Tomēr Martins klusēja. Tad viņš atkal tika izlaists un izsalcis klīda pa pilsētu. Kādu vakaru satika svešu cilvēku, kurš aizveda viņu pie sevis mājās, paēdināja, piedzirdīja ar alkoholu un sāka mierīgi iegalvot, ka tagad jau esot vienalga, vai viņš runās vai ne, bet, ja nerunās, tad viņu nonāvēs, un šī nāve nekā nelīdzēs — viņš miršot kā nodevējs; bet Martins klusēja. Sis cilvēks aizveda viņu uz cietumu. Kādā decembra naktī, divus gadus pēc pirmās apcietināšanas, viņu izveda no kameras akmens pagrabā un ielaida lodi pakausī. Pirms nāves, dzirdot, ka nāk viņa bendes, viņš piecēlās un savas kameras sienā iekasīja vārdus: «Biedri, es…» Vairāk nepaguva uzrakstīt — atstāja tikai šos divus vārdus, tā pārtraukdams divu gadu ilgo klusuciešanu, un viņa līķis sapuva kādā no lielajām kaļķu bedrēm.
Palika tikai gestapo dokumenti un hronikas, kas kāda vēlāka kara laikā iebruka cietuma pagrabos, un šajos vēlā imperiālisma laikmeta izrakumos mēs, vēsturnieki, atklājām tos un izlasījām vācu komunista A4artina dzīves stāstu.
Bet tagad padomājiet. Sis cilvēks klusēja, kad viņu spīdzināja un mocīja. Klusēja, kad no viņa novērsās tuvinieki, vecāki, brālis un biedri. Klusēja, kad vairs neviens, izņemot gestapoviešus, neteica viņam draudzīgu vārdu. Bija pārtrūkušas visas saites, kas cilvēku var vienot ar pasauli, bet viņš arvien vēl klusēja — un te nu ir šīs klusuciešanas alga!
Ters Hārs pacēla rokas.
— Te nu ir šīs klusuciešanas alga: mūsu drausmīgais parāds vistālākajai pagātnei, tiem tūkstošiem cilvēku, kas gājuši bojā līdzīgi Martinam, un pat viņu uzvārdi mums paliks nezināmi. Tas ir vienīgais, kā dēļ viņš atdeva dzīvību, labi zinādams, ka nekāda labāka
pasaule neatalgos viņa mokas, ka viņa dzīve uz visiem laikiem izbeigsies kaļķu bedrē, ka nebūs ne augšām* celšanās, "he atmaksas. Bet viņa nāve šai klusumā, kuru pats bija izvēlējies, varbūt par dažām minūtēm, bet varbūt arī par dažām dienām vai nedēļām — tas nav no svara! — ir paātrinājusi komunisma atnākšanu. Un mēs nu esam ceļā uz zvaigznēm, jo viņš tam ziedojis savu dzīvību, un mums ir komunisms… bet kur gan ir komunisti?!!!
Sim dusmu un sāpju pilnajam saucienam sekoja īss, baiss klusuma bridis. Tad vēsturnieks atkal ierunājās:
— Tas ir viss, ko gribēju jums teikt. Tagad mēs aiziesim, inženier, bet viņi atvērs lūku un, gaisa spiediena izmesti, izkritīs tukšumā, pārsprāgdami kā asiņaini burbuļi, un izplatījumā mūžīgi riņķos šo dzīves izbiedēto cilvēku ķermeņi.
Viņš nokāpa zemē un izspraucās cauri aplim, ko ap viņu bija izveidojuši apkārtstāvošie cilvēki; brīdi vēl bija dzirdami viņa soļi, tad iesvilpās lifts. Bet ļaudis stāvēja nekustīgi. Viens pārvilka ar roku pār seju, it kā noraudams no tās smagu, saltu plīvuru, otrs ieklepojās, kāds cits ievaidējās vai ieraudājās, līdz piepeši visi sakustējās un … devās uz visām četrām pusēm, galvas nokāruši, nesdami savas smagās, nevarīgi nolaistās rokas, kas ejot kā nedzīvas šūpojās viņu soļu ritmā. Beidzot palikām tikai mēs trīs: Irjēla, kas stāvēja pie sienas, arvien vēl turēdams rokā bloķējošo aparātu, Zorins, atspiedies pret'sienu, rokas uz krūtīm sakrustojis, un es. Mēs ilgi tā stāvējām. Gribēju jau doties prom, kad pār mūsu galvām atskanēja stiepta, dobja skaņa: jau bija iestājusies nakts un dūca brīdinājuma signāli — Gea kāpināja ātrumu.
