Šķietamais kuģis strauji auga, it kā to kāds piepūstu, tas brieda neredzēti ātri; tā ir tipiska tukšuma parādība; tā izskatās ceļa mērķis, kad tam tuvojas. Ameta atkal iedarbināja bremzes un pagrieza raķeti sānis. Mēs pārpeldējām kuģim pāri. Tas atgādināja lielu spieķratu ar saspiestu rumbu. Tam lēni griežoties, spieķu caurules laiski slīdēja pa melnā izplatījuma fonu, un šķita, ka tas maļ zvaigznes. Vidū pacēlās lidlauka aplis, kas balstījās uz režģota torņa. Mēs riņķojām, kamēr pirmā raķete nolaidās lejup. Tā neapstājās uz lidlauka klāja, bet nolaidās zemāk un, dzinēju ugunim ritmiski mirgojot, pieskaņoja savu kustību pavadoņa gredzenveida apmales apgriezieniem, apstājās virs tās, izmeta īsu liesmu no priekšgala bremzētājas iekārtas, izbīdīja magnētiskās aizķeres un pietauvojās pavadonim tanī vietā, kur uz tā virsmas melnoja neregulārs plankums.
Ameta viegli pakustināja kloķus. Mēs kritām lejup. Lidlauka plakanais aplis auga mežonīgā ātrumā, drīz aizsedza debesis, un varēja likties, ka izskriesim tam cauri kā lode. Kad bijām gluži tuvu, raķete saslēja priekšgalu un vertikāli uzšāvās melnajā izplatījumā. Mūsu iegarenā ēna zibenīgi pārslīdēja rievotajām plāksnēm, kas blāvi sārtojās Pundura gaismā. Tagad, kad atkal bijām uzņēmuši augstumu, es pamanīju burtus, kas stiepās pāri visam plakanajam lidlaukam. Tie veidoja vārdus:
FOR ARMY JETS ONLY
Ameta apmeta cilpu un ievadīja raķeti mākslīgā mēness orbītā. Mēs atradāmies tā apļa plaknē un traucāmies pa arvien sašaurinošos spirāli. Pavadoņa sudraba gredzens auga, kamēr aizklāja visu logu, atbīdīdams melnās, zvaigžņotās debesis; tas pārmaiņus te iegrima tumsā, te iezaigojās Sarkanā Pundura atblāzmā. Jo stiprāk Ameta spieda bremzes, jo lēnāk mijās gaisma ar tumsu.
Mēs palēninājām gaitu. Dažus desmitus metru no loga ātri bēga atpakaļ pavadoņa tērauda borts. Uz tā melnoja- kādas nesalasāmas zīmes, jo ātrumu starpība pārvērta tās par drebošām švīkām. Vēl reizi no priekš-
' Tikai reaktīvajām kara lidmašīnam.
gala izšāvās liesmas, un izliektā sudrabainā siena, kas skrēja mums pretim, tik spēji samazināja ātrumu, ka švīkainās joslas saira atsevišķos burtos. Es izlasīju:
A. I. S. O. 6
Ameta pēdējo reizi ieslēdza bremzes. Cauri bālajām, no priekšgala izmestajām liesmām varēja saskatīt garām skrejošus burtus:
U-N-I-T-E-D S-T A-T-E-S
Logā pazibēja režģota mehāniskā celtņa roka un parādījās tālākie vārdi:
I-N-T-E-R-S-T-E-L-L-A-R F-O-R-C-E
Garām aizpeldēja borta daļa bez uzraksta — tik lēni un tuvu, ka skaidri varēja saskatīt iegarenos izciļņus šuvju vietās. Tad mēs ieraudzījām lielu, piecsta- rainu zvaigzni un atkal burtus:
A. I. S. O. 6 United
Uzraksts atkārtojās. Mēs aplidojām pilnu apli.
— Ko nozīmē šie vārdi? — es jautāju Ametam.
— Nezinu, — viņš atbildēja, nepagriezdams galvu.
Šāviņš nodrebēja. Mēs apstājāmies blakus pirmajai
raķetei. Šķietamais plankums izrādījās liels caurums gredzena apvalkā. Biedrus es neredzēju, droši vien tie jau bija iegājuši pavadonī. Ameta atvēra pakaļējo lūku, pasauca mehānoautomātus, atraisīja siksnas un izgāja laukā.
Gredzena virsmai biedri bija piestiprinājuši virvi, kas turējās pie provizoriskām aizķerēm. Mēs cieši satvērām to, jo mākslīgais mēness riņķoja un centrbēdzes spēks varēja mūs viegli izmest tukšaja izplatījumā. Mēs stāvējām uz liela sudraba gredzena. Tas laiski griezās līdz ar mums; radās iespaids, ka pavadonis mierīgi dus zem majestātiski riņķojošas, melnas zvaigžņu sfēras. Augstu virs mums griezās Sarkanā Pundura liesmojošā lode. Tās gaismā virs gredzena paceltais centrālā lidlauka klājs meta garu ēnu, kas te aprija mūs, te atkal izgaisa. Gribēju vēl uzmest skatienu Geai — kuģim vajadzēja atrasties kaut kur uz Strēl
nieka zvaigžņu mākoņu fona, — bet Ameta jau bija ieniris caurumā. Devos viņam pakaļ.
