VELCOME, BOYS, IN THE AMERICAN UNIVERSEI
Grotrians atgrūda vaļā vienu durvju pusi un sastinga uz sliekšņa, aizsprostodams mums ceļu. Pār viņa plecu ielūkojos iekšā. Mūsu spuldžu divi staru kūļi apgaismoja augstu telpu, kurā gar divām sienām bija novietotas sastatnes; domāju, ka tie ir būri, bet īstenībā
1 Esiet sveicināti, zēni, amerikāņu kosmosā!
tās bija divstāvu migas. Tieši pie Grotriana sudrabainā metālā tērptajām kājām gulēja kāds čokurā sarāvies stāvs, kas izskatījās pēc pusiztukšota zaļgana brezenta maisa. Viens gals tam bija pāršķelts divās daļās, bet otrs, kas atradās tuvāk astrogātam, nobeidzās ar lodveida paplašinājumu. Es sarāvos.
Tas bija cilvēks.
Viņš gulēja augšpēdu, pierāvis kājas un ar vidukli uzkritis uz rokām. Svešā seju sedza ādas ķivere. Viņš bija miris pirms daudziem gadsimtiem. Varēja sagaidīt, ka kaut ko tamlīdzīgu šeit atradīsim. Vai tas tik ļoti izbiedēja Grotrianu? Astrogāta skatiens bija pievērsts nevis guļošajam cilvēkam, bet gan pretējai sienai. No turienes mūsos raudzījās kaila sieviete. Sēžot liela bruņurupuča mugurā krusteniski saliktām kājām, tā turēja rokā ziedu, skarot ar to savas kailās krūtis, un smaidīja. Kājās tai bija savādas kurpes ar papēdi, kas atgādināja asu knābi. Nagi bija asiņaini. Sarkanas bija arī smaidā pavērtās lūpas, kas atsedza ļoti baltus zobus. Sajā smaidā bija kaut kas neizsakāmi pretīgs.
Es novērsos. Aiz manis stāvēja Ters Hārs. Viņa seja aiz stikla sejsega izskatījās bāla un skarba.
— Ko tas nozīmē? — es jautāju, neviļus klusinādams balsi.
Neviens neatbildēja.
Grotrians pārkāpa pār līķi un iegāja telpā. Mēs viņam sekojām pa šauru eju starp sprostiem līdzīgajam gultām. Astrogāts mēģināja atvērt nākošās durvis, bet bez panākumiem. Viņš pasauca mehānoautomātu, kas, mazliet atvēzējies, ietrieca tām pa vidu. Durvis pāršķēlās pušu. Pie sienas piespraustais kailās gievietes attēls no satricinājuma saritinājās un nokrita kā akmens: tā tukšumā krīt pat visvieglākie priekšmeti Putekļu mākoņi, kas lidinājās starp mani un priekšā ejošā biedra bruņām segto muguru, kļuva jo biezāki, jo dziļāk iegājām telpās bez logiem. Soļojot vienmērīgi līgojās mūsu spuldžu ugunis, un to gaismā iznira arvien jauni līķi, bet pāri šiem ķermeņiem — brūnganiem un saplakušiem kā izžuvuši naktstauriņi — blenza kailas sievietes. Man deniņos kā mistiska pulksteņa tikšķi dunēja pulss un sažņaudzās kakls. >
Reiz sapņoju, ka ilgi klejoju pa tumšu, neapdzīvotu apvidu, līdz satiku cilvēku, kas pienāca man klāt un sirsnīgi paspieda roku. Raugoties viņa smaidošajā, labsirdīgajā sejā, pēkšņi atklāju kaut ko drausmīgu: tas nebija cilvēks. Zem mākslīgi uzvilktās ādas slēpās kāda būtne, kas to no iekšpuses kustināja; izplezdama lūpas laipnā smaidā, tā ar saltu, trulu un reizē triumfējošu skatienu vēroja mani pa acu spraugām. Un tagad, ejot caur putekļu mākoņiem, kurus veidoja tukšumā sasalušais gaiss, atrados starp līdzīgiem rēgiem. Vairums priekšmetu, kas lampu gaismā iznira no tumsas, bija man sveši. To juceklī, visvisādu mēbeļu un 'iekārtu labirintā, saņurcītās segās un drānās ievīstītas, gulēja, stāvēja uz ceļiem, sēdēja mūmijas pa divām, pa trim, krampjaini saķērušās rokās, ar sejām pieplakušas grīdai vai atpakaļ atliekušas galvas, ar acīm, kas bija pārvērtušās duļķainos ledus gabalos, zobiem salti spīdot; tās visas, sniega putekļiem apbirušas, bija pilnīgi zaudējušas cilvēka izskatu, — un tomēr tās bija cilvēku atliekas; šādas katastrofas mēdza atgadīties pirms daudziem gadsimtiem, to varēja saprast.
