Laboratoriju darbinieki, draugu pulciņi un mākslinieciskie kolektīvi sakusa kopā. Vakaros visi pulcējās vēsturnieku darbnīcā, kur klausījās lekcijas par senseno pagātni — ja vien par lekcijām var nosaukt stāstus, kas līdzīgi tam, ar ko Ters Hārs bija saviļņojis mūsu sirdis. Mēs redzējām varenu, nebeidzamu ļaužu gājienu, kuri cilvēces nākotnes vārdā bija sacēlušies pret sava laika iekārtu.
Mūsu priekšā iznira vērīgas acis ar dzīvu, uzticības pilnu mirdzumu, roku kustības, neskaitāmi žesti, alkstošas lūpas, mīlētāju čuksti un elsas, nāvei notiesāto pēdējie kārie skatieni, zinātnieku pārdomas bezmiega naktīs, visdrosmīgākie varoņdarbi un drebošas skropstas, jo tas viss kopā veido pasaules vēsturi. Tā mēs ieguvām zināšanas, kas nelīdzinājās sausajām teorijām, kuras bijām iemācījušies skolās, kā dzimumu bioloģikās lomas pazīšana nelīdzinās mīlestībai. Tā pagātnē nogrimušais apklusušo balsu koris atklāja mums savas un ari mūsu dzīves jēgu.
Dažas nedēļas pēc aprakstītajiem notikumiem, kad Gea jau bija sasniegusi noteikto paātrinājumu un vakara signāli atkal uz ilgiem gadiem apklusa, visu kuģi aplidoja vēsts, ka Gobars, kas jau ilgi risināja zvaigžņu ceļojumu problēmu, esot uz pēdām kādam revolucionārām atklājumam. Šīs vēsts autors nebija zināms. Tā izplatījās visdažādākos, bet allaž visai miglainos variantos, galvenokārt nespeciālistu vidū. Varbūt tā radās tai sakarā, ka pēdējo mēnešu laikā biofiziku laboratorijas bija pieaicinājušas darbā vislabākos Geas fiziķus, matemātiķus un ķīmiķus. Taču Gobara kolēģi noliedza valodas par jebkādu atklājumu, un bija pagrūti viņiem neticēt, jo neredzēja nekāda pamata slēpt patiesību, un tomēr baumas, neraugoties uz daudzajiem atsaukumiem, atgriezās aizvien jaunā ietērpā, izraisīdamas kvēlas diskusijas.
Pats Gobars par šo jautājumu klusēja; grūti pateikt, vai šīs neatlaidīgās baumas vēl nebija viņu aizsniegušas vai ari, iegrimis darbā, viņš nelikās par tām ne zinis. Pēc kalendāra pēdējā pavasara dienā vēlu vakarā aizgāju uz koncertu. Kad iegāju zālē, lielās spuldzes nodzisa. Ātri apsēdos brīvā vietā pēdējā rindā. Man blakus sēdēja Ruiss un Gobars. Zinātnieks likās novecojis — kopš tās dienas, kad viņu pēdējo reizi redzēju. Viņa seja bija bāla, novājējusi kā cilvēkam, kas pastāvīgi uzturas slēgtā telpā, biezs dzīsliņu tīkls klāja plakstus, kuri reizēm viegli ietrīsējās, jo viņš klausījās muziķu aizvērtām acīm. Atskaņoja Kreskatas otro simfoniju. Es pašķielēju sānis un apstulbu: atliecies atpakaļ un atspiedis galvu pret krēsla atzveltni, Gobars gulēja. Viņu pamodināja tikai straujais fināls. Pie izejas radās drūzma, tādēļ es paliku vietā un tik dziļi nogrimu domās vai drīzāk aizsapņojos, ka beidzot, pacēlis acis, ievēroju, ka tukšajā zālē esam palikuši tikai mēs trīs. Uztrūkos kājās, tai pašā brīdī piecēlās ari Ruiss un Gobars. Situācija kļuva mazliet neveikla: līdz šim mēs
še bijām katrs par sevi, bet tagad tas, ka palikām trijatā, vienoja mūs un, jo vairāk tuvojāmies izejai, jo tas kļuva nepārprotamāk. Nolēmu starp portāla kolonām atvadīties no komponista un zinātnieka, tomēr gāju tālāk. Tā bija diezgan savāda pastaiga; mēs nogājām apmēram pusi no kuģa garuma, bet neviens no mums nebilda ne vārda. Neliels grīdas nolaidums vienoja klāju ar gaiteni; gājām gar plaši atvērtām, tukšām ieejām dārzā, pa kurām tas apdvesa mūs ar egļu skuju vēso smaržu. Pie pēdējām durvīm Gobars pēkšņi nošķīrās no mums un nostājās uz sliekšņa. No tumsā tītā dārza plūda klusa, liega lapu šalkoņa vējā.
