— Uzmanību … mīnus četras minūtes … mīnus trīs minūtes … mīnus pusotras minūtes … mīnus četrdesmit sekundes … mīnus piecas sekundes.
Sirdis iepukstējās straujāk. Klusēdami lūkojāmies tumsā, kur mirdzēja atiantīdu mēness bālais gredzens.
— Uzmanību … nulle … — pirmais astrogāts sacīja. Tumsu pāršķēla daudzstarains uzliesmojums. Žilbinoši gaiša lode piepūtās, aizēnodama zvaigznes, tad kļuva arvien lielāka un bālāka. Acīs vēl ņirbēja gaismas plankumi, bet sešsimt kilometru attālumā no Geas izira netīri balts dūmu mutulis.
Domāju, ka ar to neparastā tikšanās ir galā, bet vakarā Grotrians uzaicināja mani pie sevis; viņa dzīvoklī sastapu visus, kas bija apmeklējuši mākslīgo pavadoni.
Pēc atgriešanās uz Geas mēs novilkām skafandrus speciālā vakuumkamerā, pēc tam tos pakļāva rūpīgai bakteoroloģiskai analizei. Grotrians pateica, ka analizēs dati apliecinot skafandru pilnīgu sterilitāti.
Pabeidzis viņš brīdi lūkojās mūsos, it kā šaubīdamies, vai runāt tālāk.
— Man gribētos jums pastāstīt savādu faktu, — viņš beidzot sacīja. — Es vienīgais, kā jūs varbūt atceraties, pieskāros atombumbai — tai, ko caurskatījām ar rentgena stariem. Izdarot mikroķīmisko analizi, noskaidrojas, ka uz mana skafandra labā cimda palikušas ļoti sīkas astrona pēdas…
Redzēdams, ka mēs viņu nesaprotam, Grotrians piebilda klusāk:
— Manu uzmanību saistīja tas, ka uz ekrāna, kad to novietoja pie bumbas, parādījās ļoti bāla tās konstrukcijas ēna, vēl pirms automāts bija ieslēdzis rentgena aparātu. So bālo ēnu nevarēja mest pats bumbā esošais urāns 235, jo tā stari nav pietiekami cieti, lai izlauztos cauri tērauda apvalkam, tādēļ man ienāca prātā doma, ka bumba jau agrāk tikusi apputināta ar kādu elementu, kas izstaro gamma starus. Ar cimdu savācu nedaudz putekļu no bumbas virsas. Analizē parādīja astrona pēdas… Nav nekādu šaubu, ka mākslīgais mēness radīts XX gadsimtā, bet tajā laikā cilvēki vēl nepazina astronu un neprata to sintezēt. Tātad uz atlantīdu kuģa tas nevarēja atrasties. Un, ja arī astrons, kura mūžs mērojams gadu desmitos, tur būtu bijis, tas šo tūkstoš gadu laikā, ko pavadonis riņķojis izplatījumā, būtu sairis, un mēs to neatrastu. Astrons nav sastopams arī starpzvaigžņu tukšumā. Tā putekļi uz bumbas apvalka nosēdušies ne visai sen — katrā ziņā ne vairāk kā pirms sešdesmit gadiem, tātad …
Elpu aizturējuši, mēs lūkojāmies astrogātā, kas ar roku paberzēja pieri un turpināja vēl piesardzīgāk:
— Te paveras lauks dažādiem minējumiem, kurus pagaidām nevar pārbaudīt un kurus grūti precizēt, bet visvienkāršākais secinājums būtu šāds.. Uz jautājumu, kādā nolūkā bumbas virsa tikusi apputināta ar astronu, mēs varam atbildēt tikai šādi: astrons, kas izstaro cietos gamma starus, var sekmīgi aizstāt rentgena starus. Meklējot atbildi uz otru jautājumu — kā astrona putekļi varējuši nokļūt uz atlantīdu mēness, — neviļus rodas doma, ka to piegādājušas būtnes, kas vēlējušās izpētīt atombumbu iekšējo konstrukciju … Tā kā dzīvi cilvēki nekad vēl nav sasnieguši šo Galaktikas rajonu, būtnes, kas to izdarījušas, nav bijuši cilvēki…
— Tātad kāds tur jau bijis pirms mums! — iesaucās Ameta, kas bija satraukts ne mazāk par mums visiem.
— Tas nav pilnīgi droši, tomēr ļoti iespējams, — Grotrians atbildēja. — Lai jums nupat izklāstītos faktus izskaidrotu citādi, vajadzētu pieņemt, ka notikusi ļoti ļoti neparasta sagadīšanās.
— Bet pavadoņa grīdu un sienas klāja sarma, kurā katrs mūsu solis atstāja pēdas, — es sacīju, — kā tas iespējams, ka šīs būtnes nav atstājušas nekādu pēdu? Bez tam, cik var spriest, tur viss bija neskarts, bet vai tad nav skaidrs, ka šādas būtnes būtu vēlējušās sīki izpētīt mūmijas un kuģa konstrukciju?