Bet šie attēli uz sienām? Sīs kailās sievietes ar baltiem, tieviem pirkstiem un asiņainiem, iegarenām lāsēm līdzīgiem nagiem, šīs sievietes, kas izaicinoši šķielēja uz mums no piemiegto acu kaktiņiem un bija sastingušas tādās pozās, it kā ņirgātos par kailuma vāro un kluso noslēpumu, — vai arī tās bija cilvēki?.
Dziļā klusumā mēs virzījāmies no kajītes kajītē, izgājām cauri virtuves telpām, kur uz baltam flīzēm mētājās tukšu bundžu un sausu kaulu kaudzes, bet no mirdzošiem krāniem nokarājās lāstekas. Vēl viena gaiteņa sekcija — arī te pa grīdu ložņāja no iluminatoriem krītošas sarkanas gaismas riņķi. Vēl vienas durvis. Pārkāpjot slieksni, ieraudzīju, ka no pretējās puses ienāk astoņi lieli, sudrabaini stāvi; tie bija mūsu pašu attēli spogulī, kas aizņēma visu sienu. Telpā valdīja pilnīgs haoss. Starp izmētātiem trīskājainiem, ar sarkanu ādu apvilktiem sēdekļiem uz sasalušu daudzkrāsainu dzērienu kristāliem un pudeļu lauskām atdusējās mūmijas. Tuvākās galva balstījās pret muciņu, no kuras bija iztecējis šķidrums un pārvērties zaļganā ledū. Ar vienu roku mūmija sedza seju, otrā sažņaugtu turēja īsu zilgani oksidēta tērauda stobru. Spoguļsienā mel- noja daudzi caurumiņi, no kuriem uz visām pusēm stiepās starveidīgas plaisas. Griestos rēgojās atvērta lūka. Uz to veda kāpnes. No apakšējā pakāpiena nokarājās divi gandrīz divkārt saliekušies ķermeņi. Es atskatījos. Sienu rotāja liela freska. Uz gaišzila fona baltos, putām līdzīgos mākoņos lidinājās sievietes rožainām miesām.
— Kas tie tādi? — es jautāju, nepazīdams pats savu balsi.
— Tie ir atlantīdi, — Ters Hārs atbildēja un, it kā ar to viss būtu noskaidrots, pagāja man garām, nostūma no kāpnēm abus līķus un sāka kāpt augšup. Mūmijas apvēlās uz sāniem. Galvas tām bija aptītas ar saplēstu segu strēmelēm.
Kāda žēlsirdīga roka apsedza tās ar cieta audekla gabalu. Mēs uzkāpām augšā un nokļuvām šaurā, krēslainā šahtā, kas veda uz centrālo kameru. Te varēja virzīties uz priekšu, tikai turoties pie tievām metala trosēm, kas bija piestiprinātas pie sienām. Centrbēdzes spēks, kas ārmalā radīja mākslīgo gravitāciju, kļuva arvien vājāks. Gaiteņa galā atradās ļoti masīvas metala durvis; kad no tām notīrīja trauslo sarmas kārtiņu, parādījās sarkans uzraksts:
ATOMiC POWER SECTION. RADIATION DANGER
Ar griezējinstrumentiem te būtu ilgi jāstrādā, tādēļ Grotrians izsauca ar radiācijas degli apgādātu automātu. Zilganā liesma kā asmens iecirtās plāksnē, kas aizsprostoja mums ceļu. Tērauds iekvēlojās, telpā sāka lidināties pārogļojušās lakas pārslas, griezuma līnija viegli izliecās, līdz beidzot durvis bija pārgrieztas visā garumā; abi automāti vispirms atzvēlās pret tām, tad pavilka uz savu pusi. Lielais tērauda bloks lēnām saliecās un izlūza.
Grotrians iegāja pirmais. Telpā bija tumšs; prožektoru stari maldījās iedobumos un nišas; gravitācijas trūkums apgrūtināja orientēšanos; ar magnētiskajiem piesūcekņiem varēja gan staigāt, taču tie nespēja pilnīgi aizstāt gravitāciju. Tukšajā telpā lidinājās un peldēja mums garām milzīgi baloni, kas atgādināja apaļas, vēderainas zivis; brīžiem to pulētajās virsmās
Atomenerģijas sekcija. Radiācijas briesmas.
atstarojās prožektoru gaisma. Tikai tad, kad automāti savāca šos lidojošos ķermeņus, tos provizoriski nostiprināja un ieslēdza lielu jupiteru, ieraudzīju, ka atrodos velvētā zālē. No griestiem nokarājās ceļamkrāna ķetna, kas turēja apmēram četrus metrus garu raķeti ar nemākulīgi veidotiem stabilizatoriem. Kad automāta gal- vasdaļā iemontētais prožektors apgriezās apkārt, pamanīju, ka tumšajās nišās stāv bumbierveida baloni; to bija vairāk par trīsdesmit. No katras nišas stiepās šauras sliedes, kas nobeidzās zem ceļamkrāna pie pagriežamas ripas. Grotrians jautāja Teram Hāram: