— Kas noticis, profesor?
— Es nezinu vairāk par tevi. Tikko man zvanīja Ters Akonjans, viņš gribēja sazināties ari ar tevi, bet nevarēja dabūt savienojumu,
— Es biju šeit.
— Jā, — Šrejs pamāja ar galvu. — Viņš negribēja ārstus izsaukt pa vispārējo tīklu, lai neizceltos satraukums. Mums jāsagatavojas, šurp tūlīt sāks nest ievainotos …
Gaitenī atskanēja soļi un balsis. Anna pavēra durvis un atmuguriski ienāca iekšā. Es pieskrēju pie viņas un sastingu, arvien vēl turēdams rokās bērnu. Gaitenis bija tumšs, tikai no viņa gala tuvojās mirgojošu uguntiņu virkne, virzīdamās kādu metru virs grīdas. Ieraudzīju ar baltu audumu pārklātas nestuves. No vistuvākā apsega apakšas, slābi svārstīdamās, nokarājās nevarīga sievietes roka.
Veicot ik sekundē 177 000 kilometru, Gea sava ceļā bija sastapusi meteoru. Radara atbalss atklāja to 90 000 kilometru attālumā. Sekundes tūkstošdaļā automāti notēmēja dezintegratoru. Trāpīts ar radiācijas lādiņu, meteors saira. Turpinādama lidojumu ar tādu pašu ātrumu, Gea nonāca sprādziena vietā, kad atomu sairšanas process vēl nebija beidzies. Radioaktīvo atlieku vilnis ķēra Geas muguras bruņas un pārplēsa tās deviņu metru garumā. Plīsumā iebruka sakarsušu gāzu mākonis, kas pārrāva visus iekšējā izolācijas apvalka slāņus un izlauzās cauri ūdens tvertnēm tanī vietā, kur apakšā atrodas dzesināšanas tīkla vadi, pa kuriem riņķo sašķidrināts hēlijs.
Tas notika brīdī, kad automāti pārbaudīja cauruļu necaurlaidību, šķidrais hēlijs riņķoja zem spiediena, bet visi krāni, kas automātiski noslēdz tā izplūšanu, bija nobloķēti. Šķidrā gāze, kuras temperatūra bija trīs grādi virs absolūtās nulles, izplūda ar varenu spēku, prāvā garumā pārplēsa caurules un nevaldāmā straumē sāka gāzties caur rezerves ventilācijas šahtu centrālajā aparatūras zālē, kur pārplūdināja automātus. Visi elektriskie vadi, ar kuriem tā saskārās, atdziestot kļuva par supravadītājiem. Ritmisku impulsu un signālu vietā radās haotisku strāvu jūklis. Ieplūstošajam hēlijam aparatūras zālē ceļoties arvien augstāk, automāti ieguva supravadītspējas un cits pēc cita pārtrauca darboties.
Stūrēšanas kamerā, kas atrodas tieši zem aparatūras zāles (tātad pirmās griesti ir otrās grīda), šai laikā — pulksten trijos un četrdesmit septiņās minūtēs — atradās tikai viens cilvēks — dežurējošais astrogāts Songrams. Viņš nevarēja ne nobloķēt plūstošā hēlija galveno maģistrāli, ņe nolaist hermētiskās starpsienas, ne arī aizbāzt ar provizorisku tamponu caurumu bruņu apvalkā: vairākas elektronsmadzenes bija pilnīgi paralizētas, bet citas darbojās kā ārprātīgas, sagrozīdamas uzdevumus un sekundes daļā noraidīdamas desmitiem pretrunīgu pavēļu. Songrams ne ar vienu nevarēja sazināties un tikko paguva izziņot trauksmi caur fonisko avārijas instalāciju, jo arī tās kabeļi kādā posmā bija nākuši saskarē ar šķidro gāzi.
Viņš bija viens, viņa priekšā atradās mēraparātu skalas un rādītāji, kuri vairs neko nemērīja un neko nerādīja; visas kontrolspuldzes te nodzisa, te iedegās bez kādas jēgas, transformatoru korpusi vibrēja, daļa spoļu izjuka, citās pārslodzes dēļ sērijām izdega drošinātāji; kontroles aparātos šaudījās violetas liesmas. Songrams zināja, ka agri vai vēlu hēlijs, kas krājas virs viņa galvas, piepildīs visu aparatūras zāli un sabojās pat visdziļāk apslēpto atomreaktoru elektrisko vadītājpulti. Tas nozīmētu kuģa bojā eju.
