«Muļķi,» es teicu sev, «muļķi, kādēļ tu ļauj murgiem sevi vajāt?» Tomēr gāju tālāk. Te gandrīz pie paša gaiteņa līkuma izdzirdu cilvēku balsis; šīs skaņas mani pārsteidza kā patagas cirtiens. Četros lēcienos sasniedzu ieapaļo paplašinājumu.
Pie lūkas bija sablīvējies ļaužu bars. Cieši kopā saspiedušies, pagriezuši man muguru, viņi mēģināja atbīdīt kādu, kas bija nostājies tiem ceļā. Valdīja pilnīgs klusums, bija dzirdami tikai strauji elpas vilcieni, it kā tur risinātos cīņa. Kādā no tuvāk stāvošajiem pazinu Dioklesu.
— Kas te notiek?! — jautāju, un kaut kas man sažņaudza kaklu.
Neviens neatbildēja. Uztvēru pūlī kādu skatienu — gluži baltas acis, tad atskanēja klusa, satraukta balss:
— Mēs gribam iziet ārā!
— Tur ir tukšums! — kliedza cilvēks, kas bija apturējis pūli. Es pazinu viņu, tas bija Irjēla.
— Laid mūs! — reizē iesaucās vairākas balsis.
— Vai jums prāts! — Irjēla kliedza. — Tur ir nāve! Vai dzirdat? Nāve!
— Tur ir brīvība! — kā atbalss atskanēja no pūļa vidus, bet Diokless — tas noteikti bija viņš — sauca:
— Tev nav tiesību mūs aizkavēt!!
Kāds pagrūda Irjēlu, un viņš sāka kāpties atpakaļ uz lūkas pusi. Viņš likās melns uz spoži apgaismotā fona, bet viņa balss, slēgtās telpas akustikas izkropļota, kliedzot dārdēja.
— Atjēdzieties jel! Ko jūs gribat darīti!
Viņam atbildēja strauji elpas vilcieni. Irjēla izplēta rokas, velti pūlēdamies aizsprostot ceļu. Pūlis spiedās uz priekšu. Inženiera mugura jau skāra lūkas vāku, kas laistījās rāmā, metāliskā spīdumā.
— Stāt!!i — Irjēla izmisis iekliedzās. Vairākas rokas pastiepās pretī lūkas nišai, kurā bija redzams apgaismotais slēdzējmehānisms. Tad Irjēla ar strauju kustību atgrūda tuvākos ļaudis, pieliecās un, ātri izvilcis no jostas apakšas mazu, melnu aparātu, spalgi iekliedzās:
— Bloķēju automātus!!
KOMUNISTI
Kas gan no mums ievēro automātus? Kas gan domā par to esamību, kaut ari tie atrodas it visur un ir tikpat nepieciešami kā gaiss plaušām un atbalsts kājām? Kādreiz senos laikos ļaudis baiļojās, domādami, ka automāti var sacelties pret cilvēku; kas gan šodien tādas domas neuzskata par ārprāta murgiem? Vai mēs varētu radīt automātus, kas iznīcina? Protams. Bet tikpat labi mēs varētu nojaukt mūsu pašu pilsētas, izraisīt zemestrīces un injicēt sev slimības. Katrs cilvēka roku darbs var būt vērsts pret viņu pašu, to pierāda kaut vai nāves līdzekļi, ko radījušas barbarisma civilizācijas. Taču mēs nedzīvojam, lai iznīcinātu, bet gan lai veicinātu un attīstītu dzīvību, un šim vienīgajam mērķim arī kalpo mūsu automāti.
Projektējot pirmo zvaigžņu ceļojumu, zinātniekiem nācās atrisināt kādu ļoti grūtu problēmu. Bija iespējams, ka kuģa milzīgais ātrums ļauni ietekmēs cilvēka normālo prāta darbību, ka vājākie indivīdi, nespēdami pretoties šai postošajai ietekmei, nonāks ārprāta stāvoklī un dos automātiem nepareizus vai pat bīstamus
rīkojumus. Sāda iespēja bija jānovērš. Sai nolūkā tika radīta īpaša uztvērēju sistēma, ar kuras palīdzību varēja bloķēt visus Geas automātus. Sī sistēma atradās ekspedīcijas vadītāju pārziņā, kas pilnā mērā apzinājās savu atbildību. So līdzekli viņi drīkstēja izmantot tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, ja citādi vairs nevarēs pārvaldīt situāciju. Automātu bloķēšana varēja kļūt par visai nopietnu precedentu, jo mūsu civilizācijas tūkstoš gadu ilgajā vēsturē tie vēl nekad nebija atteikušies izpildīt cilvēka pavēles. Tādēļ, dzirdot Ir jēlas briesmīgos vārdus, pūlis pie lūkas sastinga un kādu minūti stāvēja dzeltenajā gaismā kā pārakmeņojies. Piepeši klusumu pārtrauca strauji nobremzēta lifta kauciens. Zemu noliektās galvas pagriezās uz to pusi. Tiklīdz lifts pieskārās gaiteņa grīdai, tā pavērtajās durvīs parādījās Ters Hārs.