GOBARS — VIENS NO MUMS
Uguns ir radījusi planētas. No uguns, no atdzisušas zvaigžņu matērijas radusies dzīvība. Vārā, gļotaina dzīvā viela pēc miljardiem neveiksmīgu mēģinājumu izveidoja kaļķu bruņas un asinis, žaunas un sirdis, acis, žokļus un iekšējos orgānus. Tā iesākās savstarpēja iznīcināšana un vairošanās, lēna attīstība un straujš pagrimums. Cīņā par eksistenci vieni radījumi iznāca no jūras krastā, citi atgriezās okeānā, spuras pārvērtās par ķetnām, ķetnas par spārniem un pēdējie atkal par spurām. Kalnu veidošanas laikmetos dzīvība apsīka, iznīka, līdz ar miljoniem dzīvu būtņu sastinga pārakmeņotajā lavā un cēlās atkal kā vadmotīvs mūzikā — mūžam mainīgs un tomēr arvien tas pats; sāpju pilna, strauja melodija, kas iegrimst klusumā, nāvē un atkal atdzīvojas ūdens dzelmēs, kalnu virsotnēs, sniegotos klajumos un tuksneša smiltīs.
No šī miljonveidīgā nāvju un dzimšanu virpuļa, no nerimstošās cīņas, no tumsas un plēsonības iznāca cilvēks, kas deva nosaukumu planētai, tās nemainīgajām debesīm un visam, ko viņš ieraudzīja, līdz pašām zvaigznēm. Tā sākās civilizācijas attīstība. Debesis — kādreiz tās bija paklausīgas planētu ugunis, kas, paradīzes mūzikai skanot, slīdēja pa kristālā sfērām; nekustīgajā velvē mirgoja miriādes zvaigžņu, kuras cilvēki centās pielabināt, uzskatot tās tikai par ornamentu uz mūriem, aiz kuriem slēpjoties mūžīgas laimes valstība. Tomēr cilvēks velti klausijās nakts klusumā, ilgodamies dzirdēt atpestītāju debesu muziķu; viņš saka šaubīties un sacēlās pret paradīzi, sagrāva debesu velves, pārkāpa iedomātās robežas, iegāja melnajā tukšumā un, lai gan savā ceļā sastapa vienīgi liesmojošus miglājus, kas traucās no vienas bezgalības otrā, devās tālāk, nemeklēdams vairs debesu mūzikas, bet gan atbildi uz jautājumiem: kur esmu piedzimis, kas es esmu, un kas man jādara, lai mana dzīve kļūtu pasaulei nepieciešama.
Mūs, pirmos cilvēkus, kas lidoja uz zvaigznēm, nospieda ne tikai tukšuma vientulība. Mūs mocīja ari neizteikta, dziļi apslēpta doma, ka mūsu ciešanas būs veltīgas. Ikkatram bija skaidrs, ka, pat ceļojot ar gaismas ātrumu, cilvēks varēs sasniegt tikai dažas vistuvākās saules. Lidojumi uz tālajām planētu sistēmām, ceļojumi cauri Galaktikai pa Piena Ceļa plašumiem likās mūžam neaizsniedzama utopija. Melnie bezdibeņi, kurus pat gaismas stars šķērsoja miljonus gadu, noslēdza ceļu uz zvaigznēm.
Tādēļ cilvēkus, kas bija devušies pie lūkas, mēs atkal uzņēmām savā vidū — nevis kā nodevējus, bet
gan kā no bojā ejas izglābtus biedrus, kuri bija vairāk par citiem cietuši cīņā ar vājumu, kas gruzd katrā ncf mums.
Kad šie ļaudis atnāca pie pirmā astrogāta prasīt, lai viņus soda, Ters Akonjans viens pats negribēja lemt un ataicināja citus astrogātus, bet arī viņi paziņoja, ka to nedarīs. Uz mūsu kuģa nevienam cilvēkam nav varas pār citiem. Mēs esam Zemes sūtņu kolektīvs, kas labprātīgi apņēmies sasniegt Centauru. Ters Akonjans pateica vainīgajiem, ka viņi joprojām esot tādi paši ekspedīcijas locekļi kā līdz šim, bet, runājot par sodu, viņi to jau izcietuši un cietīšot arī turpmāk — savās atmiņās,
Sajā grupā ietilpa prāvs skaits manu pacientu. īsajam vājuma brīdim bija ļāvušies tie, kam neizturīgāka nervu sistēma; tātad viņu vaina nebija nemaz tik liela. Kad pateicu to Teram Hāram, viņš atbildēja, ka tos vedis pie prāta ar vārdu, nevis zāļu palīdzību.
Vēsts par šo notikumu zibeņātrumā aplidoja kuģi. Kārtējā apspriedē astrogāti ierosināja, lai vēsturnieki iepazīstinātu ekspedīcijas dalībniekus ar saviem darbiem par lūzuma periodiem vēstures gaitā, kad izšķīrās pasaules nākotne un vienai paaudzei bija jālemj par desmitiem nākamo paaudžu, kura, gan liekdamās zem šīs nastas smaguma, tomēr prata to panest.