— Arī tu vairs nenāc pie manis, Ruis… — Gobars ierunājās. Mēs stāvējām aiz viņa, urvšie vārdi skanēja tā, it kā viņš tos teiktu nevis vienam no mums, bet gan šai tumsai, kas smaržoja pēc miklām lapām.
— Negribēju tevi traucēt, — komponists klusu atbildēja.
— Nu jā. Saprotu …
Viņš apklusa, kā ieklausīdamies vēja nopūtās.
— Reiz lekcijas laikā — tas bija vēl uz Zemes —es lūdzu studentus mani apciemot. Nebija jau domāta nekāda pieņemšana, nē, vienkārši tā — pastaigāties pa dārzu, patērzēt. Es, protams, necerēju, ka ieradīsies visi, tomēr domāju — sanāks krietns pulciņš. Nosēdējām ar sievu līdz vēlai naktij, gaidīdami viesus. Neviens neatnāca. Vēlāk es jautāju: kādēļ? Viņi domājuši — liels bars Gobaru apgrūtinās. Kādam taču jāatsakās. Un tā domājis ikviens no viņiem…
Saruna ritēja tik klusi, it kā tuvumā kāds gulētu. Pēc brīža Ruiss sacīja:
— Uz Zemes bija citādi.,. Es tevi apmeklēju —• varbūt pat pārāk bieži. Bet tagad tu esi pārslogots ar darbiem, noguris…
— Noguris? — Gobars brīnījās. Bet pēc brīža piebilda: — Tas tiesa.
Un no tā, kā viņš to pateica, varēja manīt, ka līdz šim pats nebija par to domājis.
— Labi, ka tu atnāci uz koncertu, — Ruiss atsāka. — Muziķa ir tik nepieciešama.
— Bet es jau tur gulēju! — piepešas jautrības pārņemts, Gobars viņu pārtrauca, un viņa balss skanēja gluži tāpat kā toreiz ballē, kad pirmo reizi ar viņu sarunājos.
Ruiss pārsteigts vai varbūt sašutis apklusa, bet Gobars paskaidroja:
— Es nevaru gulēt. Lai aizmigtu, man viss jāaizmirst. Klausoties muziķu, es aizmirstu un aizmiegu ..,
— Tev jāaizmirst? Kas tad?
Iestājās klusums. Jau kopš šīs sarunas pirmajiem vārdiem es jutos še lieks un uzbāzīgs; jau reizes desmit sacīju sev, ka man jāiet prom, un gaidīju tikai izdevīgu brīdi. Man likās, ka tagad tas pienācis, bet, tikko es sakustējos, Gobars iesāka:
— Jau devīto gadu pētu gravitācijas ietekmi uz bioloģiskajiem procesiem. Tas ir garš ceļš. Esmu iegājis īstā problēmu mežā, un katra no tām ir veselas dzīves vērta. Nesāku risināt nevienu. Lielie paātrinājumi, kas tuvi gaismas ātrumam,— lūk, mana tema. Kāds liktenis sagaida cilvēku, kas pārsniegs 190 000 kilometru ātrumu sekundē? «Nāve,» teiks pirmziemnieks. To pašu šodien saku arī es ar pārliecību, kas reizināta ar deviņiem darba gadiem. Kas tālāk? — viņš atspiedās pret stikla durvīm. Tā mēs stāvējām, bet dārzs šalkoja.
— Jau kopš daudziem mēnešiem katram, ar ko es satiekos, — vienalga, kādos apstākļos, — mēles galā ir kāds jautājums. Tiesa, neviens to neizsaka. Biedri laboratorijā zina tikpat labi kā es, kādā stadijā ir pētījumi, un tomēr pat viņi, pat vistuvākie, pat Kalla … Ko lai viņiem saku? Paļauties uz hipotēzēm? Cerēt? Ar kādām tiesībām? Autoritāte nozīmē atbildību. Tā mūs mācīja. Jo lielāka autoritāte — jo lielāka atbildība. Un visi gaida. Skatās un gaida. Tic Gobaram. Bet kam lai Gobars tic?
Viņš nekliedza. Pat nepacēla balsi, un tomēr viņu varēja dzirdēt vai visā klājā. Bet tas bija tukšs. Tieši priekšā mirdzēja gara zilo nakts spuldžu virkne. Labajā pusē, līdz galam atvērto durvju melnajā ailē, šalca . neredzamais dārzs.
— Un pat tagad, šajā brīdī, kad es jums to saku, jūs domājat: «Nu jā, bet kāds gan ir viņa paša spriedums? Uz ko viņš cer? Kāds ir viņa uzskats? …» Vai man nav taisnība?
Mēs neteicām nekā. Viņam bija taisnība.
Iestājās klusums. Gobars palūkojās pulkstenī un izslējās.
— Nu ko, laiks iet un sākt.
— Ko tad?
— Jaunu dienu.
Viņš pamāja mums ar galvu un, šķērsojis gaiteni, nozuda liftā.
Bija trešā nakts stunda.
ASTROGĀTA TĒLS