Kalnu strauts, sastapis ceļā nepārvaramas klintis, sāk piepildīt ieleju. Tas ilgst mēnešiem un gadiem, sīkā, nepārtraukti plūstošā ūdens strūkla nav pat saredzama starp melnajiem masīviem, un tomēr kādu dienu ieleja kļūst par ezeru, bet strauts, pārplūdis pāri tās malām, turpina savu ceļu.
Tieši šāda mūžam nesatricināma pacietība, kas piemīt dabas spēkiem, no tukšumā klīstošiem atomiem radot liesmojošas, ledainas un zaļiem dārziem klātas pasaules, — tieši šāda pacietība bija raksturīga tēlniecei Soledadei. Četrus gadus viņa strādāja pie darba, kura dēļ bija devusies mums līdzi ceļojumā. Viņa veidoja astrogāta tēlu.
Jāatzīstas, es nevarēju tikt gudrs, kādēļ tēlniece izvēlējusies Songramu. Uz kuģa taču bija tādi astrogāti kā tēraudcietais Ters Akonjans ar modrajām acīm, kurš vienmēr likās esam tālāk no visa apkārtējā nekā jebkurš cits, bija Grotrians ar filozofa galvu sudrabotu matu vainagā, bija visretāk sastopamais Pendergasts — garš, sakūkušiem pleciem, it kā sava lielā auguma nogurdināts, ar acu zīlītēm, kuru priekšā likās paveramies neizmērojamas tāles, bet kas vienmēr bija sarāvušās tik sīkas kā melni punktiņi, jo viņš bieži dežurēja naktīs. Un tomēr Soledade bija izvēlējusies visparastāko no viņiem; grūti būtu atrast mazāk patētisku tēlu. Son- grams, šis padruknais, tumšmatainais vīrietis labprāt smējās — ne vien sabiedrībā, bet arī vienatnē. Bieži, ejot gar viņa kabinetu, varēja dzirdēt skaļas jautrības
eksplozijas. Viņš vai plīsa no smiekliem, lasot savu iemīļoto literatūru — seno" astronomu darbus; viņš mēdza teikt, ka viņu uzjautrinot nevis seno autoru zināšanu trūkums, bef gan viņu pašpārliecinātība. Nebija nejaušība, ka tieši pie Songrama ieradās bērnu delegācija ar gluži nopietnu lūgumu sarīkot kādu avāriju — «mazu, bet īstu», jo citādi esot garlaicīgi.
Mēs ieraudzījām skulptūru ceļojuma ceturtās gadadienas priekšvakarā. Tā vēl atradās darbnīcā. Tērpusies pelēkā, noputējušā darba virsvalkā, Soledade noņēma tēlam biezu auduma gabalu, kas to sedza. Astrogātu viņa nebija atveidojusi smagā akmens skafandrā, ne arī ar paceltu galvu, lai skatiens liktos traucamies zvaigznēs. Uz vienkārša postamenta stāvēja tāds pats cilvēks kā mēs visi — mazliet pieliecies, kā gribēdams doties uz priekšu, bet vēl pūlēdamies kaut ko atcerēties, un tādēļ lūpās ielocījies tāds kā smaids vai nemiera vaibsts. Tas ir kaut kas svarīgs, jo viņš saspringti domā, bet vēl nav izgaisusi viegla izbrīna par to, ka viņš te stāv viens, pacelts uz granīta pjedestāla.
Uz tēlnieces jautājumu, kā viņam patīkot skulptūra, Songrams atbildēja vienīgi:
— Tu uzticies man vairāk nekā es pats…
Jau četrus gadus uz izliektās skalas galvenās stūrēšanas armatūras priekšā melnoja skaitļi 281,4° un —2,2°, kas apzīmēja mūsu-kursa galaktisko platumu un garumu grādos. Sudraba punkts, mūsu kuģa apzīmējums uz lielās zvaigžņu kartes, jau bija sasniedzis pusceļu, bet debesis joprojām palika nemainīgas. Tikai dažas vistuvākās zvaigznes gausi pārvietojās uz melnā fona. Zilgani liesmojošais Sīriuss lēnām virzījās tuvāk sarkanajai Betelgeizei, Centaura zvaigznes mirdzēja arvien košāk, tomēr neviens, izņemot astrofiziķus, nemērīja laika plūdumu ar šīm pārmaiņām, kas bija tik niecīgas salīdzinājumā ar mūs aptverošo nedzīvo bezdibeni. Pat pašā kuģī laiks likās sastindzis, katra austoša diena bija līdzīga aizritējušai, mākslīgais gadalaiku cikls nevienu vairs nespēja apmānīt, un laika ritēšanu mēs manījām tikai pēc jauniem cilvēkiem, kas
parādījās mūsu vidū, kaut arī bijām ieslēgti hermētiskajā kuģa apvalkā.
Četrus gadus vecais Tembhāras dēls (viņš bija piedzimis jau uz kuģa) reiz rotajājoties jautāja man:
— Tēvoc, kā izskatās īstie cilvēki?
— Ko tu runā, puisīt, — es iesaucos, — kādi īstie cilvēki?!
