to milzumu atmiņu, kam vārds ir — bezgalība. Viņam būtu jāpiesavinās aukstā gudrība un nežēlīgais miers, kāds piemita seno laiku cilvēku dieviem, bet kurš gan būtu tik neprātīgs, ka gribētu kļūt par dievu, ja varētu palikt cilvēks? Kas gan gribēs dzīvot mūžīgi, ja ar savu nāvi var dāvāt dzīvību citiem, kā astrogāts Songrams? Es tādas pasaules nevēlos. Katrs manas sirds pukstiens Ir dzīves slavinājums, un tādēļ es saku jums: es neļaušu atņemt sev nāvi.
CENTAURA SAULES
Astrozooloģijas sekciju vadīja profesors Entreils, gandrīz deviņdesmit gadu vecs, ļoti možs un straujš Vīrs. Uz Geas viņš publicēja savu simto darbu. Gandrīz gadsimteni ilgajā mūžā viņš bija sistematizējis citu — no mūsu Saules atšķirtīgu sauļu, proti, pārmilžu, milžu, cefeīdu, radiozvaigžņu, balto un sarkano punduru planētu iedzīvotājus. Kā zināms, astrozooloģija ir nozare, par kuru labprāt mēdz zoboties. Tas arī neliksies dīvaini, ja atcerēsimies, ka, tai pastāvot jau vairākus gadsimtus, zinātnieki, kas ar to nodarbojas, nav redzējuši nevienas citas planētas dzīvu organismu, izņemot dažas Marsa ķērpju un sūnu sugas. Tādēļ tajā ir daudz tukšu prātojumu un gandrīz tikpat daudz savstarpēji naidīgu skolu, cik speciālistu. Entreils, starp citu, atklājis (zobgaļi saka — izgudrojis) ožtaustes sajūtu, ar ko, kā viņš apgalvo, esot apveltītas būtnes uz planētām, kur valda mūžīga nakts. Viņš uzskata, ka šī sajūta dodot iespēju ne tikai saost smaržas, bet arī apjaust to priekšmetu apveidus, kuri tās izdala. Astrozoologu sekcijas sēdes, kurās risināja šādas un līdzīgas problēmas, bija nebeidzamu strīdu virknes. Tās parasti apmeklēja prāvs skaits viesu, kuri ne tik daudz vēlējās bagātināt savas zināšanas par citu pasauļu iedzīvotājiem, cik redzēt Entreilu, kas iekarsis raidīja zibeņus pret saviem oponentiem.
Reiz, kad sēdes darba kārtībā bija jautājums par Centaura alfas planētu sistēmas būtņu ārējiem apveidiem, pēdējā rindā kāds piecēlās un lūdza vārdu; tas bija profesors Trehubs.
Entreila un Trehuba antagonisms bija visiem zināms; jāteic, ka izcilais astrofiziķis pielika visas pūles, lai tas neapsīktu. Te viņš astrozooloģiju nosauca par «augli, kas dzimis deviņus gadsimtus pirms laika», jo tā radusies deviņsimt gadus agrāk, iekams tās hipotēzēs varēja pārbaudīt lidojumos uz zvaigznēm, te atkal, sēžu zāles kuluāros iztaujāts, kāds ir viņa viedoklis par Entreila pēdējo darbu, viņš atbildēja: «Piņ Mua mācījies pie Fu Ceņa pūķu nogalināšanas mākslu. Pēc sešu gadu cītīgas mācīšanās viņš apguvis šo mākslu visā pilnībā, taču nekur nebijis iespējas to izmēģināt…»
Reiz vaicāju Trehubam, kādēļ viņš tik ļoti nīst astro- zoologu. Viņš man atbildēja:
— Visiem zināms, ka viņi vislabāk jūtas tad, ja kādai zvaigznei vispār nav planētu. Tad viņi sīki jo sīki izklāsta, kā izskatītos būtnes, kas apdzīvotu minētās zvaigznes planētas, ja tās eksistētu. Tie ir XXX gadsimta sholasti. Viņi pārāk maz uzticas dabai un pārāk daudz — paši sev.
Katrs šāds Trehuba izteiciens agri vai vēlu sasniedza Entreilu, padarīdams veco vīru vai traku, tomēr ar visu to viņš jutās lieliski, jo — kā mēdza teikt — tas bija viņa psihes normālais stāvoklis.
Tādēļ, kad Trehubs palūdza vārdu, astrozoologi sa- bozās, bet viesi sāka staipīt kaklus, jaušot kādu jaunu dzēlību. Trehubs visā nopietnībā izklāstīja savu viedokli: cilvēks vispār nespēšot ieraudzīt Centaura sistē- ņias būtnes. Iestājās neveikls klusums, kurā viņš piebilda, ka liekot priekšā kādu eksperimentu.
— Es, — viņš teica, — būšu cilvēks, kura priekšā stāv šāda dzīva būtne, bet jūs mani iztaujāsiet par tās izskatu. Ja, pamatojoties uz manām izsmeļošajām, sīkajām un pēc labākās sirdsapziņas sniegtajām atbildēm, jūs varēsiet rast kaut vai vispārīgu priešsta'tu par šo būtni, es atzīšu, ka esat uzvarējuši. Pretējā gadījumā izrādīsies, ka taisnība bijusi man.
Astrozoologi klusi apspriedās. Entreilam bija aizdomas, ka tas ir paradokss vai joks; Trehubs apgalvoja, ka viņam esot visnopietnākie nolūki. Beidzot Entreils iznāca zāles vidū un aicināja arī TrehubU, kurš atbildēja, ka labāk runāšot no vietas. Vecais -zvaigžņu faunas pētnieks pastiepa uz priekšu savu aso zodu, it kā gatavodamies triecierfam, un iesāka:
— Cik liela ir šī būtne?
— Dažreiz tā ir mazliet garāka par cilvēku, citreiz kļūst mazāka, kādreiz atkal pavisam maza.
— Vai tas nozīmē, ka tā. Saraujas un izplešas?
— Nē, tas laikam notiek apmēram tāpat, kā kad cilvēks šķietami samazina savu augumu, nometoties ceļos, apsēžoties vai noliecoties.
— Tātad šī būtne var nomesties ceļos, apsēsties, un noliekties. Kādēļ tu to tūlīt neteici? — Entreils iekars- dams jautāja.
— To es attiecināju tikai uz cilvēku, jo nomesties ceļos var vienīgi tad, ja ir kājas, noliekties — ja ir mugura, pleci, bet nekā tamlīdzīga es šai būtnei neredzu.
— Vai šai'būtnei ir locekļi?
— Man šķiet — ir.
— Kā tā — man šķiet? Tu neesi par to pārliecināts?
— Nē.
— Kādēļ?
— Tas atkarīgs, no tā, ko mes saucam par locekļiem. Ja būtne no citas planētas pirmoreiz ieraudzītu cilvēku, tā varētu nākt pie slēdziena, ka cilvēkam ir pieci locekļi, un piebilstu, ka ar piekto tas izdod skaņas un uzņem barību, jo tā noturētu galvu par kaut ko līdzīgu loceklim. Tas skan savādi, bet ir tikai secinājums, kas izriet no cilvēkiem sveša viedokļa. Tā arī es, protams, redzu būtnes daļas, kas šķietami izdalās telpā, tomēr-nezinu, vai tie nav tikai ķermeņa paplašinājumi.
— Bet vai šīs «daļas, kas šķietami izdalās telpā», gadījumā nav mākslīgas, kā, piemēram, cilvēku apavi vai apģērbs? — Entreils jautāja un uzmeta mums skatienu, kas likās sakām: «Viņš gribēja būt gudrāks par mani, bet es ari neesmu ar pliku roku ņemams.»
Trehubs brīdi vilcinājās ar atbildi, un vecā vīra sejā pavīdēja uzvaras prieks, kas tomēr pamazām izzuda, klausoties astrofiziķa paskaidrojumu:
— Nezinu, kas šajā būtnē ir mākslīgs un kas dabisks. Būtne no citas planētas ari nevarētu zināt, kur beidzas mūsu apģērbs un sākas miesa. Tā varētu domāt, ka mūsu ķermeņa atsevišķas daļas sedz «sakaltuši segaudu dziedzeru izdalījumi» — kā viņš varbūt nosauktu apģērbu. Ieraugot jātnieku, šī būtne varētu to uztvert kā kaut ko līdzīgu centauram, bet, ja tā turklāt red2ētu, ka cilvēks nokāpj no zirga, tā droši vien domātu, ka redz vienas būtnes disociāciju divās… Tā varbūt arī tas, ko es redzu, nemaz nav viena būtne, bet gan divas vai pat vesels to konglomerāts …
Entreils sāka uztraukties, bet, brīdi apsvēris, sacīja:
— Varbūt tu vari pazīt šīs būtnes locekļus pēc funkcijām, kādas tie pilda?
— Jautādams tā, tu pielaid kļūdu. Kā redzu, tu sāc piekrist manam apgalvojumam, ka būtne pēc savas struktūras tik maz līdzinās cilvēkam, ka tos nav iespējams salīdzināt. Samierinājies ar to, tu pieļauj domu, ka, lai gan būtnes ķermenis nemaz nav līdzīgs "mūsējam, varbūt līdzīgas ir tā funkcijas. Un te tu atkal — protams neapzināti — nokļūsti antropocentrismā. Jā gan, būtne izdara dažādas kustības, tomēr es pilnīgi nesaprotu to nozīmi.
— Labi, — Entreils sacīja. — Pamēģināsim citādi. — Viņš piemiedza acis, it kā gribēdams noslēpt nākošā jautājuma asmeni, un teica: — Vai tas ir mugurkaulnieks?
Trehubs apvaldīja smaidu.
— Lai izpētītu būtnes ķermeņa struktūru, tu gribi pievērsties morfoloģijai un fizioloģijai. Bez šaubām, tādā veidā tev izdotos daudz ko par to uzzināt, bet, pirms es tev atbildu, man pašam vajadzētu to izpētīt, tomēr mans pienākums ir atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas vienīgi uz būtnes ārējo izskatu. Nu, vai tu vari to uzskicēt, kaut vai gluži pavirši?