Sajā mirklī izdzirdējām skaļu brīkšķi, grīda zem kājām salīgojās un visas spuldzes nodzisa. Paliku tumsā pie dzemdētājas gultas. Kādu sekundi valdīja tik pilnīgs klusums, ka es dzirdēju čaukstam Milijas kreklu, kas, viņai elpojot, berzējās gar segas malu. Es sāku meklēt papildu prožektoru slēdzi, atcerējos, ka tas atrodas virs gultas galvgaļa. Bet pirms paguvu to sameklēt, sajutu ļoti spēcīgu grūdienu, it kā neredzams veseris tiktu ietriekts zāles grīdā, un tai pašā brīdī no apslēptajiem skaļruņiem atskanēja metāliskā ķērkšana, kas pārauga spazmatiskos rēcienos.
— Milij! — es saucu. — Turies, Milij! — Grūdiens bija aizsviedis mani prom no gultas. Es pakritu un zaudēju orientāciju. Ātri uzrausos kājās, atsitos ar galvu pret kādu starpsienu, tad sekoja jauns grūdiens, es sagrīļojos, izstiepu rokas uz priekšu. Tas viss notika tumsā, zem plakstiem lēkāja krāsaini plankumi, es velti valbīju acis, lai ko ieraudzītu. Nejutu ne mazāko baiļu, tikai mocošu nevarību, kas pārgāja dusmās. Tad no ellišķīgā trokšņa izdalījās cilvēka balss, kas, izmisīgi cīnīdamies pēc elpas, aizelsies sauca:
— Trešās pakāpes.., gatavība… avārijas tīkls… ieslēdzu … uzmanību …
Tad atskanēja divi sprādzieni, it kā tepat man blakus eksplodētu sprāgstvielas lādiņš, un balss pamirdama un stostīdamās, tā ka vārdus es drīzāk uzminēju nekā sadzirdēju, sacīja:
— Izzūd … gravitācija …
Mans ķermenis zaudēja svaru.
«Kāds es muļķis!» man iešāvās prātā. «Kādēļ gan nepaņēmu savu lukturīti!»
Es to parasti nenēsāju līdzi, jo apgaismojums man likās pilnīgi nodrošināts pret avārijām. Nevarīgs kā kucēns, ko sagrābuši aiz skausta, ķepurojos gaisā un izmisis kliedzu:
— Milij … atsaucies …
Kļuva gaišs. Iedegās zemu pakārtās zaļganās rezerves spuldzes. Es ieslīpi karājos gaisā kādus četrus metrus no gultas. Milija pussēdus zvilnēja tanī, ar vienu roku aizsargādama vēderu, ar otru krampjaini turēdamās pie gultas metala galvgaļa. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem man beidzot izdevās nokļūt pie viņas. Sieviete bija ļoti bāla. Mēs paraudzījāmies viens otram acīs. Es mēģināju smaidīt.
— Tas nekas, vienkāršs negadījums! — es iesaucos, lai gan viņa nevarēja mani dzirdēt, jo kaukšana virs mums nerimās. Nākošais grūdiens mani gandrīz atrāva no gultas.
Steidzīgi piesēju sevi ar jostu pie tās galvgaļa, lai atbrīvotu rokas. Kuģis atkal nodrebēja, bet šoreiz citādi. Ik pēc dažām sekundēm atkārtojās ellišķīgā svilpšana, kas izbeidzās ar dobju atsitienu. Es sapratu: kuģī aizcirtās blīvās starpsienas, hermētiski atdalot vienu telpu no otras. Tas nebija vis negadījums, bet katastrofa.
Milijas seja ar milzīgajām, nekustīgajām acīm bija pavisam tuvu. Viņas ķermenis spēji izliecās, viņa kliedza, bet es nedzirdēju, ko. Pieliecu galvu pie viņas lūpām.
— Māmiņ! Māmiņ! — viņas balss skanēja kā no liela attāluma.
Vēl viens aizcirtušās sienas dārdiens, šķita — kaut kur tepat aiz zāles durvīm. Sajā mirklī, īsā sekundes daļiņā, atskārtu reizē divus faktus: ka dzemdības turpinās un nekas, izņemot nāvi, nespēj tās apturēt un ka Annas darbnīca atrodas pēdējā stāvā, pie paša kuģa bruņu apvalka. Iztēlojos neaizsargātu visdārgāko ķermeni un tumsā brūkošās tērauda masas. Kļuva tā, it kā man kāds būtu iedūris sirdī. Sarāvos un metos prom, gribēdams kailām rokām sagraut tērauda sienu, lai ietu bojā kopā ar viņu. Raustījos kā vājprātīgs, aizmirsis siksnu, ar kuru pats tikko kā biju piesējis sevi pie gultas.
Dzemdētāja locījās sāpēs, no viņas plaši atplestās mutes lauzās kliedzieni. Es rimos raustīties. Pastiepu rokas un sajutu karstu, mitru galviņu, ar asinīm salipušus bērna matus. Avārijas lampu spokainā gaisma trīsēja, es biju pilnīga bezsvara stāvoklī, instrumenti lidinājās gar mūsu galvām, liels, caurspīdīgs trauks ar asinīm pacēlās gaisā, aizpeldēja man gar pašiem deniņiem, iemirdzējās kā rubīns lampas gaismā un atsitās pret sienu. Milija vaidēja, bet es viņu nedzirdēju, redzēju vienīgi mokās atņirgtas lūpas, mirdzošus zobus.
