Выбрать главу

vēli radīt vielu, kas būtu nāvējoša vīrusam un tai pašā laikā nekaitīga cilvēka organismam; vakarā iedarbi­nāti, tie jau pusnaktī piegādāja pirmo medikamentu devu, ko nekavējoties nosūtīja uz slimnīcu. Nākošajā dienā šo līdzekli saņēma absolūti visi Geas ļaudis. Epi­dēmijas briesmas tika likvidētas dīgļa stadijā.

Vakarā zvaigžņu galerijā satiku Teru Hāru un Nilsu Irjēlu.

Nilss iztaujāja mani par sava drauga Kanoposa bei­dzamajiem mirkļiem.

—   Iedomājieties, — Ters Hārs sacīja, kad es beidzu stāstīt, — viņu pēdējais upuris krita pēc tam, kad pašu pīšļi jau bija sairuši tukšumā…

Mēs klusējām. Aiz Geas pakaļgala spīdēja kvēlo­jošais Punduris. Sarlaksarkanā gaisma krita uz gale­rijas griestiem, cilvēku sejām, un viņu acīs laistījās sārti vizuļi.

—   Tā bija akla sagadīšanās, — Nilss pēkšņi ieru­nājās, — bet cik netaisna! So briesmoņu pūliņi nes aug­ļus vēl pēc gadu simteņiem, turpretim no visiem tiem, kas pret viņiem cīnījušies, nekas nav palicis pāri…

—   Kā tu tā vari runāt! — Ters Hārs iesaucās gan­drīz vai saniknots un pacēla roku, rādīdams uz zvaig­žņotajām debesīm.

—   Profesor, tu pārspīlē, — es teicu. Varbūt tās bija negulētās naktis, varbūt sāpes par zaudēto biedru, var­būt arī niknums par ciesto sakāvi, kas lika man rūg­tuma pilnā balsī turpināt: — Vai bez viņiem arī zvaig­žņu nebūtu?

—   Zvaigznes būtu, — Ters Hārs mierīgi atteica, — bet starp zvaigznēm nebūtu cilvēku.

SARKANĀ PUNDURA PLANĒTA

Pundura otrā planēta izskatījās kā mazs, oranžs disks, un, jo tālāk lidojām, jo vairāk tā tuvojās divām patlaban visgaišākajām debesu zvaigznēm — Centaura dvīņu saulēm.

A saulei ir planētu sistēma, kas sastāv no divām grupām — iekšējās un ārējās, diezgan līdzīga mūsējai.

B saulei nav planētu šī vārda tiešajā nozīmē; to ielenc milzīgs asteroīdu wn meteoru spiets, pie tam lielākie apmēros ir gandrīz līdzvērtīgi Mēnesim un Zemei. As­trofiziķi šo sauli dēvē par «dubultsistēmas atkritumu vācēju», jo tā it kā uzsūkusi savā tuvumā matērijas atliekas, kas palikušas pēc Telemaka planētu saimes konsolidēšanās.

Sais notikumiem bagātajās dienās planetologus nebija viegli sastapt ārpus observatorijas. Mūsu Saules sistēmā viņi jau bija izmērījuši un nosvēruši visu, kas kaut mazliet atgādina planētu, atlika tikai papildināt savu priekšgājēju pētījumu rezultātus, bet tagad viņi vai slīka jaunu faktu plūdos; lai skatītos kurp skatī­damies — uz Centaura lielajām saulēm, vai Sarkano Punduri, — visur zaigoja neizpētītas planētas, tādēļ nav brīnums, ka viņi strādāja bez atpūtas un ne tikai ēda pie teleskopiem, bet bieži vien turpat arī nosnau­dās.

Un tomēr man izdevās sastapt Borelu dārzā, kas tagad bija pavisam tukšs; zinātnieks tur iegriezies, kā pats sacīja, «ar vienu kāju, lai atspirdzinātos, ieelpojot ziedu smaržu». Mēs apsēdāmies uz akmeņiem strauta malā, un te Borels izpauda man lielu, nule atklātu no­slēpumu. Proti, A saules otrā planēta, kas mazliet ma­zāka par Zemi, riņķojot ap savu asi un pie tam tik ātri, ka tās apgrieziena laiks neesot lielāks par trīs ceturt­daļām Zemes diennakts. Es pacietīgi gaidīju tālākus paskaidrojumus, taču Borels nesteidzās un, tikai pa­manījis manu pilnīgo mieru, izbrīnā iesaucās:

—   Kā, vai tad tu nesaproti? Tu taču zini, ka Mer- kūrs nemaz negriežas ap savu asi, bet Venēra griežas Joti lēni. So planētu sākotnējo raito griešanos miljonu gadu laikā palēninājusi paisuma berze, ko izraisa Sau­les pievilkšanas spēks. Redzi, Centaura A tuvākā pla­nēta, tāpat kā Merkūrs, vienmēr griež savai saulei vienu un to pašu puslodi, bet šī otrā planēta, kas pēc sava stāvokļa atbilst Venērai, apgriežas trīsdesmit reižu ( īsākā laikā "nekā Venēra .,.

