ziediem birstot no rokām, viņš kā taustīdamies atrada durvis un nozuda aiz tām.
Es paliku savā vietā, klausoties aizlidojošo helikopteru dūkoņā. Pēc brīža parādījās vēl viens, kas, klusi sanot, pārlidoja pār koku galotnēm un nolaidās dārzā. No tā izlēca cilvēks kombinezonā, aši pavērās visapkārt, pieskrēja pie lieveņa, kaut ko uzmeta ui ziedu kaudzes un tikpat ātri atgriezās savā mašīnā.
Man bija laba redze, un jau iztālēm pamanīju šīs novēlojušās veltes neparasto izskatu. Tas bija Marsa vienīgo ziedaugu — sauso, aso un sārto aerozu pušķītis,
MARATONSKREJIENS
«Gudro slavina par mīlestību uz cilvēkiem, bet, ja viņam to nepasacītu, viņš nezinātu, ka mīl tos.» Sie senā filozofa vārdi raksturo manu tēvu labāk, nekā es pats to spētu. Daudzi mēdz jautāt sev: «Vai esmu pareizi izvēlējies arodu? Vai esmu apmierināts ar to? Vai man ir labi šai pasaulē?» — un tūlīt atbild ar trīskāršu «jā». Tēvs šādus jautājumus nekad sev neuzstādīja, tie viņam pat neienāca prātā, un viņš tos droši vien uzskatītu par tikpat muļķīgiem kā jautājumu: vai es dzīvoju?
Tēva brāļi ar savām zināšanām kalpoja sabiedrībai. Tēvs darīja to pašu, bet, kad zināšanas pievīla, kad nācās zaudēt cīņā par savu slimnieku dzīvību, viņš sekoja mirējiem —' vairs ne kā ārsts, bet gan kā cilvēks, kas iet bojā kopā ar tiem. Tēvoči parasti vai nu sajūsminājās par sasniegumiem, vai izmisa par neveiksmēm, bet tēvs bija allaž vienāds — viņu nekad neatstāja mūžīgās atbildības nasta; viņa dvēselei tā nozīmēja to pašu, ko mūsu miesai Zemes pievilkšanas spēks, kas tur sasprindzinājumā muskuļus, liek pārvarēt ķermeņa smagmi, bet dzīve bez tā nebūtu iedomājama.
Pēc šī vasaras brīvlaika, kas dziļi iespiedās man atmiņā, nolēmu neturpināt mācības augstākajā mehā- neiristikā un sāku studēt medicīnu. Šim jaunajam lēmumam, ko pieņēmu tikpat pārgalvīgi strauji kā visus iepriekšējos, tomēr bija citi pamudinājumi: mēģinājums rast dzīves saturu un reizē parādīt cieņu tēvam — ne-
apdomāts un naivs solis jau tādēļ vien, ka man nebija ne mazākā priekšstata par ārsta profesiju. Vienīgais attaisnojums var būt tas, ka pēc medicīnas studiju beigšanas neatteicos no sava galvenā mērķa — doties ārpus- sistēmas ceļojumā.
Medicīnas studiju gadi padarīja mani nosvērtāku. No iepriekšējā perioda man nekas daudz nebija palicis pāri: daži konspekti, rasējumi, projekti; ne jau vajadzība mani spieda tos glabāt, bet gan vēlēšanās pārliecināt sevi, ka aizritējušais laiks nav velti zaudēts. Kaut arī nebiju kļuvis mākslinieks, vecmāmiņa guva zināmu gandarījumu — manī bija atklājies gluži necerēts talants: savā mācību iestādē izvirzījos kā lecoša zvaigzne gargabalu skriešanā. Guvu arvien labākus rezultātus — kļuvu kontinenta akadēmiskais meistars, bet pēdējā mācību gadā — ziemeļu puslodes čempions. Saņēmis ārsta diplomu, iestājos darbā ķirurģiskajā klīnikā. Pēc pusgada, kad Centaura ekspedīcijas rīkotāji izsludināja dalībnieku uzņemšanu, iesniedzu lūgumu ieskaitīt mani kā profesora Sreja — kuģa pirmā ķirurga asistentu. Man gan trūka medicīniskās prakses, bet ekspedīcijai meklēja vispusīgi izglītotus cilvēkus, un es pajāvos uz savām kādreiz iegūtajām zināšanām kosmodromijā un mehāneiristikā. Kad izvirzīju savu kandidatūru, kāds astrogāts mani brīdināja, ka atbilde būšot ilgi jāgaida, jo gribētāju esot daudz un katru lūgumu apsverot ļoti rūpīgi, bet — viņš nosmīnēja — šāda pacietības vingrināšana varot vēlāk stipri noderēt, jo raķetē mums būšot gadiem ilgi jāgaida, kamēr sasniegsim mērķi. Viņš sacīja «mums», un šis vārds, kaut arī gluži nejauši pateikts, spārnoja mani veselus četrus mēnešus.