Nav zināms, ko viņš domāja. Bet ir saglabājies ieraksts par visu, ko viņš darīja, jo reģistrētāja aparatūra, kas darbojas pēc supravadītspējas principa, palika neskarta. Stūrēšanas kamerā kļuva arvien aukstāks, no griestiem, kurus augšā klāja biezs šķidrā hēlija slānis, plūda stindzinošs saltums, pultis nosarmoja, no mutes nāca balti garaiņi, bet augšā hēlijs visu laiku mutuļoja, vārījās un pārplūdināja arvien augstākas automātu sekcijas, bet pa spraugu kuģa korpusā ik sekundi aizplūda simtiem kubikmetru gaisa. Songrams vēlreiz pamēģināja iedarbināt centrbēdzes sūkņus, tālvadāmās drošības starpsienas un galvenajam tīklam paralēlo avārijas tīklu, bet velti.
Bija vēl viena izeja. Viņš zināja, ka, atverot griestos ventilācijas lūkas, hēlijs, kas bija sakrājies virs griestiem metru biezā slānī, sāks ieplūst stūrēšanas kamerā, bet, kamēr tas to piepildīs, augšā temperatūra mazliet celsies, tieši tik daudz, lai automāti varētu atsākt normāli darboties, — tad tie paši apturēs gāzes tālāko izplūšanu. Elektriskā aparatūra bija noMoķēta, tātad viņam būtu jāatver lūkas ar rokām, ar spieķratu palīdzību, kuri atrodas stūrēšanas kameras sānu sienā. Ja atvērtu tikai vienu lūku, tad varētu pagūt izskriet no stūrēšanas kameras, bet Songrams nebija pārliecināts, vai pa šo atveri no aparatūras zāles izplūdis vairāk hēlija, nekā tanī ieplūst no plīsušajām caurulēm. Bet šāda pārliecība bija nepieciešama. Ja viņš atvērtu visas lūkas, tad nepaspētu vairs aizbēgt. Šķidrais hēlijs sasaldē tik ātri, ka cilvēks tajā jau pēc sekundes kļūst par stiklainu mūmiju. Songrams vēlreiz pamēģināja iedarbināt centrbēdzes sūkņus — bez panākumiem. Tad viņš atstāja slēdžus mierā. Četras ar trešdaļu sekundes viņš nedarīja nekā, tad sāka vērt vaļā lūkas — citu pēc citas. Viņš paguva atvērt četras. Četri hēlija ūdenskritumi sāka gāzties stūrēšanas kamerā, augšā automāti iznira no šķidruma, un viss notika tā, kā viņš bija paredzējis. Vieni automāti noslēdza hēlija izplūšanu, citi iedarbināja sūkņus, kas to izsūknēja no stūrēšanas kameras, vēl citi likvidēja caurumu kuģa bruņās, izsmidzi- not zem spiediena ātri cietējošu metalcementu; lai padarītu vieglākus aparatūras zāles griestus, tie izslēdza gravitācijas iekārtu, kā arī citu pēc citas aizvēra hermētiskās starpsienas Geas iekštelpās, neļaujot iztvaikojošajam hēlijam sajaukties ar gaisu dzīvojamā daļā. Tad no avārijas lūkām iznira garas mehānoautomātu rindas, tie ielīda rezerves šahtās, starp aparatūras zāles izolācijas starpsienām, zem ieplīsušās ūdens tvertnes. Automāti strādāja bez mitas līdz sešiem no rīta, kad beidzamās avārijas pēdas uz kuģa tika likvidētas.
Bija ievainoti — samērā viegli — tikai daži cilvēki ar trešajā un ceturtajā stāvā sasprāgušo cauruļu šķembām. Pārsējis ievainotos, es aizgāju Irjēlam līdzi uz jau iz'žuvušo un izremontēto stūrēšanas kameru. Kad mēs to atstājām, pulkstenis rādīja gandrīz septiņi no rīta. Gaiteņus pildīja mākslīgā rīta blāzma, bija kluss un tukšs. Irjēla pagāja garām vietai gaitenī, kur mūsu ceļiem vajadzēja šķirties, un turpināja iet tālāk, it kā nespēdams no manis aiziet. Piepeši, jau slimnīcas durvju priekšā — es gāju atpakaļ pie kontuzētajiem, — viņš apstājās.
— Labāk es to nebūtu aprēķinājis… — viņš sacīja.
Es jautājoši palūkojos viņā. Irjēla neskatījās uz mani.
— Nevarēju atturēties… Viņam nevajadzēja,., saproti? Būtu pieticis ar vienu lūku,'Bija iespēja.
Es sapratu.
— Viņš nezināja?
— Viņš nevarēja zināt. Lai to aprēķinātu, bija vajadzīgas vismaz dažas minūtes. Viņš tās sev neatvēlēja.
Es klusēju. Manu acu priekšā vēl rēgojās aina, ko nupat biju redzējis stūrēšanas kamerā: liela, tukša telpa, kurā katastrofas pēdas jau likvidētas, un sastingušais astrogāts, uzlicis rokas uz pēdējā, līdz galam neatgrieztā rata.
Irjēla arvien stiprāk spieda manu elkoni.
— Tu … nepazini viņa …
Viņš aprāvās, un jau otrreiz šogad es redzēju rau-< došu vīrieti.