. Vēlu vakarā aizgāju pie Tera Hāra; vēsturnieks bija ielūdzis draugus — Ametu, Zorinu, Nilsu, Tembhāru, Rudeliku un mani — iedzert glāzīti vīna un, kā viņš sacīja, intīmā sabiedrībā atzīmēt mūsu lielo triumfu.
Pie vēsturnieka nosēdējām līdz vēlai naktij. Mēs, kas līdz šim kā sazvērējušies vairījāmies sarunās pieskarties galaktikas kosmodromijas problēmām, tagad apspriedām tās kā sen nojaustu īstenību. Te, jau labi pēc pusnakts, Ters Hārs, kas gandrīz visu laiku bija klusējis, sacīja:
— Ziniet, Geu neizdosies pārbūvēt par «virskritisku» kuģi.
— Protams, — jaunais Rudeliks atbildēja. — Dzinēju jauda ir par mazu, bez tam vajadzīgi gluži jauni automāti.
— Vēl gandrīz trīs gadi šķir mūs no mērķa, — vēsturnieks turpināja, it kā nesadzirdējis šo piezīmi,— tad sāksies Centaura planētu pētīšana, kas turpināsies gadus divus vai pat vairāk, pēc tam astoņi gadi atpakaļceļa — kopā septiņpadsmit gadi; mēs būsim jau krietni paveci, kad atgriezīsimies uz Zemes. Nākošā, jau «īstā» galaktiskā ekspedīcija nenotiks tik drīz; paies labs laiks mēģinot un eksperimentējot…
— Un kas par to? Nesaprotu, kādēļ tu to saki, profesor? — nepacietīgi iejautājās Rudeliks. Mēs, pārējie, arī mazliet izbrīnījušies raudzījāmies vēsturniekā, kas neatlaidīgi turpināja:
— Laikam taču neviens no mums nekad nedosies galaktiskajā izplatījumā .., tātad mūsu dzīvē galu galā nav notikušas nekādas pārmaiņas. Viss palicis pa vecam; Gobara atklājums ne mazākā mērā neiespaidos mūsu likteņus — ne tagad, ne arī nākotnē — vai ne?
Brīdi visi pārsteigti klusēja, beidzot Rudeliks iesaucās:
— Ko tu runā! Tad jau tu esi akls, ja nemani, kas notiek uz Geas!
— Gluži otrādi, es manu to un tieši gribu izprast šī satraukuma cēloni, jo, kā jau teicu, mūsu likteņi…
— Neizmainīsies… kā tad! — Rudeliks nikni nobeidza. — Tu saki, ka mūsu likteņos nekas nav izmainījies, bet manuprāt — viss. Profesor! Cilvēk! Vai tad tu nebiji kopā ar mums šos četrus gadus, vai neizjuti briesmīgo slogu — gaidīšanu, kas, ne reizi vien pievarēta un atsista, atgriezās ikreiz citādi maskēta. Un nekādu nākotnes izredžu — pietika padomāt par to, ka līdz zvaigznēm, kas atrodas tikai nedaudz tālāk par Centaura alfu, kuģiem būs jālido trīsdesmit četrdesmit gadu, ka ceļojums būs mūžīgs cietums, ka tukšums aprīs kuģus un atdos Zemei sirmgalvjus vai bērnus, kas nepazīst īstas debesu zilgmes, ka mums nekad neizdosies izrauties ārpus kāda Sīriusa robežas, — es saku, pietika tikai aptvert to, lai nolaistos rokas .Bet tagad •mēs zinām, ka ceļojumi izskatīsies pavisam citādi, ka mēs uzcelsim aizsprostu tukšuma plūdiem, ka tas ne tikai neaprīs mūs, neiznīcinās dzīvi, pārvēršot to par gadiem ilgstošu briesmīgu gaidišanu, bet ka cilvēki to pat nejutīs. Vēl vairāk. Ceļojot, teiksim, no Eirāzijas uz Austrāliju, cilvēks varbūt novecos vairāk, nekā ceļojot no Zemes uz Dzinejsuņu miglāju, jo uz Zemes mēs neprotam apturēt laika ritumu, kas būs iespējams un pat nepieciešams zvaigžņu kuģīl
— Tas viss ir ļoti jauki, — Ters Hārs nerimās, — bet tu visu laiku runā par nākošajām ekspedīcij īvn. Nu labi, bet tev, kas atrodies nevis uz šī «virskritiskā» zvaigžņu kuģa klāja, bet gan uz «vecmodīgās» Geas, ko gan tev dod šis atklājums?
Rudeliks izmisis palūkojās mūsos, vairākkārt pavēra lūpas, nopūtās, paraustīja plecus un neteica nekā.