Pāri mums brāzās kaucieni, guldzieni, dārdi. Es noliecos vēl zemāk, ar savu ķermeni aizsedzu dzemdētājas vēderu, kas raustījās viļņveida krampjos. Gaisma sāka drebēt, vēl brīdi es redzēju lampas kā fosforescējošas lodes, tad iestājās tumsa un reizē pilnīgs klusums, ko piepeši pārtrauca vāja, bet skaidri dzirdama raudāšana. Kreisajā rokā, nezinu pats, cik ilgi, turēju instrumentu, taustīdamies atradu nabas saiti, saspiedu to. Man izdevās ar roku aizsniegt galdiņu, izrāvu no kastes kompreses, saliku tās kopā un ietinu tajās jaunpiedzimušā ķermenīti. Augšā atkal kaut kas iežvadzējās.
— Turies! — es uzsaucu sievietei, bet grūdiens, ko gaidīju, izpalika. Skaļrunis labu brīdi sēca, tad atskanēja pazīstama balss; runāja Irjēla:
— Biedri, kur jūs arī neatrastos, izturieties mierīgi. Gea uzskrēja nelielam kosmiskam ķermenim. Mēs valdām pār situāciju. Pagaidām pieci augšējie stāvi ir atgriezti no pārējā kuģa. Izturieties mierīgi un palieciet tur, kur patlaban atrodaties. Tūlīt iedarbināsim avārijas gravitācijas iekārtu, sagatavojieties — atjaunojam smaguma spēku. Pēc piecpadsmit minūtēm sniegsim nākošo ziņojumu.
Skaļrunī kaut kas noklikšķēja, un iestājās klusums. Atkal iedegās lampas. Atskanēja bieži, dobji klaudzieni: atjaunojoties gravitācijai, uz grīdas krita instrumenti, trauki, aparāti, kāds stikla priekšmets saplīsa, un lauskas skaņi sašķīda uz akmens plāksnēm. Brīdi noņēmos, atbrīvojoties no siksnas, ar ko biju piesējis sevi pie gultas; ticis vaļā, aiznesu bērnu uz vannas istabu. No krāniem plūda silts ūdens. Pēc peldes bērns atdzīvojās, raudāja arvien skaļāk un mirkšķināja lielas, debeszilas acis. Es pārsēju brūcīti uz vēderiņa un atgriezos pie mātes, visu laiku pūlēdamies sadzirdēt, kas notiek ārpus zāles. Sākumā bija dzirdama tāla klunkšķēšana, it kā no augšas gāztos ūdens kaskādes, tad drudžaini ieklaudzējās veseri un sāka sīkt no šauriem vadiem strauji izplūstoša gāze, kaut kas žvadzēja, un kaut kas spēcīgs vilka smagus priekšmetus pa nelīdzenu grīdu; piepeši izdzirdu īsu svilpienu, no kura man kļuva silti ap sirdi, — tur aizjoņoja lifts.
Minūtes ritēja. Milija gluži novārgusi gulēja uz muguras, viņas seja bija maza un bērnišķīga, ļoti līdzīga bērna sejiņai; ievīstītu kompresēs, es bērnu vēl arvien turēju rokās.
«Esmu jau paveicis visu, kas man bija veicams,» nodomāju, «bērns dzīvo, ar Miliju viss ir labi, tagad varu iet.,.» Tomēr arvien vēl stāvēju. Atvērās durvis, ienāca Srejs. Aiz viņa automāts nesa augstu paceltu lodveida lampu. Tā izdalīja spilgtu, pienbaltu gaismu. Automātam tuvojoties, apkārtējo priekšmetu ēnas kustējās kā dzīvas, rāpdamās augšup pa sienām.
Srejs apstājās dažus soļus aiz automāta, vērojot, kas notiek zālē; viņa skatiens pārslīdēja gultai, uz kuras gulēja sieviete, sasistajiem un pa grīdu nekārtīgi izmētātajiem instrumentiem, asins traipiem, beidzot tas apstājās pie manis.
— Viņš nupat piedzima? — Srejs vaicāja, uzlūko- .dams bērnu, ko es turēju rokās. Viņa lūpas atmaiga vieglā, skumjā smaidā.
— Kas ir… ar viņu? … — es izdvesu,
Srejs nesaprata mani.
— Par ko tuTunā? — viņš jautāja, Es nevarēju izteikt ne vārda. Anna taču šonakt atradās viņa darbnīcā.
— Kas ir… ar viņu? — es atkārtoju. Neuzdrošinājos izrunāt viņas vārdu.
— Ar Annu? — Srejs beidzot uzminēja. — Viņa bija manā dzīvokli, tūlīt būs klāt… Ko tu dari, nožņaugsi bērnu! — viņš iesaucās, jo es biju neviļus piespiedis bērnu cieši pie krūtīm. Tagad elsu kā pēc ilga skrējiena.