Paveicis visu, kas šādā situācijā iespējams, es uz brīdi izgāju tukšajā (pulkstenis bija pieci no rīta) zvaigžņu galerijā. Te dzirdēja ar pilnu jaudu strādājošo dzesētāju dobjo, vienmuļo dūkšanu. Gāju, domās nogrimis un nevērodams skatu, kas atklājās aiz logiem; piepeši spilgta gaisma apžilbināja acis. Es apstājos.
Pirmajā brīdī ieraudzīju tikai liesmojošu sārtumu — tas vairs nebija nekustīgais, smagais kvēlojoša tērauda spīdums, bet gan virmojošs, pusšķidrs hromosfēras okeāns. Ciešāk ieskatījies, sāku izšķirt detaļas. Šķietami viengabalainā liesmu siena, kas aizsedza trīs ceturtdaļas debess juma, likās esam dzīva. Tur locījās šarlaksarkani meži, no necaurredzama biezokņa izšāvās protuberances, kas sazarojās, dubultojās, vairojās, piepūtās, atgādinādamas ugunīgus, asiņaini spīguļojošus briesmoņus, ērmīgus purnus ar kustošiem, liesmainiem žokļiem, — brīdi tā pastāvējušas, tās locīdamās izgaisa, un to vietā no zaigojošās, kā neredzama viesuļa sagrieztās granulācijas izvirda citas. Vietām protube- ranču izvirdumu ievadīja divi strauji, par apkārtējo vidi tumšāki uguns virpuļi, kas griezās katrs uz savu pusi; citur liesmojošajā virsmā vispirms radās atvars, pēc tam tā sāka strauji uzpūsties, izmeta milzīgā ātrumā augšup joņojošus zibeņus, kas lidojot kļuva arvien gaisīgāki, vājāki un bālāki, kamēr to žilbinošais mirdzums pārvērtās par oranžu blāzmu, kurai spīdēja cauri nemitīgi virmojošās hromosfēras dziļāko slāņu gaisma.
Neaprakstāms iespaids. Pēc ilgajiem gadiem, kas bija pagājuši bezgalīgajā tumsā, ledainajā tukšumā, kurā valdīja tāds aukstums, ka sasala pat visgaisīgākā gāze, tagad aiz Geas plānās sienas pacēlās nevis kalns vai jūra, bet gan vesela gigantiska uguns pasaule; šķita, ka kuģis sairst, izkūst — niecīga metala drumsla lidinājās virs žilbinošajām dzīlēm.
«Cik nežēlīgs ir Visums,» es nodomāju, «cik šauras un reti sastopamas ir mērenās, vidējās joslas, kurās var dzimt un kādu laiku eksistēt dzīvība — tik vāja un nespēcīga salīdzinājumā ar balto svelmi un melno salu — šiem diviem Esamības poliem … Un tomēr,» domāju tālāk, «šī vājā dzīvība ir drosmīga, un, lūk, mēs atrodamies virs zvaigznes, virs kāda no tiem aklajiem ugunskuriem, kas mūs radījuši.»
Tā es domāju, juzdams, ka seju, acis un pieres ādu kā miljons neredzamu adatu dursta Sarkanā Pundura karstums. Salīdzinājumā ar citām zvaigznēm tas bija punduris, bet salīdzinājumā ar cilvēkiem — milzis.
Pēkšņi sajutu cita cilvēka klātbūtni; divus soļus no manis stāvēja Trehubs.
Gribēju, lai viņš man palīdz atgūt līdzsvaru,-un laikam tādēļ vaicāju:
— Profesor… kas notiktu ar Punduri, ja mēs uz to izšautu pilnu dezintegratora lādiņu?
Ne mirkli nevilcinājies, viņš atbildēja:
— Tas pats, kas ar okeānu, ja bērns tajā iemestu smilšu graudiņu …
Astronoms vēl turpināja runāt, bet viņa vārdi vairs / nenonāca līdz manai apziņai, jo man piepeši iešāvās prātā briesmīga doma.
Kaut arī bija vēl ļoti agrs, es nekavējoties devos pie Grotriana un, uzmodinājis vii.iu, jautāju, vai automāti, kas pirmie tika aizsūtīti uz atlantīdu mēnesi, sterilizēti pēc atgriešanās uz Geas.
Astrogāts satraukts, kaut arī ārēji valdīdamies, piezvanīja Irjēlam.
Pēc brīža saņēmām atbildi: automātus sterilizēja tikai pēc mūsu atgriešanās uz kuģa; tātad gandrīz triju stundu laikā cilvēkiem bijusi iespēja nonākt ar tiem saskarē.
— Bet jūs taču apgalvojāt, ka bakteriālā infekcija izslēgta? — Grotrians sacīja sarunas beigās, pētoši raudzīdamies manī.
Es klusēju. Grotrians piegāja pie aparāta un sāka zvanīt speciālistiem; drīz vien ieradās Ters Hārs, Moletičs un paleobiologs Ingvars. Astrogāts viņus īsūmā iepazīstināja ar faktiem.
Kad viņš beidza, Ingvars strauji uzlēca kājās.
— Vīrusi! — viņš iesaucās. — Vai jūs izdarījāt asins virusoloģisko analizi?
— Nē, — es atbildēju nobālēdams.
Sāda varbūtība mums neienāca prātā; tā bija liktenīga, bet^iegli izskaidrojama kļūda, ņemot vērā to, ka pēdējie vīrusi nozuda no Zemes virsas pirms deviņsimt gadiem.
Es steidzīgi šķīros no Grotriana, lūgdams viņu noskaidrot, vai Kanoposs bija saskāries ar automātiem, pirms tos sterilizēja, un atgriezos slimnīcā.
Slimnieks vēl arvien nebija nācis pie samaņas. Elpas trūkums pieauga, plaksti un pirksti kļuva zili, bet pulss sasniedza simt piecdesmit sitienus minūtē. Anna izmisusi nemitīgi deva skābekli. Es paņēmu asinis no vēnas locītavā un nekavējoties nodevu to automātiem- analizatoriem. Nācās dot viņiem sīku darbības instrukciju, jo tie nebija piemēroti līdzīgu analižu veikšanai, tādēļ tikai deviņos no rīta, apdullis no negulēšanas, galvai vai plīstot aiz sāpēm, noliecos pār analizēs rezultātiem. Slimnieka asinīs bija sīki ķermenīši ar tikai divas desmittūkstošdaļas milimetra lielu caurmēM, Jau pavirša analizē rādīja, ka tieši tie ir slimības dīgļi. Par to nebija šaubu. Mūsu biedrs bija inficējies ar automātu no mākslīgā mēness ievazātiem vīrusiem. Es
vēlreiz uzmodināju Sreju, lai viņam to paziņotu. Srejs tūlīt atnāca uz slimnīcu, atvedot līdzi Ingvaru un vēl vienu paleobiologu — senās bakteriālās floras speciālistu Ar trionotekas palīdzību mums izdevās ātri identificēt dīgļus; tie bija tā saucamās papagaiļu slimības — smagas infekcijas slimības vīrusi, tā bija izplatīta uz Zemes pirms tūkstoš gadiem. Mēs atradāmies analitiskajā laboratorijā, kad piezvanīja Anna.
— Agonija, — viņa teica pa telefonu. Es atkārtoju šo vardu klātesošajiem.
Pēc minūtes mēs bijām slimnieka istabā.
Mūsu biedrs mira. Artērijās vairs nevarēja sataustīt pulsu, seja no zilas bija kļuvusi pelnu pelēka, elpa gārgdama lauzās no krūtīm.
Atkal ievadījām serumu un asinis, mēģinājām atslogot sirdi, bet viss velti. Tad, izpildot ārsta augstāko pienākumu, raudzījām kaut uz dažiem mirkļiem atgriezt slimnieku pie samaņas, lai viņš varētu izteikt savu pēdējo vēlēšanos, bet arī tas mums neizdevās. Saindētās smadzenes vairs nespēja valdīt pār ķermeni. Sešas minūtes pāri desmitiem viņš pārstāja elpot.
Uz mūsu kuģa tas bija pirmais nāves gadījums, ko izraisīja slimība. Ciestās sakāves nospiesti, mēs izgājām no slimnīcas; būtu agrāk izdibinājuši slimības cēloņus, iespējams, ka izdotos to uzveikt. Tagad vispirms bija jāsagatavojas cīņai pret iespējamo epidēmijas izplatīšanos. Grotrians mums paziņoja, ka Kano- poss tiešām saskāries ar automātiem, vedot tos uz astrogātu darbnīcu, kur to ziņojumus ierakstīja trionos. Automāti laikam bija inficējušies ar vīrusu kultūru, ejot caur mākslīgā pavadoņa laboratoriju, ko norobežoja svina sienas. Viņi neievēroja piesardzības noteikumus, jo konstruktori šādu gadījumu nebija paredzējuši.
Visus, kas pēdējās dienās bija saskārušies ar Ka- noposu, mēs izolējām īpašā slimnīcas daļā. Mums nopietni draudēja epidēmija, jo mūsu organismi, kas Zemes apstākļos nebija raduši cīnīties ar infekcijām, nespēja pretoties slimībām. Kamēr biologi un ķīmiķi analizēja vīrusa olbaltumvielu struktūru, es izmeklēju visus, ko turēja aizdomās. Vienpadsmit cilvēku asinis saturēja bīstamos dīgļus. Ķīmiosintezatori saņēma pa