— Mīļais, tur, ap tām saulēm, riņķo planētas, ko apdzīvo dzīvas būtnes, vai ne?
— Jā, — es atbildēju, nezinādams, kurp traucas viņas domas.
— Sādu planētu, ko apdzīvo saprātīgas būtnes, Galaktikā ir miljoni, par to nav šaubu?
— Ne mazāko.
— Tad šis melnais izplatījums nav ne nedzīvs, ne tukšs, ja to nemitīgi caurstrāvo miljonu dzīvu būtņu skatieni!
Kā mani pārsteidza šie vārdi, tik vienkārši un nemāksloti.
«Nu protams,» es domāju, «Annai taisnība; kad es lūkojos saltajās Dienvidu Krusta ugunīs, varbūt mans skatiens sastop tur miljonu nepazīstamu būtņu skatienus, kuras, kaut arī atšķiras no mums un uzaugušas zem citas saules, tomēr, tāpat kā mēs, vēro vareno, mūžīgo Visuma daiļumu.»
Četrus mēnešus pēc katastrofas es saņēmu vecmodīgi iespiestu karti ar šādu uzrakstu:
Kolēģi,
Geas biofiziķu grupa pagodinās ielūgt Jūs paplašinātā sēdē, kas notiks Institūta Lielajā zālē pulksten astoņpadsmitos pēc vietējā laika.
Dienas kārtībā:
1. Profesora Gobara iepriekšējs ziņojums.
2. Diskusija.
Ziņojuma tema — ārpusgalaktisko ceļojumu problēma.
Nekad vēl laiks nebija vilcies tik neciešami lēni kā šajā dienā. Strādājot slimnīcā, es nemitīgi raudzījos pulkstenī; biju nolēmis ierasties sēdē piecos, bet it kā nejauši jau četros devos uz Biofizikas institūta Lielo zāli pilnīgā pārliecībā, ka tur neviena nebūs, bet cik liels bija mans pārsteigums, jau no tālienes dzirdot balsu čaloņu. Pulksten piecos un divdesmit minūtēs zāle bija pārpildīta. No savas vietas amfiteātra augšējā kaktā redzēju kustīgu galvu jūru; visās ejās drūzmējās ļaudis, brīva palika tikai šaura josla zem lielajām, melnajām tāfelēm. Te bija sapulcējušies visi Geas ļaudis; laboratorijas un klāji bija tukši, trūka tikai viena cilvēka — dežurējošā astrogāta, bet arī viņš no centrālās stūrēšanas kameras pa televizoriem vēroja notikumu gaitu.
Tieši sešos pa sānu durvīm, kas atradās blakus katedrai, ienāca Gobars. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, brīdi pārcilāja pie tāfeles kārtīgi sakrautos krita gabaliņus, pirms izvēlējās sev vienu no tiem, tad pagriezās pret zāli, viegli palocījās un sāka runāt.
Sākumā viņš atgādināja virkni vispārzināmu faktu, pieminēdams apziņas «ņirbēšanu» pie kritiskā ātruma robežas un tās pārkāpšanas mēģinājumus, kas beigušies ar eksperimentatoru nāvi. Nobeidzis šo īso ievadu, viņš sacīja:
— Vairums speciālistu līdz šim uzskatīja, ka ceļojumi ar ātrumu, kas ir lielāks par 190 000 kilometriem sekundē, nekad nebūs realizējami, tomēr daži izteica cerības, ka izdosies atrast līdzekļus, kas pasargās cilvēku no virskritiskā ātruma nāvējošās iedarbības. Tā kā vispāratzītā dzīvības procesu teorija izslēdz šādu līdzekļu
atklāšanas iespēju, šī pēdējā speciālistu grupa paredzēja, ka minētā teorija izrādīsies nepareiza un tiks apgāzta. Runājot par mani, jāsaka, ka es nekad neesmu balstījies ne uz pirmās, ne arī otrās kolēģu grupas pieņēmuma. Atzīstot pirmās grupas viedokli, jāuzskata, ka visi pētījumi šai virzienā jau iepriekš nolemti neveiksmei; otrai var iebilst, ka pastāvošās zinātniskās teorijas tiek aizstātas ar jaunām nevis tādēļ, ka tās ir nepareizas, — šīs zinātnes attīstības periods jau ir pagājis, — bet gan tādēļ, ka ikviena jauna teorija vienmēr ir vispārīgāka par veco un iekļauj to sevī kā atsevišķu gadijumu. Tādēļ arī es izvirzīju sev uzdevumu — atklāt šādu jaunu dzīvības procesu teoriju.
Zālei pārskrēja viegls saviļņojums.