— Nu tie, no Zemes.
— Bet mēs jau tieši esam no Zemes, — es atbildēju, apvaldīdams satraukumu. — Tavs tēvs, tava māte, mēs visi… tu pārliecināsies pats, kad mēs tur atgriezīsimies. Un galu galā tu taču pats skaties visādus notikumus no Zemes dzīves un zini, ka cilvēki uz Zemes ir gluži tādi paši kā mēs.
— E, — puisēns novilka, — tas nav pa īstam, tas tikai video…
Vecākie bērni nereti visai impulsīvā veidā atgādināja mums par savu esamību; pašu parks viņiem bija par šauru, un rotāju karstumā viņi sarīkoja varenu skriešanos un pēdu dzīšanu, piepildot ar klaigām visus Geas stāvus.
Laiks ritēja. Zēni izauga par vīriem, meitenes kļuva sievietes, darbnīcās un laboratorijās parādījās arvien vairāk jaunu seju. Bet šīs pārmaiņas, protams, neaprobežojās ar zinātnisko un māksliniecisko kolektīvu papildināšanos. Daudziem no mums vistuvāko cilvēku skaitā ir ne tikai piederīgie, kolēģi, draugi, bet arī jaunieši, kas nāca pie mums ar saviem noslēpumiem vai arī pēc padoma un palīdzības. Sādi nodibināta pazīšanās nereti pārvēršas par draudzību. Tā ir reizē iepriecinoša un skumja parādība. Iepriecinoša tādēļ, ka jaunatni pievelk tikai tie, kas ar savu dzīvi radījuši atdarināšanas cienīgas vērtības. Un skumja tādēļ, ka pirmais tāds viesis parasti vēsta mūsu pašu jaunības aiziešanu. Mani bieži apmeklēja Nilss Irjēla. Tagad viņš bija garš, izstīdzējis jauneklis, kas ne vien smaidot, bet arī runājot atsedza zobus — it kā kostu vārdus kā sīkus, sulīgus augļus. Nilss bija ļoti atjautīgs, bet zēna talanti bija tā sakusuši ar vēl daļēji bērnišķīgajām dīvainībām, ka viņa automāti, pūlēdamies attīrīt rūdu no sārņiem, strādāja aizgūtnēm. Aplūkojot Nilsa darbus matemātikā, vecākie speciālisti vienlaikus pukojās un smaidīja, jo pat viņa dīvainībām piemita kaprīzs burvīgums. Ar gadu jaunāko profesora Trehuba dēlu Viktoru viņi bija nešķirami; abus varēja sastapt visneiedomājamākās vietās diskutējam tā, ka beidzot abiem kūpēja galvas.
Kādu vakaru Nilss, kura uzvedībā pēdējā laikā ievēroju pārmaiņu — viņš bija kjuvis rāmāks un bieži nogrima klusā vērošanā, pēc visai ceremoniāla ievada kautrīgi atzinās man, ka rakstot dzejoļus. Sākumā viņš atnesa dažus; es lasīju tos viņa klātbūtnē un, juzdams, cik uzmanīgi viņš vēro manu seju, centos, lai tā neko neizpaustu, jo dzejoļi bija ļoti vāji. Drīz vien viņš ieradās ar lielu kaudzi jaunu dzejoļu. Sājos atskaņās sarakstītajos filozofiskajos apcerējumos viņš pauda ilgas pēc bojā ejas, apjūsmoja iznīcību kā patvērumu ciešanās. Es jau sāku atskārst šo drūmo noskaņu cēloni, kad turpmākajos dzejoļos — viņš nesa man to arvien vairāk — parādījās kāda noslēpumaina sieviete. Dzejoļos, it sevišķi metaforās, ievēroju dažas īpatnības. Reiz nevarēju atturēties, nepajautājis:
— Te tu esi uzrakstījis «acis melnas kā debesis», —• kā tad tā, debesis taču…
— Nu, tādēļ ka viņai ir melnas acis, — viņš pietvīkdams atbildēja.
— Bet debesis taču ir zilas!
Viņš pārsteigts palūkojās manī un nomurmināja:
— Nu jā … es te domāju īstās debesis …
Tātad Zemes debesis, šo gaišo zilgmi, ko ik dienas
redzēja Geas dārzā, viņš uzskatīja par neīstām, pretstatā bezgalīgajam melnumam, kas ielenca kuģi. Tā domāja viņš, kam lidojuma sākumā bija četrpadsmit gadu.
«Kas zina,» es nodomāju, «cik daudz šādu jaunu asociāciju tik nerodas to bērnu galvās, kas dzimuši uz Geas.»
Ceļojuma ceturtajā gadadienā notika visu ekspedīcijas dalībnieku draudzības vakars, kas jau bija kļuvis tradicionāls.
Šoreiz visi pulcējās lielajā kolonu zālē. Jau pievakarē tā sāka pildīties ļaudīm. Kad mēs ar Teru Hāru atnācām, fiziķi no Riljanta un Rudelika grupas ar fos- forescējošu modeļu palīdzību demonstrēja dezintegra- tora darbību.