Vecais astrozoologs klusēja.
— Mūsu visu domāšanas pamatā, — Trehubs turpināja. — slēpjas atavistiska, aplama pārliecība, ka citu sistēmu saprātīgajām būtnēm ķermeņa struktūras ziņā jābūt — vismaz tikai vispārīgos vilcienos vai kariķētā, izkropļotā veidā — kaut cik līdzīgām mums. īstenībā var būt pavisam citādi. Cilvēks, kas ieraudzīs šādu būtni, jutīsies kā akls kopš dzimšanas un tikai nesen operācijas ceļā atguvis redzi. Mums pazīstamās labiekārtotās telpiskās pasaules vietā, ko sastāda dažādas krāsas un dažādu apveidu priekšmeti, šis cilvēks
redzēs tikai tumšāku un gaišāku plankumu haosu, un viņam būs ilgi jāmācās, iekams šo jauno pasauli varēs pakļaut citu jutekļu agrāk apgūtajai pieredzei. Iespējams, ka, pirms mēs tiešām iemācīsimies redzēt, tas ir, ar vienu skatienu aptvert un saprast šo būtņu struktūru, mums būs iepriekš jāiepazīstas ar dzīvības attīstības vēsturi uz viņu planētas, vides apstākļiem, kādos tās veidojušās, daudzām sugām, kas bijušas to priekšteči, un tikai tad, pirmo reizi skatot, redzētais haoss izrādīsies par sistēmu un nepieciešamību, kas izriet no dabiskās attīstības likumiem.
Noslēdzot diskusiju, Entreils, protams, neatzina sevi par uzvarētu. Viņš nolasīja garu lekciju, kurā izklāstīja Centaura sistēmas iemītnieku anatomiju un fizioloģiju, it kā būtu pazinis tos gadiem ilgi. Pēc viņa domām, tie sastāv no stipri metalizētiem audiem, kas spēj pasargāt iekšējos orgānus no spēcīgās radiācijas, ko izstaro saules, kas agrāk bijušas spilgtākas par mūsējo. Trehubs vairs neņēma vārdu, tikai, sēdei beidzoties, it kā pie sevis noteica:
— Ar mašīnām tomēr patīkamāk runāt; tās necenšas izskaistināt savas kļūdas!
Entreils, kam bija laba dzirde, uzsita ar plaukstu pa katedru, ka noskanēja vien, iesaukdamies pāri visai zālei:
— Fakti izšķirs to, kolēģi Trehub! Fakti izšķirs!
Astronoms galanti palocījās savam pretiniekam.
Ceļojums ilga jau gandrīz septiņus gadus, un tuvojās brīdis, kad visām mūsu gaidām, plāniem un cerībām bija jāsaduras ar īstenību.
Proksima kvēloja arvien spilgtākā purpursarkanā gaismā. Rokas teleskopos varēja redzēt šīs sarkanās pundurzvaigznes planētas — tā, kas atradās tālāk, bija lielāka par Jupiteru, bet tuvākā līdzinājās Marsam. Divām pārējām zvaigžņu sistēmas sastāvdaļām — Centaura A un B saulēm — bija lielas planētu saimes. Sīs abas saules mirdzēja pie mūsu debesīm kā žilbinoši baltas zvaigznes. Tās šķīra tikai dažu leņķa minūšu attālums. Daudz bālāks zvaigžņu pāris bija Sīriuss un
Betelgeize, kuras veidoja zili sarkanu optisko dubultzvaigzni.
Sarkanā pundurzvaigzne auga tik lēni, ka dienām un pat nedēļām likās nemainīga, tomēr zvaigžņu galerijas tumsa nemanot bija kļuvusi retāka, tās melnumu it kā atšķaidīja tikko jaušams pelēcīgums.
Kādu rītu ļaudis purpurkrēslā tītajā telpā sāka cits citam kaut ko rādīt: priekšmetiem un mūsu ķermeņiem bija radusies ēna.
• Kad attālums, kas mūs šķīra no pundurzvaigznes, samazinājās līdz sešsimt miljardiem kilometru, atskanēja sen nedzirdētais brīdinājuma signāls, un kopš šī brīža tas bija dzirdams katru vakaru: Gea sāka palēnināt gaitu. Bija savādi, atceroties drūmās izjūtas, ko kādreiz modināja šis signāls, kurš tagad skanēja kā uzvaras fanfaras. Pēc sešpadsmit nedēļām mūsu kuģis pakāpeniski samazināja ātrumu līdz četriem tūkstošiem kilometru sekundē un tuvojās pirmajai Sarkanā Pundura planētai. Pret Geas kustības virzienu tās ekliptika veidoja četrdesmit grādu leņķi. Astrogāti ar nodomu neievirzīja kuģi planētu orbītu plaknē, jo paredzēja, ka tur, tāpat kā mūsu Saules tuvākajā apkārtnē, ir daudz meteorītu putekļu, kas apgrūtina manevrēšanu. Mēs lidojām četrsimt miljonu kilometru no pirmās planētas; astrofiziķi un planetologi dienu un nakti dežurēja pie saviem novērošanas instrumentiem. Mēs netuvojāmies planētai, jo tā bija klinšaina un apledojusi un to sedza biezs sasalušu gāzu slānis.
Deviņpadsmitajā dienā pēc planētas orbītas šķērsošanas Geu no ekliptikas šķīra vairs tikai četrsimt tūkstoš kilometru, tomēr kosmiskajiem putekļiem vēl arvien nebijām uzdūrušies. Vēlu vakarā, kad taisījos jau iet gulēt, skaļruņi pavēstīja, ka pēc brīža observatorija sniegs ārkārtēju ziņojumu. Pēc minūtes kļuva dzirdama Trehuba balss: viņš pastāstīja, ka pirms stundas ceturkšņa Gea šķērsojusi gāzes joslu ar neparastu ķīmisko sastāvu un tagad mēģinot to atkal atrast.
Es steidzīgi apģērbos un aizbraucu uz zvaigžņu klāju. Lai gan bija jau pāri pusnaktij, tas mudžēja no ļaudīm. Tālu lejā zem kreisā borta tumsā zaigoja Sarkanais Punduris šķietami nekustīgā liesmu mēļu vainagā. Tā gaisma bija 20 000 reizes vājāka par Saules gaismu, tomēr tukšums likās asiņainas miglas pielijis. Augstāk plētās mūžam nemainiga tumsa. Pēkšņi no visu klātesošo krūtīm reizē izlauzās aprauts sauciens.
Gea bija ielidojusi gāzes joslā, kas, saskaroties ar kuģa korpusu, spoži mirgoja; vienā mirkli kuģis iegrima blāvā, drebošā gaismas jūrā, kas liesmodama sašķēlās un izdzisa tālu aiz kuģa pakaļgala, un mēs turpinājām ceļu spokainu atspulgu mākonī. Drīz vien Gea atkal lidoja tukšā izplatījumā; arvien samazinādama ātrumu, tā gandrīz apstājās un, pacēlusi priekš-* galu uz augšu (kuģim manevrējot, vienmēr šķita, ka zvaigžņu loks riņķotu un grieztos), otrreiz ienira neredzamās gāzes straumē. Te gāze bija stipri izretināta, tāpēc, kuģim lēni lidojot, nespīdēja, taču, ātrumam pieaugot līdz deviņsimt kilometriem sekundē, jonizētie atomi, saduroties ar kuģa apvalku, sāka mirgot un pie galerijas sienām atkal iedrebējās blāvas gaismas strēles.
Pie mums pienāca astrofiziķis, kas nupat bija beidzis dežūru. Viņš pastāstīja, ka, spriežot pēc analizēm, gāze, kuras straumē mēs lidojam, esot molekulārais skābeklis. Tas radīja vispārēju izbrīnu, jo tukšumā nemēdz uzkrāties nesaistītais skābeklis.
— Astrogāti domā, — astrofiziķis teica, — ka esam ielidojuši kādas ļoti dīvainas komētas astē un vēlētos ziedot mazliet laika, lai atrastu pašu komētu; tādēļ arī Gea ienirusi gāzes straumē un virzās uz priekšu, it kā šķeldama to.
Pēc pāris stundām automāti bija veikuši aprēķinus, kas ļāva secināt, ka šai straumei ir izliekta forma. Tas apstiprināja domu, ka straume ir kāda kosmiska ķermeņa gāzveida aste; šis ķermenis ir tik sīks, ka mēs to vēl nevaram saskatīt. Nākamā diena, nakts un vēl viena diena pagāja, dzenoties pakaļ arvien vēl neredzamajai komētas galvai. Tikai trešajā naktī, atkal ļoti vēlu, visos skaļruņos atskanēja Trehuba balss, vēstot, ka galvenais teletaktors esot atklājis komētas galvu, kura atrodoties deviņpadsmit miljonus kilometru no mums.
Ļaudis sāka plūst uz observatoriju, bet komētas galva joprojām izskatījās kā bāls punkts tumsā, un tās. šķietamais rādiuss ilgi palika nemainīgs. Tomēr vakarā jau varēja noteikt, ka tas nepārsniedz kilometru. Pēc astrogātu domām, mēs ziedojām pārāk daudz larika mīklainajai komētai; astrofiziķiem šī problēma, bez šaubām, esot svarīga, taču tā novēršot mūs no ceļojuma galvenā mērķa, un tagad mums atkaP esot jāuzņem agrākais kurss. Astrofiziķi tomēr izlūdzās vēl vienu nakti komētas pēdu dzīšanai; tā kā tukšums šajā apvidū bija maz «apdzīvots», mēs palielinājām ātrumu līdz 950 kilometriem sekundē, un kuģis, arvien spēcīgākas skābekļa liesmas pavadīts, drāzās pakaļ komētas galvai. Pulksten piecos no rīta skaļruņi pārraidīja Trehuba ziņojumu, un līdz ar viņa pirmajiem vārdiem visu sirdis iepukstējās straujāk, jo šī vienmēr nosvērtā cilvēka balss drebēja.