Tas ir tik spēcīgas radiācijas izstarotājs, ka viens tā lādiņš spēj iznīcināt vidēja lieluma asteroīdu. Līdz ar radara iekārtu tas sargā Geu no sadursmes ar kosmiskajiem ķermeņiem, jo lidojuma lielā ātruma dēļ kuģis nespēj no tiem izvairīties manevrējot, bet avāriju novērst var vienīgi, sastapto matērijas blāķi izkliedējot ar starojuma triecienu. Skats, ko demonstrēja fiziķi, bija patiesi aizraujošs. Zāles vidū bija iekārtota skatuve, un šajā tukšajā telpā uzveda drāmu, kurā kuģa ceļu šķērsojošu matērijas blāķi sašķēla atomos. Zāle grima tumsā, raķetes modelis un meteors izstaroja blāvu fosforescējošu gaismu, un, kad sadursme šķita nenovēršama, no kosmiskā kuģa izšāvās ass, adatai līdzīgs stars, kas akmens atlūzni pārvērta par degošu mākoni. Tiklīdz iedegās gaisma, ziņkārīgie ielenca fiziķus, un izcēlās karsta diskusija, kurā drīz vien ar savām pīkstošajām balstiņām iejaucās matemātiskie analizatori. Mēs ar Teru Hāru uz brīdi izgājām dārzā. Griežoties atpakaļ, gaiteņu krustojumā pie ieejas kolonu zālē ieraudzījām trīs cilvēkus, kas sēdēja dziļajā nišā iepretim akvārijam. Tie bija Ameta, Nilss Irjēla un paleopsiho- logs Aheliss.
— Daži gadu tūkstoši, — paleopsihologs runāja, — ir niecīgs laika posms bioloģiskās evolūcijas gaitā, un mūsu ķermeņu, jutekļu, smadzeņu struktūra ir tāda pati kā senlaiku cilvēkiem, tomēr argonautiem Vidusjūra bija bezgalīgs plašums, kamēr mēs attālumu no Zemes līdz Saulei dēvējam par «saules soli»; iespējams, ka pēc mums nāks kosmonauti, kuriem ceļojuma solis būs kiloparscks …
— Un vai tomēr astronautus nevar salīdzināt ar argonautiem? — Ameta sacīja. Pār viņa seju slīdēja zaļganas un sudrabainas ēnas. — Skaidrs, ka drosmi nevar mērīt ar pārvarētā attāluma lielumu, tas būtu bezjēdzīgi. Ap senlaiku cilvēku galvām vēl tikko sāka gaist maģisko ticējumu migla, tie visur vēl redzēja dziedošus briesmoņus, pūķus, dievus un tomēr devās arvien tālāk…
— Man šķiet riskanti tā salīdzinat dažādu laikmetu pārstāvjus, — piezīmēja Nilss. — Senlaiku cilvēki bija strauji, neapvaldīti, vienlīdz gatavi raudāt un cīnīties.
Ameta pacēla acis. Viņam pretī aiz stikla sienas zivis māja ar galvām, atvērtām mutēm skarot stiklu, it kā noklausīdamās sarunu.
— Viņi bija ļoti vienkārši un krietni jaudis, — pilots sacīja, — es viņus pilnīgi saprotu. Siem ļaudīm bija drosme sapņot, un… nav svarīgi, ka šos sapņus viņi ietērpa pasaku tēlos, kas mums šķiet dīvaini. īstenībā tas pats, kas viņiem lika pamest savus zvejnieku ciemus un doties neizpētītajos jūras plašumos, mudina mūs traukties uz zvaigznēm.
— Kā tu tā vari runāt?! — Nilss piecēlās. — Senlaiku cilvēki veica atklājumus neapzinīgi, tiekdamies sasniegt iedomātus, neesošus mērķus. Viņi bija mītu vergi!
— Tu esi netaisns, — paleopsihologs iebilda. — Minēsim kaut vai vienu no neskaitāmo faktoru samez- glojumiem: barbarisma laikmetā sociālo spēku mehānisms bija mīkla. Tuvu aplūkota, dzīve šķita puteklīšu deja saules staru kūlī, ko laiku pa laikam uzvanda kataklizmas. Tomēr cilvēks gribēja izprast pats savas un citu būtņu esamības jēgu. Alkdams atklāt to par varu, viņš upurēja loģiku, lai izrautos ārpus dzīves īstenības iedomātajā mūžīgajā dzīvē un tādējādi piešķirtu jēgu šīs zemes esamībai.
Psihologs apklusa, redzēdams, ka Nilss viņā neklausās. Zēns lūkojās gaitenī. Mums tuvojās jauna meitene. Nilss paspēra soli uz priekšu un atstāja mūsu sabiedrību, neapzinādamies, ka iet. Meitene atskatījās. No tumsas iznira vēl viens stāvs — tas bija Viktors.
