Pirmie mēģinājumi sagādāja man lielu baudu. Ieslēdzos istabā un, apsēdies pie platā ekrāna, uzliku rokas uz daudzrindu klaviatūras. Piespiedis vairākus desmitus taustiņu, ieslēdzu kontaktu, un, lūk, uz ekrāna stikla parādījās radītais tēls. Nevis tā parādīšanās sacēla pirmo, savādo satraukumu, bet gan paša tēla, kaut arī ne pārāk liela, patstāvība: viņš kustējās, staigāja, it kā pētīdams telpu, kurā atradās. Jāatzīstas — tēlam bija nopietni trūkumi jeb, kā mākslinieki saka, disonanses, tādēļ, piespiežot pedāli, es izdzēsu to un turpināju eksperimentēt.
Protams, katrs iesācējs mēģinoties samaitā ne mazumu tēlu, bet es šinī ziņā pārspēju visus rekordus, un jāatzīstas, ka man pat sapņos rādījās veseli leģioni savādu būtņu, kas, pilnas atriebības kāres, draudēja man par to, ka tik nemākulīgi tos radīju un tik rupji pārtraucu viņu acumirklīgo mūžu. Vidcoplastika ne par matu neatšķiras no seno laiku mākslām; aparāts ir tikai pilnveidota palete un spalva, bet cilvžks, kas iepazinies ar tā konstrukciju, pielīdzināms viduslaiku iesācējam, kurš apguvis vienīgi pareizrakstības likumus. Pareizāk būtu viaeoplastiku salīdzināt ar muziķu: komponists kombinē skaņas, bet videoplastiķis — dažādas psihiskas īpašības; pirmais rada melodiju, bet otrs — dramas varoni. Tomēr vislielākā līdzība, manuprāt, ir tā, ka, tāpat kā komponists, kas, orķestrējot simfonisko temu, dzird sevī visu instrumentu harmonisku skanējumu, vēl pirms uzrakstījis burtnīcā pirmo noti, arī videoplastiķis visgrūtāko un radošāko darba daļu paveic, pirms nospiedis genetofora taustiņu, citiem vārdiem — radot savus varoņus iztēlē. Tikai tā var dzimt personāži, kas pakļausies viņa gribai un ar saviem likteņiem spēs aizkustināt skatītājus. To nekad nevar iemācīties, bet, protot veikli rīkoties ar aparātu, var radīt vienīgi kustīgas lelles uz neparasta, samākslota fona. Tāds bija arī mans liktenis.
Ne vienam vien aizrit gadi neauglīgās studijās, iekams viņš atskārst, cik mānīga ir jaunrades visvare- niba, kas tik ļoti vilina videoplastikā, un cik nepatiesa tā kļūst, kad, atrāvusies no šīs zemes reālās esamības, nododas iedomātu likteņu apcerēm. Par laimi, mans talanta trūkums bija tik neapšaubāms, ka es ne mirkli nopietni nedomāju par videoplastiku, bet mana mēģināšanās mākslā beidzās ar to, ka līdz pat pēdējai skrūvītei izjaucu genetoforu, lai iepazītos ar tā konstrukciju. Nabaga vecmāmiņa, redzot vienu otru manu pūliņu augli, piedzīvoja rūgtu vilšanos, kas šoreiz nu bija pēdējā, jo vairs neatlika neviena ģimenes locekļa, ar ko varētu saistīt sen lolotās cerības.
Pēc tradīcijas ikviens vidējo izglītību ieguvis jaunietis vairākus mēnešus pavadīja dažādās, paša izvēlētās mācību iestādēs, lai saskarē ar zinātniekiem, inženieriem, tehniķiem atklātu savas tieksmes un talantus. Beidzis septiņpadsmit gadu vecumā skolu, es ilgi nezināju, ko sākt, līdz beidzot iestājos Nākotnes plānošanas institūtā, saīsināti NPI. Te es pirmo reizi satiku cilvēkus, kas plānoja ārpussistēmas ceļojumus.