—  Par ko tas liecina?

—  Par neastronomiska faktora iejaukšanos.

—  Un kas tas ir par faktoru?

—  Būtnes, kas apdzīvo planētu, — Borels atbildēja.

—   Un turklāt būtnes, kas attīstības ziņā ir vismaz līdz­vērtīgas mums, bet varbūt pat pārspēj mūs, jo mēs pa­gaidām vēl neesam mēģinājuši ietekmēt Zemes grieša­nās ātrumu.

—   Ko?! — es iesaucos. — Tu domā, ka viņas regulē!?…

—   Jā. Sai planētai nav mēness, un aprēķini rāda, ka tās apgriezienam vajadzētu ilgt divdesmit vai vismaz astoņpadsmit dienas, — īsāks apgrieziena laiks teorē­tiski nav iespējams, tātad… varam sagatavoties, ka sastapsim patiešām saprātīgas būtnes!

Es apjautājos, kādēļ, izdarījuši tik svarīgu atklā­jumu, mēs šķiežam laiku, dzenoties pakaļ Pundura otrajai planētai.

—   Ceļojuma astoņos gados, — Borels man paskaid­roja, — Geas dzinēji pārvērtuši enerģijā vairākus desmitus tūkstošu tonnu degvielas; šis lielais masas zaudējums pēc iespējas ātrāk jākompensē. Kā zināms, mēs varam atbrīvot atomenerģiju no jebkura matērijas veida, bet elementu enerģētiskā vērtība atkarīga tikai no to masas. Teorētiski kuģa dzinēji varētu izmantot jeb­kuru vielu, tātad tiklab šķidrumu, kā gāzi vai minerālu, bet astrogātiern ir svarīgi, lai materiālu, ko mēs izvēlē­simies degvielas krājumu papildināšanai, varētu saga­tavot lielos daudzumos, viegli un ātri, un lai tas būtu pēc iespējas vienkārši nogādājams uz Geas. Domājams, ka Pundura otrā planēta, ko klāj smilšaini tuksneši un kuras atmosfēra ir stipri izretināta, bez mākoņiem, labi atbildīs visiem šiem noteikumiem.

—   Senlaiku dārznieks, pacietīgi izaudzējis no ze­mes savu koku zaros augļus, kaut arī neviena roka tiem vēl nebija pieskārusies, varēja sacīt: darbs ir paveikts.

5os vārdus teica Ameta. Viņš kopā ar Irjēlu stāvēja uz priekšējā zvaigžņu klāja, kas bija augstu virs mums, zaigojošā Pundura sarkanās gaismas pielijis.

—   Par ko jūs runājat? — es pienācis jautāju.

—   Kas tas ir par dārznieku, un ko nozīmē tava meta­fora, pilot?

— Mēs spriežam, ka, ja šai brīdī mums nāktos atgriezties uz Zemes, arī tad ekspedīcija būtu veikusi savu uzdevumu, — Ametas vietā atbildēja inženieris.

—   Ak tad mēs esam tie dārznieki, bet tas tur — ga­tavais auglis? — es norādīju ar roku lejup, kur no borta līdz pat apvārsnim plētās planētas oranžsarkanā pus­lode.

—   Par sevi man jāsaka, ka es negribētu atgriez­ties — tieši tagad, kad mēs tuvojamies mērķim!

—   Neviens jau arī negatavojas to darīt, — Irjēla atbildēja. — Mēs tik tāpat spriežam par augstām lie­tām, jo, redzi, šodien Ametam paliek piecdesmit gadu.

—   Puse gadsimta! — es neviļus iesaucos. — Bet viņš kļūst arvien jaunāks! Kā tu to panāc?

Ameta sacīja:

—   Mēs jau sen nosūtījām uz Zemi Gobara teorijas pamatformulu. Sis radiosignālu kūlis tagad joņo caur tukšumu un sasniegs Zemi pēc diviem gadiem. Pat ja mūs parautu velni, vai tas nav lieliski?!

—   Perspektīva, ka mūs paraus velni, man neliekas lieliska, bet, ja tev dzimšanas dienā tā ir nepieciešama, esmu gatavs samierināties, — es atbildēju. — Inže- nier, — pievērsos Irjēlam, — kādēļ uz kuģa nekas ne­notiek? Kādēļ neveic nolaišanās priekšdarbus?

—   Visu paveicām naktī. Mums jālido vēl kādi trīs- desmittūkstoš kilometri, bet tas ilgs kādu stundu: mēs virzāmies ļoti lēni, jo tuvojamies Roša joslai …

—   Ameta, protams, lidos pirmais? — es jautāju.

—   Ameta, protams, lidos, — pilots atsaucās kā at­balss, bet inženieris smaidīdams piemetināja: