Otrā rītā inženieri sāka Geas apvalku bojājuma vietā pārsegt ar metala kārtu. Sai nolūkā atvēra drošības lūkas un uz kuģa ārējām bruņām norīkoja mehānoau- tomātu grupu. Ameta atnāca uz slimnīcu, lai paņemtu mani līdzi, jo bija radusies vienīgā šāda veida izdevība pastaigāties pa tukšumu.
Apakšējā klājā, kur savienojās gaiteņi, ritēja spraigs darbs. Ik brīdi no šahtas iznira kāds automāts,
citi, kas gaidīja pie transportiera, uzkrāva tam instrumentus un metālu, pēc tam bruņās kaltais radījums neapgriezies atmuguriski iekāpa liftā, kura grīda šķita ieliecamies zem viņa smagajiem soļiem. Gribētāju iziet ārpus Geas bija daudz, mums nācās labu brīdi gaidīt. Beidzot es nokļuvu spiediena kamerā. Ameta, kas jau bija sagatavojies ceļam, palīdzēja man apvilkt skafandru. Es ielīdu tajā pa prāvo galvas atveri, tad man uz pleciem uzlika apaļu, priekšā un mugurpusē ieliektu apkakli, kas atgādināja lielu mežģiņu krāgu, kādu valkāja senatnē, ar to starpību, ka šī apkakle, kurā bija iemontēta elpošanas un atomapsildes aparatūra, bija pagatavota no metala un tādēļ pasmaga. Uz tās novietoja stikla masas sejsegu, kas virs acīm bija cilindrveidīgi izdobts. Kustoties es jutu, kā ķermenim pieskaras biezie skafandra slāņi: ārējais — metala, ko sedza blīvs, sudrabains pūkojums, un iekšējais, kas pēc taustes atgādināja samtu. Staigāt šajā masīvajā tērpā gravitācijas apstākļos nebūt nebija viegli. Saņēmis no mugurpuses grūdienu, es nokļuvfi spiediena tamburā; kopš biju uzlicis galvas bruņas, gaisma likās satumsusi līdz dzeltenīgai vizmai un Ameta nozuda manam skatienam. Ar pēdējo tradicionālo kustību automāts pie izejas pārbaudīja manas skābekļa aparatūras, vadu necaurlaidību, pēc tam iekšējā lūka aizvērās. Dažas sekundes bija dzirdama klusa gaisa sīkšana, tad man pie kājām pats no sevis pacēlās ārējās lūkas vāks, ko vairs neaizturēja gaisa spiediens. Devos lejā pa kāpnēm; sākumā kājas, pēc tam ķermenis un galva izkļuva ārpus Geas — pirmo reizi kopš četriem gadiem.
Pieturēdamies pie pēdējā pakāpiena, es uzkāpu uz kuģa bruņu apvalka; zoļu magnēti tam cieši piekļāvās. Izslējos. Acīs vēl mirgoja zem plakstiem līdzi atnesti gaismas vizuļi. Pēc dažām sekundēm nodzisa pēdējie. Sāku redzēt. Geas ārējais apvalks bija stabils, — mākslīgās gravitācijas uzturēšanai kā milzu karuselis rotēja tikai iekšējās — dzīvojamās telpas. Seit, kur es stāvēju, viss bija pilnīgi nekustīgs. Piena Ceļa gubu mākoņi ietvēra tumsu neizmērojami plašā lokā, kas at- gadināja apvārsni. Skafandrs bija zaudējis svaru, es jutos kails, visa mana ķermeņa virsma atradās tukšuma varā. Baidīdamies, ka kāda neuzmanīga kustība neatrauj mani no tumsā neredzamā kuģa korpusa, es sakucis piekjāvos cietajam pamatam zem kājām. Atce- rejos, ka ar lūkas rokturi mani savieno gara drošības virve, ko apsēja ap manu skafandru, pirms atstāju kuģi. Meklēdams tās galu, strauji sakustējos, nejauši piespiedu magnēta slēdzi un aizlidoju izplatījumā. Plaši ieplestām acīm vēroju, kā gausi, cits pēc cita atritinās fosforizētās virves loki. Tā izstiepās kā gara, balta nabas saite, līdz beidzot es karājos kā balons ieslīpi zem kuģa vai arī virs tā, jo pievilkšanas spēka trūkums laupīja virziena izjūtu. Es sakustējos, atliecu galvu atpakaļ — zvaigznes. Palūkojos lejup, zem kājām — zvaigznes; uz visām pusēm nedzīva tumsa, un tās bezdibeņos — sastingušu zvaigžņu putekļi. Piepeši man uznāca reibonis, un es krampjaini saspiedu kopā plakstus. Mazajā gaisa telpā ap galvu dobji atbalsojās mani sirds pukstieni. Atkal atvēru acis. No Lielā Lāča pazīstamā apveida skatiens slīdēja zemāk; tur, starp Kasio- pejas ipsilonu un deltu, mirdzēja nekustīga dzirkste- iīte — Saule. Tā bija tik bāla un tik ļoti atšķīrās no visa, kas manās atmiņās ar to saistījās, ka es nejutu ne ilgu, ne izbrīna, tikai vienaldzību, aiz kuras slēpās prāta slēdzieniem neaizsniedzama neticība, ka šis dzeltenīgais puteklītis, gluži tāds pats kā tūkstošiem citu, ir manas dzimtenes gaisma.