Tai laikā praktiski vēl nebija sasniegts tāds lidojumu ātrums, kas ļautu atstatumu no Zemes līdz tālajām zvaigznēm veikt vienas cilvēka dzīves laikā. Jūs droši vien atceraties mūsu gadsimta sākuma dedzīgās diskusijas par kosmisko kuģu projektēšanu lidojumiem Galaktikā.
Sakarā ar ceļojumu lielo ilgumu tajos vajadzēja notikt «paaudžu mijai»; tas nozīmēja, ka ceļa mērķi sasniegtu tikai Zemi atstājušo cilvēku bērnu bērni vai'pat bērnu bērnu bērni. Sāds atrisinājums toreiz likās vienīgi iespējamais, jo to diktēja kosmonautikas tehnikas līmenis. Bet tas izraisīja vispārēju spēcīgu opozīciju. Ir kaut kas pazemojošs un cilvēka necienīgs tādā skudras veģetēšanai līdzīgā esamībā, kas velkas gadsimtiem ilgi kaut kur izplatījumā izšautā metala čaulā. Reizē ar emocionālas dabas Iebildumiem pret šo plānu vērsa arī nopietnus prāta slēdzienus.
— Kādi gan būs tie cilvēki, — vieni vaicāja, — kas gadu desmitus pavadīs tukšumā? Un cik lielas ir rakstura pārvērtību iespējas, kuru rezultātā varētu rasties morāli un intelektuāli nepilnvērtīgi indivīdi? Kāda pazemojoša, sīkbūtneS loma tad būtu tām «vidējām» paaudzēm, kurām visa dzīve no dzimšanas līdz pat nāvei paietu raķetē, un kādi gan audzinātāji, skolotāji un vecāki tai paaudzei, kas beidzot sasniegs zvaigznes, būs cilvēki, kuri dzīvojuši šādos apstākļos?
— Tā tas ir, — citi atbildēja. — Ceļojuma grūtības, šķēršļi, briesmas nav izmērojami, un tomēr lidojums uz zvaigznēm ir nepieciešams. Tagad, kad esam pakļāvuši sev Saules sistēmu, kad esam apguvuši vispirms tuvās, bet vēlāk, trešā gadu tūkstoša otrajā pusē, arī tālās planētas, līdz pat pašas pēdējās — Cerbera orbītai, mums jāsper vēl solis uz priekšu — jāpārvar Tukšuma okeāns, kas mūs šķir no vistuvākās kaimiņu saules. Ceļojumu var mazliet atlikt, bet tas tomēr notiks — tam jānotiek, jo atteikties no tā nozīmētu apstāties uz vietas, kam pēc dažiem gadsimtiem neizbēgami sekotu Zemes civilizācijas bojā~eja.
Kad atklāja jauno atomdegvielu un iemācījās atbrīvot atomenerģiju no jebkura matērijas veida, radās tehniska iespēja lidojumu ātrumus tuvināt gaismas ātrumam. Bet tad pacēlās jauna problēma — vai cilvēks vispār spēj, pat lietojot visus iespējamos drošības līdzekļus, panest simt vai divsimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē?
Optimisti domāja, ka to samērā vienkārši varēs atrisināt telpā, kas, raķetei pamazām uzņemot ātrumu, atrodas pietiekami tālu no planētu gravitācijas laukiem. Viņi atgādināja seno laiku un viduslaiku teorijas par to, ka cilvēka bioloģiskās izturības robeža nepārsniedzot 30, 100 un 1000 kilometru stundā, bet ar katru gadu simteni ši robeža tika nemitīgi pārsniegta.
Piesardzīgākie aizrādīja, ka, tuvojoties gaismas ātrumam, stāšoties spēkā dažas relativitātes teorijas likumības, kuru ietekme uz bioloģiskajiem procesiem nemaz nav izpētīta. Tikai eksperiments varēja izkliedet šaubas.