— Runā Geas Centrālā observatorija. Tas, ko mēs uzskatījām par komētas galvu, nav kosmisks ķermenis, bet gan mākslīga konstrukcija, kas līdzīga mūsu zvaigžņu kuģim.
Grūti aprakstīt satraukumu, kas valdīja uz klājiem. Kuģis turpināja lidot taisna līnijā pakaļ bēgošajam'bā- lajam plankumiņam; abās observatorijās izcēlās tāda drūzma, ka astrofiziķi beidzot bija spiesti lūgt daļu ziņkārīgo iziet, jo viņi traucēja darbu. Tad, apbruņojušies ar visiem optiskajiem instrumentiem, kādi vien bija pieejami, mēs sapulcējāmies kreisās galerijas priekšgalā, no kurienes jau ar neapbruņotu aci varēja saskatīt blāvu punktu, kas gausi pārvietojās uz nekustīgā zvaigžņu fona.
Kad attālums, kas mūs šķīra, samazinājās līdz tūkstoš kilometriem, Gea pavērsa raidītājas antenas uz svešā kuģa pusi un signalizēja tam ar visu savu spēcīgo raidstaciju jaudu. Paredzēdami, ka nepazīstamās būtnes mūs nesapratīs, mēs nepārtraukti pārraidījām Pitagora trijstūra teorēmas un citu vienkāršu ģeometrisko attiecību simbolus, bet šīs sauksmes tukšumā palika bez atbildes. Mūsu uztvērēji klusēja.
Tad mēs sākām raidīt gaismas signālus; no kuģa priekšgalā novietotajiem stobriem melnajā izplatījumā aizlidoja atomu šāviņi, nostaipīdamies kā sudrabotas uguns dzīslojums, zaļas un zilas signālraķetes, taču tālumā redzamais kuģis joprojām palika mēms.
Beidzot pēcpusdienā astrogātu padome nolēma palaist vieglo izlūkošanas raķeti, kurā vienojās sūtīt tikai automātus, un pulksten sešpadsmitos pēc vietējā laika ap divsimt cilvēku, kas bija sapulcējušies galerijā virs lidlauka, vēroja, kā apakšā mašīnas uz starta sliežu ceļa uzvelk četrpadsmittonnīgo slaido cigāru un tajā iekāpj automāti matētās bruņās.
Raķete iegrima izšāves telpā, iekšējās lūkas aizvērās, un pēc brīža, kad pirmais astrogāts Centrālajā vadīšanas kamerā ieslēdza kontaktu, Geu caurstrāvoja dobja skaņa, kas atgādināja gigantiska pulksteņa sitienu. Kuģa tērauda korpuss tikko manāmi nodrebēja; priekšgalā izšautā raķete atrāvās no kuģa, aplidoja tam apkārt un, radioviļņu vadīta, aiztraucās uz mērķi.
Mēs devāmies uz zvaigžņu klāju, lai no turienes vērotu tālāko notikumu gaitu. Diemžēl, saredzēt varēja maz, jo virs nezināmā kuģa kvēloja Centaura dvīņu saules, kuru žilbinošā gaisma traucēja novērošanu. Izretinātā skābekļa josla vairs neliesmoja, jo visi dzinēji bija izslēgti un Gea lidoja tikai kā Sarkanā Pundura pavadonis. Pateicoties Paula Borela laipnībai, manā rīcībā bija tālskatis ar simtkārtīgu palielinājumu; novietojis to gaiteņa galā un žilbinošajā gaismā piemiedzis acis, vēroju, kā mūsu raķete, sadegušās atomdeg- vielas strūklai blāvi mirgojot, šķeļ tumsu. Beidzot tā pienāca svešajam kuģim tik tuvu, ka saplūda ar to vienā plankumā. Raķetes ugunis nodzisa — acīm redzot tā izslēdza dzinējus. Raķetes raidītāji bija savienoti ar Geas skaļruņu tīklu, un katrs ziņojums, ko pārraidīja automāti, nekavējoties nonāca līdz mums. Pirmais sasniedza mūs vienpadsmit minūtes pēc starta. Tas skanēja:
«Nezināmais kuģis ir bojāts.»
Pēc trim minūtēm otrs:
«Cenšamies iekļūt iekšā, nesabojājot apvalku.»
Tad iestājās klusums. Astrogāti raidīja jautājuma signālu, bet atbildes nebija. Mūs pārņēma nemiers, tad pēkšņi atskanēja viens vienīgs vārds: «Atgriežamies,» — un tai pašā brīdī atkal ieraudzījām palaisto dzinēju ugunis.
Aplidojusi, kā parasti, kuģim apkārt, raķete tuvojās pieņemšanas nišai un, magnētiskā lauka iesūkta, nokļuva pasažieru lidlauka pirmajā līmenī.