Nevarēdams rast mieru mājās, devos tālos klejojumos pa mežu. Bija rudens, dzeltenīgi, it kā pavītuši saules stari apspīdēja nekustīgos kokus, kuru zaru skeleti asi iezīmējās pret zilajām debesīm. Klaiņoju stundām ilgi, līdz uznāca nakts un iedegās zvaigznes. Apstājos un, galvu atliecis, vēros debesīs. Bija jau sākušās pirmās nakts salnas, zem kājām čabēja sausās lapas, un gaisu pildīja sūra, drēgna trūdu smaka — augu valsts iznīcības vēstnese; bet nekad vēl pavasarī man nebija tik strauji pukstējusi sirds kā šai vēlā rudens kailajā mežā.
Dīvaini ir cilvēces attīstības ceļil Tas, kas cilvēkam viņa dzīves laikā bieži vien šķiet nesaprotams, neatrisināmu pretrunu biezoknis, kurā viņš, pārvarot grūtības, te izlaužas uz priekšu, te pēc kļūmīga soļa atkāpjas, tas viņa pēctečiem, atskatoties atpakaļ, liekas acīm redzama nepieciešamība, bet cilvēces nostaigātā ceļa līkumi un novirzes laiks pārvērš skaidri lasāmās raksta līnijās, kas izveido dziļas jēgas pilnus vārdus.
Kādreiz, pirms daudziem gadu simteņiem, kad vēl bija tālu līdz astronautikas laikmeta sākumam, cilvēki domāja, ka ceļojumiem uz citām planētām būs nepieciešamas kosmiskās starpstacijas — tā saucamie mākslīgie pavadoņi. Tehnikas attīstība parādīja, ka šāds pasākums ir lieks: patiesībā vairāk nekā septiņsimt gadus kosmonautika attīstījās pilnīgi neatkarīgi no mākslīgajiem mēnešiem, uz kuriem iekārtoja vienīgi astronomiskās observatorijas un klimata regulēšanas stacijas. Bet tad, pēc daudziem gadsimtiem, pienāca laiks, kad sakarā ar pāreju jaunā attīstības posmā dažu apstākļu dēļ radās nepieciešamība iekārtot kosmisko starpstaciju. Tas notika tad, kad cilvēki no ceļojumiem uz planētām pārgāja pie zvaigžņu ekspedīcijām.
Jau sagatavošanas darbu sākumā, pētot milzīgo ātrumu ietekmi uz cilvēka organismu, bija jāceļ izmēģinājumu stacijas uz mākslīgajiem mēnešiem, lielā attālumā no Zemes, lai novērstu tās pievilkšanas spēka kaitīgo ietekmi. Vēlāk, kad sāka projektēt zvaigžņu kuģi, izrādījās, ka savu lielo apmēru dēļ tas nevarēs ne pacelties no planētas, ne arī nolaisties uz tās un tādēļ ir būvējams ārpus zemeslodes. Tā senāk okeānu milzeņi, nevarēdami ieiet mazās ostās, bija spiesti apstāties krietni patālu jūrā un satiksmi ar krastu uzturēja mazi kuģīši. Arī Gea 1 — pirmais zvaigžņu kuģis, ko uzcēla starpplanētu telpā 180 000 kilometru attālumā no Zemes, nevarēs nosēsties ne uz vienas planētas, bet tikai, nolaidies līdz to atmosfēras augstākajiem slāņiem, izšaus neskaitāmas satiksmes raķetes.