— Esmu par to domājis, — Grotrians atteica. — Redziet, šīs būtnes, ja tās ir veikušas pētījumus, — un astrona pēdas, šķiet, norāda, ka tas tiešām tā bijis, — varēja arī neatstāt pēdu…
Vienā mirklī manā iztēlē pavīdēja dīvaini radījumi, kas nav pakļauti gravitācijas spēkam un, nepieskaroties ne grīdai, ne sienām, reiz lidinājušies tais pašās mēness ejās, pa kurām nesen staigājām mēs, un man pārskrēja šermuļi, bet astrogāts skaidroja tālāk:
— Runājot par neskarto sarmas kārtu, jāiegaumē, ka pavadonis riņķoja ap Proksimu pa ļoti izstieptu orbītu, kas veido komētas ceļam līdzīgu elipsi. Kad pavadonis savā lidojumā tuvojās Pundurim — bet perihē- lijā, kā rāda tā kustības elementu aprēķini, kuģi no šīs zvaigznes šķīra tikai četrdesmit miljoni kilometru, — tas sāka sasilt, sašķidrinātais skābeklis sāka izgarot un pa vāka spraugām izplūda no tvertnēm. Tā radās arī komētai līdzīgā īpatnējā gāzes aste, kas palīdzēja mums atklāt šo kuģi. Tam attālinoties no Pundura un iegrimstot tumsā, izplūdusī gāze sasala un kā sarma pārklāja visus priekšmetus. Tādējādi iespējamo apmeklētāju pēdas vēlāk, kuģim riņķojot ap Proksimu, varēja izdzēst jauna sarmas kārta. Mēs paņēmām šīs sarmas paraugu, un pētījumu rezultātā noskaidrots, ka ikreiz, tuvojoties saulei, tā tiešām ir kususi, bet afēlijā atkal sasalusi. Tā tas atkārtojies laika sprīžos, kas atbilst vienam apgriezienam, kurš ilgst apmēram divpadsmit Zemes gadus. Bez tam šīs būtnes varējušas iekļūt atomkamerā tieši pa atvērto bombardēšanas lūku; tas liekas pat ļoti ticami, jo iekšējās bruņu durvis nav aiztiktas. Nevar droši apgalvot, vai bombardēšanas lūku atvērušas cilvēku rokas vai ne.,,
— Bet kā gan tās varēja zināt, kurp jāiet, un kādēļ, neieejot kuģī, tās uzreiz nokjuva atomkamerā? — es jautāju.
— Var būt, ka tās caurskatījušas visu kuģi vispirms no ārpuses, — Grotrians atteica. — Tomēr, man šķiet, labāk atturēsimies no tālākiem minējumiem, jo tie kļūst arvien fantastiskāki un būs arvien mazāk faktu, ar kuriem tos pamatot. Liekas diezgan ticami, ka uz šī kuģa pirms mums bijušas kādas dzīvas būtnes, pie tam augstu attīstītas, jo, kā liecina astrona pēdas, tās izmantojušas radioaktīvo tehniku …
— No kurienes gan šīs būtnes varēja ierasties? — ierunājās Ters Hārs. — Vai par to tev ir kāda hipotēzē?
— Es nekā nezinu. Visticamāk, protams, liktos, ka tās nākušas no tuvākajiem debess ķermeņiem, tātad no Proksimas planētām, bet tās laikam ir neapdzīvotas, — vai arī no Centaura sistēmām .,. taču nekā noteikta šai jautājumā nevar pateikt.
— VaP astrogātiem tas ir zināms? — es jautāju.
— Protams.
— Varbūt mums tomēr nevajadzēja tik steidzīgi iznīcināt šo mēnesi… — Ters Hārs piezīmēja. — Varētu veikt sīkākus pētījumus …
— Šaubos, vai tie mums ko dotu, un bez tam — nav vērts runāt par to, kas vairs nav atgriežams. Tas ir viss, ko es gribēju jums pateikt. Biedriem paziņosim to mazliet vēlāk, kad sāksim pētīt planētas; tagad, kā jūs zināt, mēs, cik vien iespējams, tuvosimies Sarkanajam Pundurim, bet tas ir saistīts ar zināmu, kaut arī nelielu risku.
Tiešām, Gea paātrināja gaitu, lidojot uz Proksimas pusi, tikai ne taisnā līnijā, bet pa attiecīgi aprēķinātu kosmodromu.
Sarkanais Punduris jau sen bija saistījis astronomu uzmanību. Sī vājā zvaigzne, kura ir daudz mazāka par Sauli un kuras temperatūra ir tikai 3000 grādu, periodiski spēji uzliesmo; tās spožums tad daudzkārt pieaug. Astrofiziķi šo parādību uzskata par atomu iekšējo izmaiņu nestabilitātes izpausmi. Profesors Trehubs reiz izteicās, ka šie gaišie uzliesmojumi varbūt ir «tuvējās planētas apdzīvojošo būtņu eksperimentu rezultāts; acīm redzot, būdamas nemierā ar savas saules zemo temperatūru, tās cenšas to kāpināt un šai nolūkā ar kruķi uzbiksta pagales ugunskurā». Tas, protams, bija joks. »