Mēs atkal nobraucām ar liftiem lejā. Gaisa slūžu
dubultvārstuļi atvērās, parādījās raķetes priekšgals, uz mirkli apstājās, tad, tērauda rokas vilkts, sāka celties augšup, līdz kļuva redzams viss korpuss. Četri me- hānoautomāti reizē atskrūvēja lūkas vaku; iestājās kapa klusums, kurā varēja dzirdēt darbojamies vēl arvien ieslēgto raķetes dzesinātāju. Zem raķetes stāvēja grupa cilvēku — astrogāti, fiziķi un lidlauka apkalpes inženieri. Pa atvērto lūku iznāca pirmie automāti un nobrauca lejā uz platformas. Grotrians tiem kaut ko jautāja. Mēs nesadzirdējām atbildi, jo atskanēja visu klātesošo pārsteiguma saucieni. Vairākas balsis no augšas kliedza:
— Ko viņi saka?
Grotrians pacēla augšup pēkšņi nobālušu seju.
— Viņi saka, ka tur esot cilvēki.
UNITED STA.TES INTERSTELLAR FORCE [3]
Pēc pusstundas Geas kolektīvs, sapulcējies lidlauka galerijā, noskatījās, kā Lancelots Grotrians, viņa asistents Pēteris no Ganimeda, Tembhāra, inženieri Tre- loars un Uteneits, kā arī Ters Hārs pa kāpnēm iekāpj raķetē, kas bija uzstādīta uz sliedēm.
Otra — kravas raķete, kurā atradās instrumenti un automāti, bija jāvada Ametam vienam, tomēr pēdējā brīdī nolēma, ka ekspedīcijā var ievajadzēties ārsta, un nozīmēja arī mani.
Stāvēju zāles pašā apakšā līdzās pilotam un centos zem tukšuma bruņu svara ieņemt tikpat nepiespiestu stāju kā viņš. Griestu ažūra konstrukcija, sliežu ceļi ar nolieci pret starta lūkām, raķešu korpusi — viss laistījās berilija maigi sudrabainajā spīdumā, kas bija par vienu toni tumšāks nekā mūsu skafandru sudrabs.
Kad, pēdējam cilvēkam iekāpjot, raķetes lūka aizvērās, no sienas iznira liels tērauda virzulis un iestūma to izšāves cilindrā. Atskanēja klusināta katapultas duna. Pagāja divdesmit sekundes, kamēr signalizatora
skalā iedegās zaļa uguntiņa. Virzulis ienira atpakaļ un uzbīdīja uz brīvā sliežu ceļa otru raķeti. Mēs uzkāpām tai uz paša skausta.
Gribēju ar kādu žestu atvadīties no biedriem, kas bija sapulcējušies augšā, bet visapkārt valdīja tik saspringts klusums, ka es nolaidu sejsegu un, sekojot Arnetam, ieniru raķetē.
Tās priekšgals bija visai šaurs. Tiklīdz apgūlos blakus pilotam un aizvilku siksnas, atskanēja signāls, uzliesmoja stūres kontroluguntiņas, un, tērauda ķetnas bīdīts, šāviņš ieslīdēja tunelī. Kaut kas iedārdējās. Es sajutu, ka mana ķermeņa svars strauji pieaug. Apaļajā lodziņā virs Ametas galvas melnoja debesis. Mēs lidojām.
Kad bijām apmetuši obligāto loku ap Geu, Ameta ieslēdza dzinējus mazai jaudai. Tikai tad, kad krietni attālinājāmies no kuģa, viņš ar ierastu kustību abām rokām nospieda paātrinātāju kloķus. Ne tik daudz ar ausīm, cik ar visu ķermeni, kas balstījās uz atsperīga auduma, sajutu zemo, dziedošo skaņu, ar kādu atom- gāzes lauzās caur vārstuļiem.
Gribēju palūkoties pa logu, paraudzīties uz pirmo raķeti, bet to nevarēja tik viegli izdarīt, jo kabīne bija ļoti šaura. Pāris reižu Ametas seja uzliesmoja asiņainā atblāzmā un skalu stiklos iemirdzējās rubīnsārtas dzirkstis, — šāviņam pagriežoties, Sarkanais Punduris ielūkojās pa logu un pārplūdināja mūs ar saltu gaismu. Es atbalstījos uz elkoņiem. Redzēju tikai atpakaļ atlie- kušās, plandošas liesmas, kas šāvās no raķetes priekšgala; mēs samazinājām ātrumu, iedarbinot bremzes.
Es uzrausos augstāk un piepeši ieraudzīju noslē-. pumaino kuģi.
Tas atgādināja vārpstiņu ar vienādi nosmailotu priekšgalu un pakaļgalu. Pēkšņi caur tā korpusu kļuva redzama tālumā mirdzoša zvaigzne. Nodomāju, ka kuģis ir caurspīdīgs, bet tūdaļ nopratu, ka esmu maldījies. Tas nemaz nebija starpplanētu satiksmes līdzeklis, bet gan kaut kas līdzīgs primitīvam mākslīgam mēnesim. Tas, ko sākumā noturēju par nosmailotu korpusu, īstenībā bija gredzens sānskatā.