Mēs iekļuvām gaitenī, kas atradās gredzenveida caurules iekšpusē. Lielo caurumu, bez šaubām, bija radījis kāds meteors, izdrāžoties cauri korpusam. Tuvu caurumam gaiteņa sienas bija stipri bojātas. Saplēstās apvalka plāksnes atklaja saliektas sijas, bet grīda, kas bija salocījusies kā harmonikas, veidoja dziļas krokas, kurām bija jākāpj pāri. Deformācijas apmēri liecināja par būvmateriāla zemo kvalitāti.
Mēs nonācām pie pirmajām durvīm vertikālā, gludā starpsienā. Tās virsma bija izraibināta daudziem krustām šķērsām izvietotiem izciļņiem; inženieri vēlāk man paskaidroja, ka tās esot tā saucamās kniedes, ar ko agrāk sastiprināja metala loksnes.
Durvis stāvēja pusviru; četras plaisas to virsmā liecināja, ka tieši caur šejieni kuģī bija iekļuvuši agrāk no Geas sūtītie automāti. Pa šauru eju sasniedzām kvadrātveida telpu, kas atgādināja priekšnamu; pretējā sienā bija plati atvērtas durvis. Ameta iegāja pa tām pirmais. Raugoties viņam pār plecu, ieraudzīju biedrus.
Viņi stāvēja garas, diezgan plašas telpas vidū; visi bija aizdedzinājuši skafandru plecu spuldzes, tādēļ te bija samērā gaišs. Sienās varēja redzēt skapīšus, daži no tiem bija atvērti; telpas vidū mirdzēja stikls. Uz divās rindās novietotiem galdiem bija sakrautas porcelāna un stikla kolbas, mēģenes un piestas; zem galdiem keramikas lausku kaudzē mētājās lāses formā veidotas pudeles. Vienā kaktā atradās kaut kas līdzīgs stiklotam dūmvadam, citā rēgojās kvadrātisks caurums. Kāds no biedriem apgaismoja tā iekšpusi; gaisma atstarojās lielu, ar brūnganu, sasalušu ziedi pildītu stikla balonu vēderos. Ar izbrīnu konstatēju, ka šīs telpas griestus, sienas un grīdu sedz svina bruņas. Uz stikla lauskas, kas atradās virs drazu kaudzes, bija redzami kādi burti. Gribēju paņemt lausku rokā, bet Grotrians satraukti iesaucās:
— Neaiztiec nekā! Nāciet taisni šurp. — Viņš parādīja mums eju starp galdiem.
— Kas tas ir? — es apjautājos,. Uteneits darbojās ap mehānoautomātu.
— Baktēriju kultūras, — Grotrians atteica. — Iespējams, ka zemā temperatūrā tās saglabājušās.
— Kosmiskā radiācija tās droši vien jau sen nonāvējusi … — es iesāku, bet aprāvos, jo pēkšņi sapratu, kam domāts svina apvalks.
Grotrians pavērsa spuldzes gaismu pret sienu zilo apšuvumu.
— Sis bruņas sargāja baktērijas, bet mēs tūdaļ šeit visu sterilizēsim, — viņš sacīja. Mehānoautomāts pacēla radiācijas aparātu, kas raidīja mikroorganismiem nāvējošu ultravioleto staru kūli. Astrogāts lika apstarot arī mūsu skafandrus, tad mēs devāmies tālāk.
Tā iesākās mūsu pastaiga pa mākslīgo pavadoni. Krēslainā, augšup ejošā gaitenī valdīja absolūts tukšuma klusums, kas aprija ikvienu skaņu un kurā mūsu gājiena troksnis izgaisa bez atbalss. Pēc katra soļa no grīdas līgodamies cēlās nesveramu putekļu mākoņi un, rāmi viļņodami, apņēma mūs līdz pat kaklam, gan sudrabaini iedzirkstīdamies plecu prožektoru staros, gan asiņaini kvēlodami Sarkanā Pundura gaismā, kas krita no augšas caur apaļajiem griestu iluminatoriem; šai apgaismojumā man priekšā soļojošo biedru sejsegi uzliesmoja rubīnsarkani. No puscaurredzamajām putekļu vai miglas vērpetēm iznira sienas un pelēki, apsūbējuši priekšmeti, sablīvēti izstieptas rokas attālumā; varēja likties, ka šī gredzena iekšpusi iekārtojuši kādi rūķīši, tik cieši cita pie citas spiedās starpsienas un aparāti, tik zemu bija durvīs jānoliec galvas. Mēs izgājām cauri noliktavai, kas bija pilna tērauda baloniem; tālāk atkal stiepās gaitenis ar putekļu mākoņos grimstošiem sarkanas gaismas apļiem. Tā galā atradās durvis, lielākas par citām. Priekšgalā ejošais biedrs ar cimdu noslaucīja balto sarmu no plāksnes virs durvīm; uz tās bija uzraksts: