pārakmeņojies apstājos.
Pašā priekšā dārzs izskatījās kā agrāk: aiz puķu dobēm pacēlās melnā Kanādas egles galotne, tālāk bija redzamas strautmalas klintis un mālainais paugurs ar lapeni — bet tas arī viss; šos dažus desmitus metru akm«ņu, augu un zemes ietvēra kaila metala siena, ko vairs neaizklāja bezgalīgās tāles mirāža. Grūti izteikt, cik satriecošs bija šis skats: nekustīgi, kā nedzīvi koki stāvēja pelēcīgajā, nespodrajā rezerves spuldžu gaismā, tērauda sienas un plakanu griestu ieskauti. Nebija ne vēsts no debesu zilgmes, gaiss bija stings un smacīgs, zarus nekustināja ne mazākā vēsmiņa.
Dārza vidū pulcējās vairāki desmiti cilvēku, kuri, tāpat kā es, noraudzījās atbaidošajās mirāžas drupās, kas bija ļoti izteiksmīgas. Izlauzies cauri efeju dzīvžogam, ieskrēja Irjēla — saniknots, cieši sakniebtām lūpām; viņam sekoja vairāki videoplastiķi; viņi uzskrēja augšā. Pēc brīža iestājās pilnīga tumsa: videoplastiķi izslēdza papildu apgaismojumu, lai no jauna iedarbinātu aparatūru. Sai mirklī notika visļaunākais. Tumsā atskanēja sauciens:
— Nost ar krāpšanu! Lai paliek tāpat! Skatīsimies dzelzs sienā, pietiek šo mūžīgo melu!
Iestājās dziļš klusums — un pēkšņi iedegās saule, virs mūsu galvām iemirdzējās debesu zilgme, pa kuru peldēja balti mākoņi, sejas noglāstīja smaržīga, spirdzinoša vēsma; bet mazā zemes strēmele, uz kuras mēs stāvējām, izplētās uz visām pusēm, un tās zaļums aizstiepās līdz pat tālajam apvārsnim. Ļaudis pētoši vērās cits citā, it kā meklēdami to, kas bija kliedzis tumsā, bet neviens neuzdrīkstējās neko sacīt. Lai gan debesis un košais dārza zaļums bija atkal atjaunots, mēs cits pēc cita klusēdami atstājām parku.
Tagad jau kļuva pavisam skaidrs, ka kaut kam jānotiek, bet neko nevarēja iesākt, jo briesmas vēl nebija materializējušās — tās tikai uzglūnēja, un neviens nezināja, pret ko aizstāvēties. Radās priekšlikums izslēgt dzinējus (no plānotajiem 7000 kilometriem sekundē mēs pagaidām bijām sasnieguši tikai 2800), tomēr astrogātu padome nolēma, ka tā būtu piekāpšanās nezināmajam.
— Nu, Vai arī nāk visļaunākais, — Ters Akonjans sacija, kā atcerēdamies Trehuba vārdus, ko tas bija teicis pirms diviem gadiem, — lai notiek, kam jānotiek, tad mēs cīnīsimies, jo citādi mums būtu jādzīvo mūžīgā neziņā. Zināt pat visļaunāko ir tomēr labāk, nekā dzīvot neziņā.
Piecas dienas pagāja sasprindzinātās, apslēptās gaidās, bet nekas nenotika; dzinēji turpināja paātrināt kuģa gaitu, nestrādājošo skaits samazinājās par diviem, visi kolektīvi darbojās normāli, filharmonijā notika koncerts, un es sāku sevi pārliecināt, ka tiklab ārsti, kā astrogāti, ļaudamies, tāpat kā visi, lidojuma kaitīgajai ietekmei, pārspīlē un izbīstas pašu izdomāto briesmu.
Sestajā dienā pēc notikumiem parkā mūsu slimnīcā bija smags dzemdību gadījums. Jaunpiedzimušajam bija elpošanas funkcijas traucējumi, bērna dzīvība karājās mata galā; es divas stundas neatkāpos ne soli no gultiņas, pie kuras strādāja pulsators, pievadot elpošanai nepieciešamo skābekli. Biju tā nogrimis darbā, ka pilnīgi aizmirsu pēdējos notikumus. Tikai tad, kad, stipri noguris, mazgāju rokas zāles kaktā starp stikla un porcelāna sienām, ieraudzīju spogulī savu seju ar drudžaini mirdzošām acīm un šai mirklī sajutu dīvainu satraukumu. Palūdzu Annu palikt pie jaunās mātes un, norāvis asinīm aptraipīto slimnīcas halātu, izskrēju no zāles. Nobraucu ar liftu uz nulles stāvu. Ieraudzījis spuldžu apgaismoto tukšo gaiteni, atviegloti nopūtos.