— Bumbas, vai ne?
— Jā, — vēsturnieks atbildēja. — Urāna.
Grotrians pasauca mehānoautomātu un lika tam
izgaismot vienu bumbierveida balonu ar rentgena stariem. Mēs aizgājām otrā pusē, lai uzstādītajā fluorescējošajā ekrānā redzētu caurskates rezultātus. Ievēroju, ka zem ceļamkrāna grīdā ir iedobums; te atvērās sekla piltuve ar puspievērtu vāku. Noliecos un paraudzījos tumšajā caurumā; tur melnā bezdibenī spīdēja zvaigznes.
Mehānoautomāts ieslēdza strāvu. Uz zaļgani spīdīgā ekrāna parādījās balona iekšējās konstrukcijas ēna. Nespēdams uzminēt, kam balons domāts, redzēju tā iekšpusē koncentriskas savienojošās caurules, skaitā četrpadsmit vai sešpadsmit (iespējams, ka dažviet to ēnas uzklājās cita citai). Augšgalā caurulēm bija pievienoti vadi, kas saplūda vienuviet. Uteneits atrada tos uz balona ārējās virsmas; tur bija mazs, ar atsperi verams vāciņš, bet iekšā kontaktsviriņa, vairāk nekā.
Grotrians mums neko neļāva aiztikt. Mēs izgājām atkal ārā pa caurumu, ko automāti bija izzāģējuši bruņās, un atgriezāmies lielajā telpā ar spoguli, kas atradās pavadoņa ārmalā. No šejienes ceļš veda tālāk pa gaiteni uz mazu kajīti. Pie gaiteņa griestiem krustojās biezā izolācijas segumā slēptu vadu saišķi. Gar sienām bija redzamas marmora vadības pultis ar kontaktu rindām; tas bija kas līdzīgs ļoti senai skaitļošanas va- kuummašīnai. Pie pultīm stāvēja trīskājaini ķeblīši, uz tiem sēdēja četri sakņupuši cilvēki ar austiņām ap galvu, bpt uz austiņām tiem bija uzmauktas bruņu cepures. Sejas sedza ādas maskas. Viens no viņiem nokarājās no sava sēdekļa, bruņu cepure bija noslīdējusi no galvas, un sudrabotajiem gaisa kristaliņiem piebi- rušie mati skāra grīdu. Acis, tāpat kā pārējiem, bija pārvērtušās par duļķaina ledus gabaliņiem.
Gaiteņa nākošo sekciju sedza mīksts, biezs paklājs. Atkal durvis, uz tām sīki sudraba burtiņi:
COMMANDER 1N CH1EF LT GENERAL JOHN McMURPHY 1 W!LL DO MY BEST i
Pie rakstāmgalda dziļā atzveltnes krēslā sēdēja cilvēks. Kādreiz viņš laikam bija gara auguma. No galda apakšas rēgojās viņa tālu uz priekšu izstieptās kājas. Galva bija atmesta atpakaļ, tāpēc Ādama ābols asi izspiedās kaklā, ko sedza no blūzes apkakles izlīdusi balta kažokāda. Viņam aiz muguras pie sienas bija piekārts liels, sarkanzili svītrots un zvaigznēm izraibināts auduma gabals. Mūmijai, tāpat kā visiem uz šī kuģa, mugurā bija ādas blūze; apkakles stūrus rotāja četras zelta zvaigznītes. Uz galda starp nosarmojušiem papīriem stāvēja glāze ar sasalušu šķidrumu. Pie labās rokas atradās ādas maksts un zilināta metala priekšmets ar īsu stobru; tas gulēja uz sējuma ar zelta burtiem: «The Holy Bible»*. Kad pienācu tuvāk, man šķita, ka miroņu kuģa komandieris smaida.- Aizgāju aiz rakstāmgalda un palūkojos viņa sejā. Tā bija tumšpelēka, nosarmojusi, neizteiksmīga. Atņirgtās lūpas atsedza kādās spožās lauskās iekodušos zobus. Neviļus aizturējis elpu, pieliecos un ievēroju, ka tā bija uz pusēm pārkosta stikla caurulīte. Kāds man uzlika roku uz pleca. Ters Hārs.
— Nāc, — viņš teica, un tikai šai brīdī es pamanīju, ka kabīnē esam palikuši divi vien. Durvīs es vēlreiz atskatījos. Pundura sarkanā gaisma slīdēja pār mūmijas seju, it kā veltīgi pūlēdamās to atdzīvināt. Izkaltusi, krunkaina — tā likās mūžīga, it kā nekad nebūtu bijusi dzīva, it kā nekad tajā nebūtu riņķojušas asinis.
Mēs iegājām kādā tukšā telpā. Pie griestiem stiepās daudz paralēlu cauruļu, pie sienām metala statīvos rindām slējās gāzes baloni. Te bija sapulcējušies visi biedri.
— Sis mēness, — Grotrians teica, — atstājis Zemi pirms apmēram vienpadsmit gadsimtiem. Atlantīdi gribēja no tā izsēt baktērijas un nomest atombumbas. Lai varētu labāk tēmēt, viņi iemontēja pavadonī reaktīvu iekārtu, kas ļāva pārvietoties no Zemei tuvākām orbītām uz tālākām. Kādas aprēķinos pielaistas kļūdas dēļ kuģis novirzījās no noteiktās orbītas. Tā sākās lidojums tukšumā. Pēc vairākiem gadu simtiem kuģis nokļuva Proksimas gravitācijas laukā, tādējādi palielinādams ap zvaigzni riņķojošo debess ķermeņu skaitu.
Kamēr Grotrians runāja, es neviļus iztēlojos, kā metala gredzenā ieslēgtie cilvēki gāzās ledainajās dzelmēs, kā viņos lēnām atdzisa asinis, kā viņi cīnījās par dzīvību un siltumu. Gadu simti bija pagājuši kopš pēdējā nāves, bet tērauda kuģis ar savu pārakmeņojušos apkalpi nepagurdams riņķoja ap dziestošo zvaigzni.
— Viņus piemeklēja, — astrogāts turpināja, — tāds pats liktenis, kādu bija gatavojuši citiem. Lai gan mokas, ko viņi pirms nāves izcietuši, nespēj izpirkt cilvēces iznīcināšanas mēģinājumu, tomēr es uzskatu, ka mums neklājas nedz sīki pētīt šo senlaiku traģēdiju, nedz noniecināt mirušos, jo tagad tās ir vairs tikai pīšļos sairstošas atliekas. Cilvēku atliekas. Es domāju, ka mums šis kuģis jāiznīcina. Nedrīkst pieļaut, ka vēl kāds ierauga to, ko esam skatījuši mēs; tādēļ lēmums jāpieņem tūlīt. Ter Hār?
— Piekrītu tev.
— Uteneit?
— Pievienojos tavam plānam.
— Treloar?
— Esmu ar mieru.
— Ameta?
— Neesmu pārliecināts, ka tev taisnība, — pilots sacīja, — bet nepretošos vairākumam. Nezinu, vai mums ir tiesības to visu aizmirst.
— Mēs neaizmirsīsim, — Ters Hārs atteica, — jo vairāk tādēļ, ka vispirms es fiksēšu vēsturiskiem pētījumiem svarīgus faktus un paņemšu dokumentus.
Likās, ka Ameta grib vēl ko sacīt, un Grotrians nogaidoši paraudzījās viņā, bet pilots soli atkāpās un aizgriezās. Astrogāts uzlūkoja mani kā pēdējo. Klusēdams pamāju ar galvu. Tad Ters Hārs, paņēmis palīgā inženierus, devās uz komandiera kajīti. Grotrians izgāja, lai nodibinātu radiosakarus ar Geu, bet es bez noteikta mērķa pastaigājos pa gaiteni. Tā soļojot pa reiz jau noietu ceļu, atgriezās sajūta, ka redzu baisu sapni; to izraisīja līdz šim neapjausta pārliecība, ka īstenība nevar būt tik nežēlīga. Gāju, domās nogrimis, kad pēkšņi sirdi sažņaudza nemiers; apstājos, ieklausīdamies bezgalīgajā klusumā; man šķita, ka esmu gluži viens. Es nebaidījos līķu; daudz nepatīkamāku sajūtu izraisīja spilgtie attēli, no kuriem pār sarmas klātajām mūmijām caur tukšo telpu smaidīja kailas fievietes.
Es paātrināju gaitu, sāku gandrīz skriet, kad piepeši ieraudzīju caur pusviru durvīm krītošu gaismas staru. Apstājos uz sliekšņa.
Tā bija liela, tukša istaba. Iepretī durvīm atradās augsta, spraišļota niša. Tajā bija redzams koka krusts — ļoti melns uz balta fona. Pēkšņi zem krusta pamanīju ceļos nometušos un zemei pieplakušu līķi; mugurkauls bija asi izspiedies cauri melnajam apģērbam. No šīs mūmijas, kas atgādināja melnu zemes piku, uz baltās sienas krita bezveidīga ēna. Pavēros uz pretējo pusi, meklēdams gaismas avotu. Istabas kaktā stāvēja Pēteris no Ganimeda. Viņa plecu spuldze spilgti apgaismoja krustu, bet viņš pats, stalts, varens savā sudraba skafandrā, rokas uz krūtīm sakrustojis, ilgi skatījās šajā veltīgas ticības simbolā.
SARKANAIS PUNDURIS
Grotrians atstaja mehānoaulomātus atombumbu kamerā. Tad raķetes pacēlās viena pēc otras, apmeta cilpu ap kuģi, un mēs vēlreiz ieraudzījām melno burtu virkni: United States Interstellar Force. Raķetes pagriezās pret Geu, paātrināja gaitu, un drīz vien sasniedzām tās klāju.
Daudzie skatītāji, kas bija sapulcējušies lidlaukā, deyās uz zvaigžņu galeriju, lai no turienes vērotu mākslīgā mēness bojā eju. Mēs ari uzbraucām augšā. Pēc desmit minūtēm mehānoautomāti paziņoja, ka uzstādījuši spridzināšanas radioaparatūru; tad no Geas aizsūtīja raķeti, lai atvestu automātus. Kad tie atgriezās uz Geas, skaļruņos atskanēja Tera Akonjana mierīgā balss: