īsa atbalss kā aprauta, no varenām krūtīm izlauzušies nopūta saviļņoja gaisu. Gobars nesatricināmā mierā runāja tālāk:
— Tas ir neapšaubāmi. Nāve ir neizbēgama. Ar to beidzas mūsu pierādījums. Ilgu laiku nezināju, kur meklēt izeju, man šķita, ka esmu nonācis strupceļā, taču tā tas nav. Kā būtu, es nodomāju, ja problēmu risinātu no otra gala, ja atteiktos no vispārpieņemtās metodes un tuvotos problēmai nevis no dzīvības, bet gan no nāves puses? Ja par doto pieņemtu tieši liela ātruma nonāvētu organismu, pie tam strauji nonāvētu, un pēc tam raudzītu ātrumu samazināt?
Gobars atkal pievērsās tāfelei, ar piedurkni nodzēsa dažas izteiksmes un rakstīja, runādams līdzi:
— Ievietosim atkal pastāvīgos laukus… tad Gar- gana transmutāciju … un dabūsim …
Uzrakstītajai formulai viņš apvilka rāmīti. Vēl krīta gabals, ko viņš turēja pirkstos, nebija atdalījies no melnā dēļa, kad atskanēja īss, daudzbalsīgs sauciens. Es palūkojos zālē. Mehāneiristi, biologi, matemātiķi izbrīnā pielēca kājās un sastinga, kā zibens ķerti; vieni, saliekušies uz priekšu, citi, smapi atbalstījušies pret pultīm, starojošām acīm raudzījās tāfelē. Gobars noslaucīja no pieres lielas sviedru lāses, pagriezās pret amfiteātri un, it kā nemanīdams, kas tajā notiek, turpināja:
— Kā redzat, nāve, kas iestājas pēc kritiskā ātruma pārkāpšanas, ir apgriežama … Paātrinājumam pieaugot pamazām, iestājas pakāpeniska organisma atmir- šana; irstošās fermentu grupas sāk graut un iznīcināt audus, tātad sākas sairšanas process. Taču, ja kritisko ātrumu pārkāpj strauji, visa organisma molekulārā struktūra it kā sastingst, un, ja mēs tikpat strauji vēlāk pāriesim uz mazāku ātrumu, visas audu funkcijas atjaunosies, kā atjauno kustību uz laiku apstādināts un atkal palaists pulksteņa svārsteklis. Kāds paātrinājums jāpiešķir organismam, lai tas pārkāptu kritisko ātrumu un iekļūtu apgriežamās nāves zonā? Formula atbild: divsimtkārtīgs, ja salīdzina ar Zemes paātrinājumu,-citiem vārdiem, organisms svērs: 200X masa miera stāvokli, tātad cilvēks svērs apmēram pusotras tonnas. Sāds paātrinājums viņu nenonāvēs, ja tas darbosies mazu sekundes daļiņu, bet vairāk mums ari nav vajadzīgs. Tādējādi, runājot tēlaini, ir iespējams pārkāpt robežātruma barjeru. Kādas ir tālākās perspektīvas? Iedomāsimies, ka mums ir raķete, ko apkalpo cilvēki, un šī raķete, sasniegusi kritiskā ātruma robežu, vienā lēcienā pasteidzina gaitu. Visas dzīvības funkcijas gandrīz pilnīgi izbeidzas, tātad varam sacīt, ka ceļotāji ir miruši, tomēr šī nāve ir apgriežama, un pēc ļoti ilga laika, kad raķete tikpat strauji pāries no virs- kritiskā ātruma pie kritiskā, — cilvēki atdzīvosies. Jāuzsver, ka tādā kārtā iestājušās apgriežamās nāves jeb, ja vēlaties, visdziļākās letarģijas stāvoklis var turpināties neierobežoti ilgi — simtiem vai arī tūkstošiem gadu, — jo raķetē, kas virzās, teiksim, ar 999/1000 gaismas ātruma, laika ritums praktiski apstājas, apstājoties dzīvības un tātad arī novecošanās procesiem. Tādējādi raķete var uzsākt ceļojumu uz jebkuru Visuma daļu, cik tālu tā ari neatrastos. Kaut arī ceļojums ilgtu 100 000 gadu, mērķi sasniegs tie paši cilvēki, kas izlidojuši no Zemes, bet nevis to tālie pēcteči; šie cilvēki nenovecos un nejutīs arī nekādas ceļojuma grūtības; šis milzīgais laika posms viņiem vispār neeksistēs, jo viņu apziņa šajā laikā nedarbosies. Kā redzat, še paveras nesalīdzināmi plašākas perspektīvas nekā tad* ja mēs varētu ceļot, dzīvi būdami, nepalēninot laika ritumu, jo šai gadījumā ceļojuma ilgums nekad nevarētu pārsniegt vienas paaudzes mūžu. Tādēļ varam teikt, ka daba mums ir neaprakstāmi vēlīga …
