— Vajadzēja lidot Zorinam, bet viņš atteicās no savām tiesībām par labu Ametam, tā ir viņa dzimšanas dienas dāvana .. .
— Es ceru, ka mēs visi varēsim izstaipīt kaulus uz istas cietzemes. Iedomājies tikai, astoņus gadus mums zem kājām bija vienīgi metāls. „ Astrogāti taču apžēlosies par mums?
— Skatieties, — Ameta klusu iesaucās.
Oranžsarkanā virsma bija plaisu izvagota. Tur viss
likās nekustīgs, nedzīvs, bet, vērīgāk ielūkojoties, lēzenajos, šķietami pilnīgi gludajos klajumos varēja pamanīt pelēcīgas, ļoti gausi plūstošas straumes; tas stipri atgādināja skatu, kas ceļiniekam paveras, ja tas tuvo
jas Marsam; tie bija milzīgā ātrumā traucoši putekļu mākoņi.
Galerijā pulcējās ļaudis, bet Gea lidoja arvien lēnāk, kā apsvērdama, vai nederētu nolaisties līdz pašai planētas virsmai.
— Jāpošas ceļā, — sacīja Ameta un pasmaidīja. Es ievēroju, ka viņam ir gluži sirmi deniņi; no augšas krītošā Pundura gaisma iemirdzējās šais sirmajos matos kā visskaidrākais rubīns.
— Jāpošas ceļā, — viņš atkārtoja. — Es dodos citā pasaulē, bet neatvadīšos, jo tūlīt būšu atpakaļ!
Pēc triju stundu ilga izlūklidojuma Ameta sniedza šādu ziņojumu:
«Maza, tuksnešaina, Marsa tipa planēta. Stipri izteikta bezūdens erozija; nekādu organiskās dzīvības pēdu; plaši akmeņaini un smilšaini tuksneši; vientuļas klintis, cirkveida kalnu grēdas un izdzisuši vulkāni. Atmosfēra divsimt reižu retāka par Zemes atmosfēru, skābekļa un ūdens tvaiku nemana. Dienas un nakts pusložu temperatūras starpība sasniedz 110 grādus. Uz terminatora līnijas negaisu josla, kas pārvietojas ar planētas griešanās ātrumu. Dienvidu puslodes subtro- piskās joslas centrālajā kalnu masīvā liels regulārs iedobums, kurā atsedzas garozas dziļākie slāņi, jādomā, kristāliskā bazalta vairogs. No šī apvidus vairāku simtu kilometru apkārtnē stiepjas lielas sadēdējušu lavas klinšu joslas.»
Planetoķīmiķi nosprieda, ka, lai gan bazalts un tamlīdzīgi minerāli ir enerģētiski daudz mazvērtīgāki par Zemes smagajiem elementiem, kurus līdz šim izmantojām kā degvielu, tomēr ērtie iegūšanas un transporta apstākļi lielā mērā kompensēs šo starpību. Nolēma, ka Gea lidināsies virs norādītā apvidus piecas sešas dienas un pa šo laiku kravas raķetes piepildīs tās tvertnes ar attiecīgi sasmalcināto minerālu.
Visu nakti analizēja Ametas atvestos fotoplānus. Gea lidinājās apmēram 200 kilometrus virs planētas, tātad krietni tālu no izretinātās atmosfēras slāņa. Uz rīta pusi izgājis zvaigžņu galerijā, ieraudzīju neparasti skaistu skatu. Mūsu kuģis tobrīd tieši iznira no konusveida ēnas, ko meta planētas nakts puslode. Tās milzīgais pusloks aizklāja zvaigžņotās debesis, bet pati augšējā maliņa kvēloja asins sārtumā; tad aiz gludā, melnā loka parādījās Pundura sarkanā galva. Tiklīdz tā stari ielauzās planētas atmosfērā, pēdējā iekvēlojās neskaitāmās bengāliskās ugunīs; vietvietām pa spokainām gultnēm šķita plūstam asiņu straumes; planētas disks līdz pašai apvāršņa malai pielija spilgti sarkanas gaismas, kas pamazām pārvērtās rožainā; šī parādība turpinājās tik ilgi, līdz pundursaule pacēlās augstāk un tai pretim joņojošā Gea noņāca virs dienas puslodes.
Pulksten divpadsmitos pēc vietējā laika Gea apstājās virs Ametas norāditā apvidus, kurp devās tekto- niķu un planetoķīmiķu izlūkošanas grupas. Zem mums, retas miglas plīvurā tītas, neskaidri iezīmējās līkumotas kalnu grēdas; pašā vidū atradās vislielākā no tām, kurai bija četrsimt kilometru plata apļa veids; tā atgādināja varenos Mēness krāterus. