Выбрать главу

Lidojuma vienpadsmit dienās sārtais disks kļuva arvien lielāks. Jau astotajā dienā zvaigznes šķietamais lielums nebija mazāks par Sauli, kad uz to skatās no Zemes, bet desmitajā dienā uz kuģa bija jāiedarbina hēlija dzesinātāji, jo tas sāka sasilt.

Arvien vairāk cilvēku pulcējās zvaigžņu galerijās, lai caur tumšiem stikliem vērotu sarkano sauli. Pagai­dām nekādu uzliesmojumu nemanījām. Zvaigžņu gale­rijas apgaismoja vienmuļa, purpursārta blāzma, kas kļuva jo dienas jo spēcīgāka.

Mani šis lidojums sevišķi neinteresēja, jo do­mas ļoti nodarbināja Grotriana vārdi; apsvēru tos ilgi un bez panākumiem, līdz beidzot kādu vakaru sadūšojos un aizgāju pie Trehuba. Gribēju dzirdēt viņa uzskatu šinī jautājumā. Astrofiziķis pacietīgi uzklausīja mani (saruna noritēja mazā observatorijā, kur viņš reizēm mēdza sēdēt līdz vēlai naktij) un beidzot sacīja:

— Mans dārgais kolēģi. Motīvus, kas tevi pamudi­nājuši nākt tieši pie manis, redzu tik skaidri kā uz del­nas. Par tavu apmeklējumu man jāpateicas tam, ka esmu izdaudzināts par drosmīgāko no drosmīgākajiem hipotēžu izvirzīšanā; tad nu man tev jāatklāj, kā esmu šo slavu izpelnījies. Manuprāt, zinātnes attīstības pa­ātrināšanai un jēdzienu precizēšanai ir nepieciešamas domstarpības. Daudzkārt ir gadījies, ka zinātniskos stridos man nav bijusi taisnība,'taču gandrīz vienmēr — apzināti vai neapzināti — mani oponenti diskusijas gaitā bija spiesti noskaidrot un noslīpēt aizstāvamo uz­skatu detaļas; tādējādi viņu teorijas konsolidējās un kļuva vienkāršākas, bet līdz ar to arī pilnīgākas. Tas, protams, nenozīmē, ka es par katru cenu cenšos būt opozīcijā, lai gan esmu opozīcijā bieži un pie tam par visai dārgu cenu, tas ir, stipri riskējot, un, ja esmu ko vērts, tad tikai tādēļ, ka nebaidos šī riska. Tomēr liekas, ka hipotēzi, ar kuru tu pie manis atnāci, mums nav tie­sību attīstīt tālāk. Kādi tad ir fakti? Neaizvērta bom­bardēšanas lūka, daži mikrograini astrona uz vienas no atombumbām — tas patiesībā ari ir viss, bet tu vē­lies ne vien uzzināt, kā izskatās būtnes, kas apmeklēju­šas pavadoni, bet arī dzirdēt no manis šo to par viņu psihi. Tādēļ es domāju, ka tev jāgriežas pie profesora Entreila, jo te jāsacer vēl viena kosmiska pasaka, un viņš ir speciālists, kas pasaku stāstīšanā pārspēj labākos teicējus.

Atstājot observatoriju, nebiju ticis gudrāks, kā turp ejot. Gribot negribot vajadzēja atteikties no šīs prob­lēmas atrisināšanas, tomēr nespēju to pilnīgi aizmirst; teiksmainās būtnes rādījās man sapņos, reizēm kā tris- stūrainām burām līdzīgi recekļveidīgi mākoņi, citreiz atkal kā bruņām klāti astoņkāji. Ameta aizrādīja, ka mana fantāzija vienkārši radot ērmīgus pazīstamu tēlu kompleksus un citādi arī nevarot būt; mēs nespējot iedomāties — nedz kopumā, nedz detaļās — priekšme­tus, ko mūsu jutekļi nekad nav uztvēruši.

Jau trešo nedēļu lidojām Proksimas virzienā, tās disks tagad aizņēma desmito daļu no debesīm. Lai uz­turētu kuģī normālu temperatūru, Geas dzesētāji strā­dāja ar lielu jaudu. Astrofiziķi gandrīz nemaz vairs neatstāja savas observatorijas.

Kad astoņpadsmitās dienas rītā izgāju uz klāja, sajutu, kā caur kuģa sienām spiežas stinga svelme. Sarkanās saules disks šķita nekustīgs; pa to kustējās tumšāki, ar liesmu mēļu vainagiem apvīti plankumi. Kaut gan dzesētāji strādāja pilnā sparā, temperatūra uz kuģa ik stundas cēlās par vienu piektdaļu grada un pusdienā sasniedza 32 grādus Celsija. Uz zvaigžņu klāja bija grūti uzturēties ilgāk par dažām minūtēm; karstumu nespēja uzveikt pat aukstais vējš, ko galerijā raidīja ventilatori.

Pundura disks vai, pareizāk, ieslīps, neizmērojams liesmu klajums plētās uz visām pusēm līdz pat zvaig­žņu horizontam. Vai nu optiskas ilūzijas rezultātā, vai arī stariem difundējot kosmiskajos putekļos, debesis virs Geas sāka atgādināt melnas, sarecējušas asinis. Caur tumšsārto krēslu tik tikko spēja izlauzties visspo­žāko zvaigžņu gaisma. Ziņkārīgie nepārtrauktā straumē plūda uz galeriju, lai tūdaļ to atstātu — nosvīduši, smagi elpodami, mirdzošām acīm, kurās vēl staroja redzēto liesmu atspulgs. Brīžiem sarkanā saule atgādi­nāja milzu piltuvi ar atliektām malām; no tās dibena cēlās protuberances — dažas tik lēni, ka acis nespēja uztvert to apveidu izmaiņas, citas turpretim izšāvās no hromosfēras strauji, kā vijīgas, liesmainas čūskas. Izliektā apvāršņa līnija iezīmējās pret tumšajām debe­sīm kā plandošu liesmu mežs. Pundura griešanās kus­tība izpaudās, tumšākajiem granulācijas laukumiem majestātiski pārvietojoties starp žilbinošiem uguns kla­jumiem.

Todien temperatūra pat iekšējās telpās sasniedza četrdesmit grādu. Vakarā ambulancē ieradās jaunais Kanoposs, astrogāta Pendergasta otrais asistents. Viņš sūdzējās par stiprām galvas sāpēm, dūrieniem muguras musku|os un vispārēju nespēku. Pulss viņam bija joti lēns. Es izrakstīju tonizējošus līdzekļus un paziņoju Irjēlam, ka, manuprāt, Kanoposa slimības cēlonis mek­lējams kuģa, pārmērīgajā sasilšanā. Es ierādiju viņam atsevišķu slimnīcas istabiņu, ko īpaši intensīvi atvēsi­nāja, tādēļ temperatūra tur nepārsniedza 25 grādus, kamēr uz klājiem tā pa nakti uzkāpa līdz 44 grādiem.

Nākošajā rītā Kanoposa veselības stāvoklis man sa­gādāja nopietnas bažas. Sākās drudzis, liesa bija uz­tūkuši, vispārējā pašsajūta slikta, asins analizē rādīja leikocītu daudzuma samazināšanos. Ap pusdienu slim­nieks sāka murgot.

Līdzekļi, kurus es lietoju, nedeva nekādus rezultā­tus, tādēļ uzaicināju Sreju un Annu uz konsiliju. Sli­mības aina mums nebija skaidra. Pēc konsilija es atkal aizbraucu pie Irjēlas, šoreiz kategoriski pieprasot iz­beigt lidojumu pretī saules diskam. Astrofiziķi to uz­ņēma ar lielu neapmierinātību, jo izstrādātais plāns paredzēja, ka mums jālido Sarkanā Pundura virzienā, līdz temperatūra kuģī sasniegs 56 grādus, bet tobrīd tā vēl nepārsniedza 47. Es tomēr nepiekāpos. Trehubs pie­vērsa manu uzmanību tam, ka, izņemot Kanoposu, ne­viens cits līdz šim nebija saslimis, un jautāja, vai es esot pilnīgi pārliecināts, ka viņa slimība ir saistīta ar temperatūras paaugstināšanos. Es gan nebiju par to pārliecināts, tomēr no savas prasības neatkāpos, un astrogāti nolēma to apmierināt.

Pulksten trijos pēc pusdienas Gea palēnināja gaitu un slaidā lokā sāka attālināties no Pundura, ik sekundi veicot 50 kilometrus. Pa to laiku slimniekam kļuva ar­vien sliktāk. Nosēdēju pie viņa gultas līdz pusnaktij; viņš murgoja, temperatūra sasniedza četrdesmit grā­dus, un sirdsdarbība kļuva vājāka, it kā to būtu pār» ņēmusi kāda noslēpumaina inde. Tā kā nebiju gulēji3 arī iepriekšējo nakti, jutos tik noguris, ka tikai ar lie­lām mokām spēju pārvarēt miegu; divos naktī mani nomainīja Anna. Devos uz mājām, cerēdams nosnaus­ties kaut dažas stundas, bet jau četros ieskanējās tele­fons.

Izrauts no miega pusnoreibis, padzirdis Annas pir­mos vārdus: «Asa sirds lēkme, stāvoklis smags,» — izlēcu no gultas, uzmetu halātu un aizskrēju uz slimnīcu.

Slimnieks bija bez samaņas. Elpa ar svelpjošu skaņu lauzās caur sakaltušajām lūpām; sauss, spējš kāss tricināja visu ķermeni; pulsometrs rādīja pāri par 130. Iedarbināju skābekļa aparatūru, izdarīju iešļircinā­jumu, lai uzturētu sirdsdarbību, sāku pat domāt par mākslīgās sirds ieslēgšanu, bet vispārējās saindēšanās pazīmes bija nopietna pretindikācija. Uzmodināju Sreju, un tas ieradās pēc dažām minūtēm. Trijatā pūlējāmies izdibināt noslēpumainās saslimšanas cēloni. Tagad bija pavisam skaidrs, ka tā nav saistīta ar karstuma trieku. Atkārtoti izdarījām asins bakterioloģisko analizi (uz Geas baktēriju nebija, bet mēs arvien vēl paturējām prātā iespēju, ka dīgļi tikuši ievazāti no atlantīdu māk­slīgā mēness) — tā bija negatīva.