Sim jaunajam ceļošanas veidam, — Gobars turpināja, — bez šaubām, būs visai nopietnas psihosociolo- ģiskas sekas. Pirmkārt, tas vispār ir pirmais mums pieejamais līdzeklis, ar kuru pēc vēlēšanās var palēnināt vai paātrināt laika ritumu un līdz ar to mūsu organismu novecošanos; tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks, kas atrodas apgriežamās nāves stāvoklī, var, tā sakot, pārlēkt veselus gadsimtus un piedzīvot vistālāko nākotni. Te rodas milzum daudz problēmu, taču es pie- skāršos tikai vienai. Ņemsim cilvēku grupu, kas, devusies tālu prom Galaktikā, atgriezīsies uz Zemes pēc vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Sie cilvēki atstās sabiedrību, kas sasniegusi noteiktu attīstības pakāpi, uz Zemes paliks viņu tuvinieki, draugi, viņi uzauguši konkrētos kultūras apstākļos, viņiem ir savas tradīcijas, ieradumi un aizraušanās mākslā, ikdienas dzīvē, zinātniskā darba un tā talak. Un nu vīģi ci tgriezīsies pilnīgi svešā sabiedrībā, jo šais gadsimtos tā būs nemitīgi attīstījusies, turpretim viņi — apstājušies uz tā līmeņa, kas bija sasniegts, viņiem atstajot Zemi. Es te saskatu ievērojamas grūtības. Atbraucēju grupa būs lielā mērā atsvešinājusies no Zemes sabiedrības, un, ja ceļojumi cauri Galaktikai un vēl tālāk kļūs par parastu parādību — bet es domāju, ka tas notiks, — tad ik pēc zināmā laika uz Zemes atgriezīsies kuģi ar cilvēkiem, kas dzimuši 3100., 3200., 3500., 4000. gadā un tā tālāk; tādējādi izveidosies dīvaina dažādu paaudžu līdzās pa- stavēšana, un būs jāatrod jaunas sadzīves formas, kas paātrinās šo pārnācēju grupu asimilēšanos sabiedrībā.
Tās, protams, ir ļoti tālas nākotnes problēmas, ar kurām tai būs pašai jātiek galā; ieminējos par tām, vienīgi lai parādītu, ka progresam ir raksturīgs jaunu grūtību rašanās process tieši tad, kad paveras jauni dzīves apvāršņi… Tas ir viss, ko gribēju pateikt.
Gobars nolika krītu.
— Vai būtu kādi jautājumi? — viņš vaicāja, nelūkodamies z'ālē. Viņš velti pūlējās ar mutautiņu noslaucīt no pirkstiem pielipušos krīta putekļus.
Jau īsi pirms lekcijas beigām vairāki desmiti cilvēku bija iznākuši pirmās krēslu rindas priekšā, bet tagad visi pameta solus un, nonākuši pa ejām apakšā, drūzmējās ap tāfeli, kur tos vilktin pievilka neglītajā rokrakstā uzrakstītu formulu virkne. Trehubs, iedams garām, uzlūkoja mani tukšām acīm, pavēra lūpas, kā gribēdams kaut ko teikt, bet, ne vārda nebildis, atkal pievērsās tāfelei.
Es paraudzījos Gobarā. Stipri piekusis — viņš abām rokām bija atspiedies pret galdu. Meklēju viņa sejā lepnumu, triumfu par pārcilvēcisko sasniegumu,'ar ko viņš cilvēkiem bija pavēris visu Kosmosu. Bet nekā tamlīdzīga nebija. Nekustīgi, arvien vēl klusuciešot, viņš raudzījās stāvošajos cilvēkos un tikko jaušami smaidīja to pašu bezgalīgajā zvaigžņotajā tālē vērsto smaidu, ko biju noskatījies tukšumā. ^
Grūti aprakstīt noskaņojumu, kas mūs pārņēma pēc Gobara lekcijas. Kad pirmais saviļņojums bija pārskrējis, kad sīki ziņojumi radioviļņu kūļa veidā bija noraidīti Zemes virzienā (ko tie sasniedza pēc vairāk nekā diviem gadiem), speciāli nozīmēta starpgrupu rīcības padome izdalīja pētnieku kolektīviem jaunas darbu tēmas, kas bija saistītas ar ārpusgalaktisko ceļojumu projektiem. Konstruktori sāka aprēķināt jauna tipa raķetes, kuras varētu pārsniegt kritiskā ātruma robežu, mehāneiristiem uzdeva izstrādāt jaunus automātu modeļus, kas būs nepieciešami šādu raķešu vadīšanai; darba bija pilnas rokas, un kļuva skaidrs, ka Geas kolektīvs spēs paveikt tikai nelielu šī darba daļiņu. Gobars un citi biofiziķi arī nedomāja atdusēties uz lauriem, — viņi turpināja pētīt jaunās teorijas tālākās sekas. To visu darīja ar tādu kā, gribētos teikt, mērķtiecīgu sajūsmu, kas bija iekvēlinājusi cilvēkus; uz kuģa valdīja svinīgs, gaišs miers; trīs stundas garā lekcija bija devusi mums tik daudz spēka tukšuma pārvarēšanai, ka mēs gandrīz vairs nemanījām ledaino tumsu, kas joprojām apņēma Geu. Nākošās dienas vakarā es nevarēju atturēties no smaida, ieraudzījis zvaigžņu galerijā desmitiem biedru pastaigājamies tāpat kā pirmajās ceļojuma dienās, nē, vēl brīvāk: apstājušies tie rādīja cits citam tālus zvaigznājus, kā rāda pilsētu ugunis, ko nākotnē paredzēts apmeklēt.