Gobars uzrakstīja uz tāfeles ikvienam zināmo dzīvas šūnas enerģētisko vienādojumu un, nopurinājis no pirkstiem krītu, turpināja:
— Kolēģus pārsteidz mans apgalvojums, ka var pastāvēt teorija, kas ir vispārīgāka par to, kuru izteic šī formula. Tiešām, tā aptver visus zināmos dzīvības procesus Zemes organismos no visvienkāršākajiem — baktērijām līdz visaugstākajam — cilvēkam. Vai tādā gadījumā ir iedomājama vēl vispārīgāka teorija? Vienīgo iespēju es saskatīju šādā traktējumā: Zemes dzīvība ir tikai viens no Visuma planētu sistēmās pastāvošās aktīvās eksistences atsevišķiem gadījumiem. Uz citiem debess ķermeņiem var veģetēt organismi, kas attīstījušies citādi nekā uz Zemes. Pie mums dzīvība vienmēr izpaužas olbaltumvielu savienojumu veidā;' bet jau sen bija izteikta hipotēzē, ka var pastāvēt olbaltumvielām līdzīgas struktūras, kuru pamatā ir silīcija atomu skelets, tā saucamie silikolipīdi. Balstoties uz šo pieņēmumu, es nolēmu meklēt pašu vispārīgāko likumību, kurai pakļauta visu iespējamo dzīvības formu rašanās miljondaudzajās Visuma planētu' sistēmās. Radīt šādu teoriju, pamatojoties uz eksperimentiem, nebija iespējams, jo mums nav ne jausmas par to, kā šādi mums nezināmi organismi var rasties; vienīgais reālais ceļš bija meklējamās teorijas deduktīva atvasināšana no pašiem vispārīgākajiem likumiem, kas valda visā kosmosā, tas ir, no nedzīvās matērijas likumiem. Kā zināms, dzīvības procesu pētīšanai Zemes organismos tika radīta jauna matemātikas nozare, ko sauc par biotensoriku; tad, lūk, es izvirzīju sev uzdevumu atrast tās matemātiskos «radiniekus» un varu teikt, ka pēc ilgiem darba gadiem tas mūsu kolektīvam ir izdevies.
Klātesošos atkal pārņēma saviļņojums; kā dziļa nopūta tas pāršalca visu zāli un tūlīt apklusa.
Gobars uzmeta formulu, piešķiebis galvu, brīdi noraudzījās tajā un lielā steigā turpināja rakstīt. Vienādojumi izrietēja cits no cita, dziļajā klusumā dobji čirkstēja krīts, reizēm tā drumslas ar troksni krita uz grīdas. Pamazām tāfeli pārklāja grūti salasāmas zīmes. Jau sen biju zaudējis risinājuma pavedienu un tā turpmākajai gaitai varēju sekot, tikai vērojot zinātnieku izturēšanos. Tie, kas sākumā konspektēja, nolika savus rokas aparātus pie malas. Noliekušies uz priekšu savos krēslos, viņi sekoja katrai jaunai izteiksmei, brīžiem rauca pieres, reizēm viņu sejas sastinga, lai atkal atplauktu tādā kā vājā smaidā vai atvieglojumā, kā svešā pūlī ieraugot pazīstamu seju. Pa šo laiku sasprindzinājums zālē nemitīgi auga; dažs sēdēja, abām rokām sagrābis pults dēli, kā taisīdamies piecelties, bet pusceļā sastindzis. Tembhāra sēdēja vienu rindu man priekšā, laizot sausās lūpas, bet viņa kaimiņiene, Cakan- džana, piespiedusi abas rokas pie deniņiem, it kā gribēdama norobežoties no visa, kas nebija augošā vienādojumu čūska, kura beidzot aizvijās līdz pašam tāfeles ietvaram. Gobars, ne mirkli nevilcinādamies, rakstīja tālāk uz pulētā magoņkoka paneļa, tad, pabeidzis pirmo rindu, sacīja:
— Bet tagad pārmainīsim determinantus .,.
Un piespieda slēdzi. Mehāniskais bīdnis pacēla augšup aprakstītās tāfeles, to vietā nolaižot citas, zinātnieks nopūta no rokas baltos putekļus un rakstīja tālāk. Pēkšņi viņš pārtrauca rakstīšanu, atkal piešķiebis galvu kā putns, paskatījās uz formulām un savā viegli aizsmakušajā balsī sacījai
— Bet tagad ievietosim visur vienveidīgus laukus un dabūsim .,.
Viņš uzrakstīja īsu vienādojumu ar diviem nezināmiem, sacīdams:
— Kā redzat, formula, izteikta pašā vispārīgākajā veidā, liecina, ka kritiskā ātruma pārsniegšanai nenovēršami seko dzīvības procesu izbeigšanās. Citiem vārdiem — iestājās nāve.