Piepeši Ters Hārs sāka smieties. Viņš ilgi smējās viens pats, beidzot starp divām jautrības lēkmēm izmeta:
— Nē … nē … Tūlīt… Pagaidiet..,
Viņš aizvēra plakstus un, nopurinājis no tiem asaru, sacīja:
— Atvainojiet mani. Negribēju par jums smieties. Problēma tiešām ir svarīga un interesanta, proti: cik ļoti daudz no tā, kas ir mūsu dzīves visdziļākais saturs, īstenībā atrodas ārpus tās fiziskajām robežām.!
— Jā, — Nilss sacīja, — bet vai vienmēr tā būs? Vai vienmēr cilvēki mirs?
Iestājās klusums, kuru pārtrauca Tembhāras balss:
— Iedomājies, Nils, priekšmetu no trim taisniem stienīšiem, kas galos salodēti cits ar citu. Kas tā būs par figūru?
— Trīsstūris.
— Pareizi. Savienojot tādējādi stienīšus, rodas trīsstūris neatkarīgi no tā, vai es to vēlos vai ne. Ja kāds man liktu šādi savienot šos stienīšus un tai pašā laikā kategoriski noteiktu, ka figūra, ko tie izveidos, nedrīkst būt trīsstūris, es kā konstruktors atbildētu, ka uzdevums ir neatrisināms — tiklab šodien, kā pēc miljardiem gadu. Tad, lūk, atgriežoties pie taviem vārdiem, atbilde atkarīga no tā, vai nāve dzīvībai ir nepieciešama vai nav.
— Kā gan tā var būt nepieciešama? Tā taču iznīcina dzīvību.
— Indivīda — gan, bet ne sugas dzīvību. Ja man ar vienu vārdu būtu jāatbild uz jautājumu, kas ir bioloģiskās evolūcijas virzītājs spēks, es teiktu: mainība.
Bez tās arheozoiskā okeāna dzīlēs izveidojusies pirmatnējā plazma veģetētu, kā veģetējusi, līdz pat šai dienai un nebūtu radījusi augu un dzīvnieku formu neaptveramo dažādību, no kuras cēlies cilvēks. Jājautā: kas tad ir šīs mainības pamatā? Tas, ka vienas formas paver ceļu citām, ka pasaulē nāk pēcnācēji un šai procesā no paaudzes paaudzē iezīmējas grūti saskatāmas, sīkas pārmaiņas, kas gadu miljonos summējas un dod sākumu jaunām sugām un ģintīm. Mūsu ikdienas valodā šo vecāku formu iznīkšanu par labu pēcnācējiem, šo jauno paaudžu stāšanos veco vietā sauc par nāvi. Bez nāves nebūtu mainības. Bez mainības nebūtu evolūcijas. Bez evolūcijas nebūtu cilvēka. Lūk, atbilde uz tavu jautājumu.
— Tu pierādīji, ka evolūcijas konstruktīvo principu pamatā ir tās radījumu mirstība, — pēc laba brīža Nilss sacīja, — es tam piekrītu. Bet, ja evolūcija nav spējīga radīt nemirstību, varbūt to paveiks cilvēks?
Tembhāra klusēja.
— Un kaut arī, — istabas kaktā kāds ierunājās, — un kaut ari …
Mēs palūkojāmies turp. Tas bija Ameta.
— Kas gan ir nāve? Baiss iznīcības atgādinājums? Priekšstats par nožēlojamiem pīšļiem, kuros mēs pārvērtīsimies? Apziņa, ka, uzsākuši cīniņu ar zemi, debesīm un zvaigznēm, mēs uzvaram nedzīvo matēriju, lai beigās atkal atgrieztos tajā? Jā. Un vēl apziņa, ka olbaltumvielu degšana mūsu organismā, kas rada muziķu un baudu, pāriet trūdēšanā. Jā. Bet tai pašā laikā tā ir katra mirkļa, katra elpas vilciena neizmērojamās vērtības avots, pavēle sasprindzināt mūsu vislabākos spēkus, lai varētu paveikt un nodot nākošajām paaudzēm pēc iespējas vairāk, nepielūdzams atgādinājums, ka esam atbildīgi par katru darbu, jo padarīto nevar ne atgriezt, ne aizmirst tik īsā laika posmā, kāda ir cilvēka dzīve. Un ar visu to nāve māca mūs mīlēt dzīvi, bet visvairāk — citus cilvēkus, kas arī ir mirstīgi, arī drosmes un baiļu pilni, kas tāpat ar ilgošanos tiecas izkļūt ārpus fiziskās esamības robežām un ar mīlestību ceļ nākotni, kuru tiem nebūs lemts skatīt. Iemantojis nemirstību, cilvēks būtu spiests atteikties no visvērtīgākā — no atmiņām, — jo nevienas smadzenes nespētu aptvert