Saliecies viņš devās taisni sastingušajā pūlī, it kā iesoļotu tukšā telpā. Tie, kurus viņš uzlūkoja, pašķīra ceļu un tūlīt aizsprostoja aizmugurē radušos eju. Tā viņš izsoļoja cauri ļaužu baram un, iegājis nišā, uzkāpa uz lūkas sliekšņa. Pasmagu stāvu, izslējies pāri cilvēku galvām, viņš sāka runāt, sākumā gandrīz čukstus, un iestājās tāds klusums, it kā visi būtu pēkšņi aizturējuši elpu. Visu acis pievērsās viņa tumšajam augumam, ko no muguras apgaismoja dzeltenās spuldzes. Balss kļuva pamazām skaļāka un dobji dunēja slēgtajā telpā.
— Jūs, kas gribat iet bojā: ziedojiet man desmit minūtes jūsu dzīves. Tad mēs aiziesim — es un viņš —un jūs izdarīsiet to, ko gribat izdarīt. Neviens neuzdrošināsies jūs aizkavēt. Es jums to apsolu.
Viņš klusēja brīdi, kas ilga dažus sirds pukstienus.
— Pirms tūkstoš divsimt gadiem Berlīnes pilsētā dzīvoja kāds cilvēks vārdā Martins. Tas bija laikā, kad viņa valsts sludināja, ka vājākās tautas esot jāiznīcina vai jāpārvērš par vergiem, bet pašu pavalstniekiem tā lika domāt nevis ar smadzenēm, bet ar asinīm. Martins bija stikla fabrikas strādnieks. Tāpat kā daudzi, viņš darīja to, ko tagad veic mašīnas: ar dzīvām plaušām sūknēja gaisu verdošajā stikla masā. Un tomēr viņš nebija mašīna, bet cilvēks, viņam bija vecāki, brālis, mīļota meitene, un viņš saprata, ka ir atbildīgs par visas Zemes cilvēkiem — tiklab par slepkavām un slepkavojamiem, kā par saviem tuvākajiem. Tādus cilvēkus toreiz sauca par komunistiem. Martins bija viens no tiem. Valsts vajāja un slepkavoja komunistus, tādēj viņiem bija jāslapstās. Slepenai sardzei, ko sauca par «gestapo», izdevās Martinu notvert. Martins, būdams partijas organizācijas biroja loceklis, zināja daudzu biedru uzvārdus un adreses. Gestapo prasīja, lai viņš tos nosauktu. Viņš klusēja. Viņu spīdzināja. Vairākas reizes viņš gandrīz noasiņoja, tad viņam ļāva nākt pie samaņas. Viņš joprojām klusēja. Ar salauztām ribām un nūjas sitienu atsistiem iekšējiem orgāniem Martinu ievietoja slimnīcā. Viņu ārstēja, līdz viņš atguva spēkus, un tad spīdzināja atkal, bet viņš klusēja. Viņu pratināja dienu un nakti, modināja, uzlaižot spilgtu gaismu, uzdeva viltīgus jautājumus. Viss velti. Tad viņu izlaida brīvībā, lai, sekojot viņa pēdās, atrastu pārējos komunistus. Martins to saprata un palika mājās, bet, kad izsīka pārtikas krājumi, gribēja atgriezties fabrikā, taču tur viņam nedeva darbu. Martins meklēja darbu citur, bet viņu nekur nepieņēma. Viņš bija badā. Paguris klaiņoja pa pilsētu, pat nemēģinādams uzmeklēt kādu no biedriem, jo zināja, ka viņam seko.
Viņu atkal apcietināja, bet šoreiz ķērās pie jaunas metodes. Martins saņēma atsevišķu liru istabu, labu uzturu un medicīnisko palīdzību. Braucot arestēt, ges- tapovieši ņēma viņu lidzi; izskatījās tā, it kā viņš tiem rādītu ceļu. Viņam bija jābūt klāt, kad spīdzinaja apcietinātos biedrus, vai arī jāstāv kameras durvīs, kad tos veda no nopratināšanas. Gestapovieši mudināja viņus atzīties, teikdami, ka aiz durvīm stāvot viņu biedrs, kas jau visu pateicis. Kad Martins kliedza biedriem, ka atrodas tādā pašā stāvoklī kā viņi, gestapovieši izlikās, ka tas pieder pie tīši spēlētās komēdijas. Sai laikā komunistisko partiju nežēlīgi vajāja, saites bieži pārtrūka un bija jāvairās no katra, ko turēja aizdomās kā nodevēju. Komunistu skrejlapas sāka signalizēt, ka Martins ir nodevējs. Gestapovieši viņam tās rādīja. Pēc tam, nekā neprasīdami, atkal izlaida viņu brīvībā. Pēc vairakiem mēnešiem Martins uzmanīgi mēģināja nodibināt sakarus ar biedriem, taču neviens viņam neuzticējās. Tad viņš aizgāja pie brāļa, bet tas viņu nelaida iekšā. Viņi sarunājās caur aizslēgtām durvīm. Arī vecāki nelikās par viiļu ne zinis. Māte iedeva maizes kukuli, bet tas arī bija viss. Viņš atkal mēģināja sameklēt darbu — velti. Viņu apcietināja trešo reizi, un kāds augsts gestapo ierēdnis sacīja viņam: «Cilvēk, tavai klusuciešanai vairs nav nekādas jēgas. Tavi biedri jau sen tevi uzskata par nelieti un nodevēju. Neviens no viņiem negrib par tevi pat dzirdēt. Pie pirmās izdevības viņi tevi nogalinās kā traku suni. Apžēlojies par sevi un sāc runāt.»