Abi pagāja mums garām un nozuda garajā kolonu amfilādē. Nilss sastinga. Viņa pirksti, kā ko ņurcīdami, tikko manāmi sakustējās. Piepeši viņš sarāvās, droši vien juzdams sev pievērstus daudzus skatienus, izslējās un pārspīlēti mierīgiem, platiem soļiem pagāja uz stikla sienas pusi. Sakniebtām lūpām Nilss vērās zaļajā gaismā, kas atspoguļojās viņa neko neredzošajās, plaši ieplestajās acīs. Tobrīd, uzlūkojot šo zēnu, es atcerējos, kā reiz, kad biju ļoti jauns un mīlestības dēļ stipri nelaimīgs, klejoju visu nakti un no rīta atgriezos tūristu mītnē samircis, sveķiem notraipītās drēbēs; tas notika kalnos, viss bija biezā miglā tīts, līņāja sīks lietutiņš. Pēkšņi mani, stīvu no aukstuma, pamodināja pirmā putna čivināšana. Piegāju pie loga. Lēca saule. Es plaši atvēru slēģus un vēroju malu, kur debess saiet ar zemi*,' tur ausa gaisma; migla un mākoņi iekvēlojās nekustīgās liesmās. Raudzījos tālē, un man šķita, ka redzu nebeidzamu, bezgala garu nākošo dienu virkni, ka vēroju neizmērojamās bagātības, ar kurām tās mani apbērs, — jutu, cik stipri pukst mana sirds, un biju tik noskumis un tik laimīgs …
Sarīkojums turpinājās līdz vēlai naktij. Beidzot troksnis zālē sāka pamazām norimt, lampas kļuva tā kā tumšākas, mēs sajūtām nogurumu, arvien biežāk iestājās vispārēji klusuma brīži, kuros dzirdēja tikai apkalpotāju automātu vieglos soļus. Vienā no šādām pauzēm kāds uzsāka ļoti senu dziesmu. Sākumā melodija lēkāja kā pa ciņiem, līdz, plūstot no mutes mutē, apskrēja apli un aizrāva līdzi visus. Man, tāpat kā citiem, brīžiem pietrūka vārdu, reti kāds tos atminējās, jo tie bija seni, gandrīz nesaprotami un savādi — par vergiem, kurus moka bads, par viņu pēdējo kauju. Kad vienas balsis pagura un dziesma sāka krist līdzīgi vaļā palaistam smagumam, ieskanējās citas, kas neļāva tai izdzist, un dziesma cēlās, plētās plašumā. Tepat aiz muguras izdzirdu kādu varenu basu. Pagriezos atpakaļ. Tur stāvēja Ters Akonjans. Viņa sejā vairāk nekā jebkad atspoguļojās dzimto kalnu drūmais daiļums, un viņš pats, kas laikam gan viskaislīgāk no mums visiem bija sapņojis par ceļojumu uz zvaigznēm un visu dzīvi ziedojis tā īstenošanai, stāvot dziedāja seno Zemes iedzīvotāju himnu un aizvērtām acīm raudāja.
Desmit dienas vēlāk mani naktī pamodināja zvans no slimnīcas: tur bija atnākusi dzemdētāja. Uzmetis mēteli, ielūkojos Annas guļamistabā: viņas gulta bija neskarta. Vakarā Anna sacīja, ka viņai esot jāpabeidz steidzošs eksperiments Sreja darbnīcā, tāpēc atgriezīšoties diezgan vēlu. Palūkojos pulkstenī: bija gandrīz trīs. Saraucu pieri. Nolēmu no rīta pasacīt viņai dažus bargus vārdus un aizbraucu uz dzemdību zāli.
Pustumsā ieraudzīju Miliju Grotriani, astrofiziķa Ril- janta sievu. Viņai bija pirmās dzemdības, tādēļ jaunā sieviete ļoti uztraucās. Apvaicājos, kur ir vīrs. Izrādījās, ka viņš observatorijā novērojot kādas dubultzvaigznes aptumsumu. Gribēdams izkliedēt viņas satraukumu, sāku jokodams gausties par mūsu abu sūro likteni — dzīves biedru pārāk lielo darba mīlestību. Ik pēc dažām minūtēm zvanīja Riljants, taujādams, kā norit dzemdības, tā kā tas mani atrāva no Milijas, es beidzot pateicu, lai viņš uzmana savu zvaigzni, gan es ar viņa sievu pats tikšu galā.
Dzemdības ritēja gausi, ap pulksten četriem augļa pulss radīja manī nemieru, vēl kādu laiku gaidīju, paļaudamies uz dabu, bet, kad bērna sirds sāka kļūt arvien vājāka, nolēmu izdarīt attiecīgu injekciju. Sagatavoju instrumentus, uzklāju palagus un ļoti baltajā sievietes rokā uzmeklēju zilganu dzīsliņu.
— Tas nemaz nesāpēs, — es sacīju, — uzmanies, gatavs.
Dzidrais šķidrums izplūda no šļirces. Sajutis virzuļa pretestību, atvilku roku atpakaļ. Sai brīdī griesti virs mums iekvēlojās sarkanā blāzmā, un tūdaļ atskanēja spalga balss, kas šķita nākam no visām pusēm:
— Uzmanību! Otrās pakāpes trauksmes gat…