Gribēju palūkoties, kur palikusi Gea. Domāju, ka ieraudzīšu to lidināmies izplatījumā — tumšu, slaidu vārpstiņu, bet neieraudzīju nekā. Drausmīgas bailes pa otram lāgam sažņaudza man kaklu; pazibēja briesmīga doma, ka virve ir notrūkusi un esmu palicis viens melnajā bezgalībā. Panisku baiļu uzplūdā sāku strauji svaidīties, gribēdams kaut ko satvert, piekļauties kādam drošam pamatam. Tā es nevarīgi locījos kā akls tārps. Sirds dauzījās kā veseris, skatiens šaudījās gar apvārsni. Visur miljoni nekustīgu zvaigžņu, tik vāju, ka to gaismā es nevarēju saredzēt pat savas izstieptās rokas, it kā pats būtu izkusis visu aprijošā melnumā. Bija asiņu šalkoņa un melna bezgalība, vairāk nekā.
Piepeši redzes laukā parādījās gara, balta čūska — virve, kas mani savienoja ar kuģi. Līdz sāpēm sasprindzinājis redzi, ieraudzīju Geu vai, pareizāk — uzminēju tās zivs apveidus pēc tā, ka dažās izplatījuma vietās
nebija zvaigžņu. Kuģis kā melna ēna iezīmējās pret Galaktikas dienvidu zvaigznājiem. Steidzīgi sāku satīt virvi, pēc brīža sajutu cietu pieskārienu — ar abiem ceļgaliem reizē biju piedūries kuģa bruņām. Atcerējos zābaku magnētus un ieslēdzu tos. Tagad varēju staigāt. Pēkšņi gluži tuvu apkārtējā tumsā iemirdzējās zaļa uguntiņa — spuldzīte, kas atrodas katra skafandra apkakles mugurpusē. Kāds stāvēja un vēroja strādājošos mehānoautomātus. Es pagājos turp. Mehānoautomāti bija ielenkuši kuģa bruņās izrauto caurumu. Vairāki prožektori apgaismoja darba vietu; plīsuma zobi, izlocījušies un saliekušies no karstuma, kas šeit valdīja sadursmes brīdī, meta ērmīgas ēnas. Kamēr vieni automāti zāģēja nost šos tērauda kankarus, otri ar elektrisko liesmu pātagām aizšuva brūci, bet citi, kas sekoja tiem, darbojās ar slīpējamiem aparātiem. Zem viņu rokām izšāvās un aiztrauca tumsā violetu un zeltainu dzirksteļu šaltis. Tas bija neparasts skats — šķita, ka kādas būtnes, salīkušas zem mūžīgajām zvaigznēm, rada acumirklīgus, krāsainus visumus, kuri izdziest jau pašā rašanās brīdī. Pretējā pusē mirdzēja cita zaļa uguntiņa. Es devos pie tās. Atkal mani apņēma zvaigžņota tumsa. Likās neticami, ka Gea tiešām lido, es saskāros ar kustības relativitātes jēdzienu; ātrums ir tukša skaņa, ja nav norādīts priekšmeta relatīvais novietojums. Sākumā man šķita, ka savrup stāvošais cilvēks ir Ameta, bet viņš izrādījās garāka auguma. Pacēlu roku, gribēdams to uzlikt biedram uz pleca. Tā atkrita atpakaļ. Tas bija Gobars. Viņš stāvēja tuvējo spīguļojošo dzirksteļu gaismā, rokas uz krūtīm sakrustojis, un, iegrimis bezgalīgā tukšuma vērošanā, smaidīja.
JAUNA LAIKMETA SĀKUMS
Nezinu, kad īsti iemīlēju Annu. Tas būs noticis sen, bet sapratu to tikai tad, kad notika katastrofa, kas laupīja mums biedru. Mūsu kopdzīve arī tagad nebija rāmi un klusi ritošu dienu virkne; ceļojums sagādāja pārāk daudz notikumu, ar kuriem es nepratu tikt galā, bieži biju saniknots, nevarīgs un traģisko atgadījumu nomākts, bet arī mans niknums un skumjas mīlēja viņu, un es vienmēr ilgojos pēc Annas — pat brižos, kad viņa bija man vistuvāk.
Ilgus mēnešus strādāju līdz vēlai naktij. Tādās reizēs guļu ļoti cieši, no rītiem pamostos kā apmāts, nezinu, kas esmu un kā mani sauc, un man tas jāsameklē atmiņā, kura vēl nogrimusi miegā, kamēr es pats jau esmu nomodā. Sais brīžos, meklējot ceļu pie sevis, pati pirmā allaž radās viņas esamības apziņa, kas piepildīja mani visu un it kā izplūda no mana ķermeņa, apgaismojot istabu un ikvienu priekšmetu, kam pieskārās skatiens, un man likās, ja es būtu zaudējis visas atmiņas, visu pagātni un neatcerētos neko, izņemot viņu, — tad tomēr būtu viens no visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Vakaros mēs gājām uz skatu galeriju, kur kādreiz zem zvaigznēm skūpstīju viņu. Mēs lūkojāmies tumsā, pat nepieskaroties juzdami viens otra klātbūtni, bet augstu pār mums mirdzēja Plejādu kopas — varenie uguņu kāši, kas stiepās caur izplatījumu. Reiz Anna pārtrauca klusumu, teikdama: