Tā radās Gaismas ātrumu centri — pa visu zemeslodi un daudzām planētām izkaisītās Nākotnes plānošanas institūta iestādes.
Pētījumu gaitā atklāja visai dīvainu parādību, ko nosauca par «apziņas ņirbēšanu»: raķetei sasniedzot 170 000—180 000 kilometru ātrumu sekundē, cilvēkam tajā uznāca periodiski prāta aptumsuma brīži; palielinot ātrumu, viņš pilnīgi zaudēja samaņu, pēc tam draudēja nāve. Ātrumu 170 000 kilometru sekundē sāka dēvēt par «zemgaismas slieksni», un tieši šāds ātrums bija nepieciešams lidojumā uz tuvāko zvaigzni.
Tādu līmeni bija sasniegusi zinātne, kad man pirmoreiz gadījās saskarties ar Nākotnes plānošanas institūta ļaudīm.
Mani tā sajūsmināja perspektīvas, ko pavēra šo cilvēku darbs, ka nolēmu par katru cenu iekļūt institūtā. Sim nolūkam bija nepieciešama pabeigta izglītība me- hāneiristikā, kosmodromijā vai medicinā. Padomājis nolēmu uzsākt studijas Vispārējās mehāneiristikas institūtā Meorijā, kas bija slavens ar savām skaistajām tradīcijām. Mācībās man veicās labi, bet jau pirmajā gadā sāku nožēlot, ka izvēlētajam priekšmetam nav nekā kopīga ar iemīļoto astronautiku, un bez lielas vilcināšanās pieteicos uz papildu apmācībām kosmodromijā. Nebūdams apmierināts ar savu nodarbību vērienu, es to vēl paplašināju: tagad automātu būves principus mācījos Meorijā, bet kosmodromijas lekcijas klausījos universitātē, kas atradās Mēness Apenīnu pakājē. Lai gan bez mazākām grūtībām varēju iestāties jebkurā Zemes mācību iestādē, taču ikdienas lidojumi uz Mēnesi mani pacilāja un padarīja neikdienišķu paša acīs. Katru dienu divas stundas pavadīju raķetē, un tikai tur man bija laiks paēst. Tas viss, kopā ņemot, protams, bija tīrais neprāts. Ēdu un gulēju pārāk maz, pats sevi nomocīdams ar pārmērīgi lielu pienākumu slodzi, bet ar visu to bija tik labi, ka, atceroties šo laiku, man allaž jāsmaida. Toreiz sev likos sasniedzis pašu pilnību, vispusīgs un — galvenais — noslēpumains, jo cītīgi slēpu no saviem biedriem uz Mēness, ka mācos Grenlandē, un otrādi.
Tā pagāja divi gadi. Pabeidzis pirmo apmācības pakāpi mehāneiristikā un diezgan labi nokārtojis pārbaudījumu raķešu lidojumu teorijā, aizbraucu mājās pavadīt vasaras brīvlaiku. Atlidoju vēlu vakarā. Māte pastāstīja, ka esam ar tēvu ceļā izšķīrušies — viņu nupat izsauca uz operāciju. Ilgi sēdējā verandā, vērojot krītošās zvaigznes pie jūlija debesīm; laiku pa laikam austrumos pie apvaršņa tām pretī izšāvās vertikālas gaismas strēles — Meorijas stacija ar raķešu starta ugunīm likās sveicam šos Visuma sūtņus.
Krietni pēc pusnakts tēvs atsūtīja ziņu, ka atgriezīšoties vēlu, lai viņu negaidot. Māte man uzklāja gultu manā kādreizējā bērnistabā; tiklīdz apgūlos, tūlīt iegrimu dziļā miegā. Pamodos gaišā dienas laikā. Mājā valdīja klusums. Iegāju ēdamistabā, lai tālāk dotos dārzā, bet gaiteņa durvīs gandrīz saskrējos ar tēvu. Pārsteigts apstājos, jo biju pārliecināts, ka tēvs vēl guļ. Izrādījās, ka viņš bija atgriezies trijos no rīta, bet tagad piecēlies, lai piezvanītu uz slimnīcu. Labu brīdi mēs abi, lāgā nezinādami, ko iesākt, stāvējām istabā, kurā caur vīteņaugu aizsegu plūda zaļgana, it kā "zemūdens mirdza. Garajā, pelēkajā rīta svārkā tēvs likās vecāks nekā parasti. Bāls, ar tumšiem riņķiem ap acīm — viņš viss vēl bija nakts varā, tāls šai lielajai, saulainajai dienai. Un viņš bija kļuvis daudz mazāks — vai arī es būtu tā izaudzis? Man iešāvās prātā, ka tēvs jau ir uz vecuma sliekšņa, un sirdi pārņēma maigums un žēlas. Ko viņš dzīvē bija sasniedzis? Nebija radījis nekā jauna — nevienas operācijas, ne paņēmiena, ko citi jau agrāk nebūtu lietojuši, neviena atklājuma, un pat kā ķirurgs viņš nebija slavens: laba roka, laba acs — tā par viņu mēdza runāt, tomēr nekas sevišķs, gluži parasts ārsts. Viņa brāļi pārveidoja planētu klimatus, cēla tukšumā milzīgas konstrukcijas, atstāja taustāmas, paliekošas sava darba pēdas, — bet tēvs?
Klusēdams, zagšus noskūpstīju viņa neskūto vaigu un gribēju doties dārzā, bet viņš mani aizkavēja:
— Dzirdēju, ka tu gribot tagad iestāties Nākotnes plānošanas institūtā.
Es apstiprinoši pamāju.
— Agrāk tu gribēji, lai tev viss piederētu, tagad atkal gribi visu apgūt.
Nopietnu seju tēvs gaidīja atbildi. Es klusēju, un šai klusumā pavīdēja sarūgtinājuma ēna. Viņš dziļi nopūtās, bet nebilda ne vārda. Pacēlis roku, ar pirkstu galiem pieskārās manam kreklam un pēc šīs nepabeigtās kustības nozuda kabineta durvis. Paliku viens — izsists, no
sliedēm, drusku saviļņots, drusku saīdzis. Izgāju dārzā, bet vēlēšanās klaiņot pa kādreizējo rotaļu vietām piepeši bija zudusi. Atlaidos sasilušajā zālē un pēc brīža tēvu jau biju aizmirsis. Ļāvos abu Grenlandes sauļu glāstiem — mākslīgās atornsaules, kas, atrazdamās zenītā, mirdzēja platīnbaltā spožumā, un īstās, kuras disks blāvo j a turpat pie apvāršņa. Atmiņā uzausa notikums pēdējā Mēness kalnu pārgājiena laikā: virve bija aizķērušies starp divām klints šķautnēm, un, ja cilvēks tur nesvērtu sešreiz mazāk nekā uz Zemes, tad …
Te pār maniem pievērtajiem plakstiem pārslīdēja kāda ēna, tad vēl un vēl viena. Pie mums bija ieradušies viesi — helikopteri cits pēc cita nolaidās dārza vidū zālienā. Atbalstījies uz elkoņiem, ieraudzīju, ka no mašīnām izkāpj cilvēki, bet augstu virs mājas, propeleriem zibot, kāsī laidās citi lidaparāti. Pēc brīža no rietumiem atlidoja vēl vairākas mašīnas un, gandrīz skardamas koku galotnes, sāka nolaisties. Ieradušos skaits arvien pieauga, un viņi māja ar rokām tiem, kas gatavojās nolaisties. Daži kaut ko slēpa sev aiz muguras. Nesaprašanā es beidzot piecēlos; zālienā cits pēc cita turpināja sēsties helikopteri. Cilvēki vēl brīdi juceklīgi un it kā nedroši staigāja pa dārzu, līdz visi sāka virzīties uz mājas pusi.
Tas viss mani tā samulsināja, ka, viesiem tuvojoties, neatņēmu viņu sveicienus, bet tikai izdvesu:
— Kas … kas te notiks?
— Mēs ieradāmies apsveikt jubilejā, — atsaucās vairākas balsis reizē.
— Ko tad?
— Nu, ārstu — piecdesmit gadu darba svētkos .,.
— Vai tu esi viņa dēls? — man jautāja neliela auguma, sirma sieviete. Viņas mati laistījās saulē kā dzīvsudrabs. Mani pārņēma neprātīga vēlēšanās mesties krūmos, bet kājas šķita zemē ieaugušas. Kā tas iespējams — šodien bija tēva piecdesmit gadu darba jubileja, bet es to nezināju? Un viņš pats? … Droši vien zināja …
Viesi jau pulcējās mājas priekšā, bet pār dārzu arvien vēl slīdēja jaunas helikopteru ēnas. Sis salidojums negribēja beigties, un jaunpienākušie lidaparāti nolaidās jau ārpus dārza, jo zālieni un celiņi bija mašīnu pieblīvēti. Gaisā skanēja klusas sarunas. Te piepeši mājas durvis atsprāga vaļā, un uz sliekšņa parādījās tēvs. Viņš mašināli savilka ciet plandošo rltsvārku un neapsegtu galvu; izspūrušiem matiem sastinga; uz vaiga bija nospieaies auduma raksts — acīm redzot viņš bija aizsnaudies, atspiedis galvu pret krēsla atzveltni. Viņš stāvēja, raudzīdamies ļaužu jūrā, un iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt mašīnu vieglo dūkoņu, tām tur- inot nolaisties zemē. Piepeši tēvs sakustējās un sāka āpt lejā, it kā gribēdams iet viesiem pretim, bet pusceļā apstājās, pacēla un atkal nolaida rokas, pavēra lūpas, tomēr nekā neteica. Pūlis atdzīvojās, daži tuvojās kāpnēm, sniedza tēvam ziedus — lielākoties nelielus pušķus, taču drīz vien viņš tos vairs nevarēja aptvert rokām, un pārējie savas ziedu veltes nolika uz kāpnēm. Tur bija magones un rudzupuķes no Austrālijas labības rezervātiem, baltās magnolijas, Āfrikas dzeguzenes, orhidejas un mārpuķīšu pušķi, ziedošu ābeļu zari no Ant- arktīdas, kur patlaban sākās pavasaris, un lielās, krāšņās, blāvās rozes, kas plaukst tikai Mēness siltumnīcās. Ikviens, kas bija nolicis savu velti, klusi kāpās atpakaļ, bet viņu pavadīja tēva skatiens, kurā brīžiem iemirdzējās atmiņas. Tēva lūpas tad ikreiz sakustējās, bet, pirms viņš paguva ierunāties, tuvojās cits un pār koku galotnēm kā smags putns aizlaidās kāda apsveicēja helikopters. Jo retāks kļuva ļaužu pulks, jo auga augumā ziedu kalns uz kāpnēm. Piepeši dārzā parādījās deviņi veci vīri mirdzoši baltos skafandros; viņi nāca kailām galvām, ar lielām grūtībām nesdami savas smagās kosmiskās bruņas, no kurām jau sen bija atraduši. Sirdij strauji pukstot, es ieraudzīju viņiem pie krūtīm Neptūna pilotu nozīmītes. Tiesa, tēvs kādreiz, pirms iepazīšanās ar māti, strādāja par ārstu uz kosmiskajām raķetēm, bet viņš nekad par to nemēdza runāt. Sirmie piloti tukšām rokām pienāca pie lieveņa kāpnēm, noņēma savas sudraba nozīmītes un cits pēc cita ar delnu iedzina tās apakšējā pakāpienā; satrunējušais un tūkstošiem soļu noberztais dēlis pēkšņi iemirdzējās, kā sudraba naglām izrotāts. Pēc tam mēs palikām vieni ar tēvu tukšajā, saules pielijušajā dārzā. Tēvs vēl brīdi stāvēja nekustīgs, tad sarāvās un pakāpās augstāk;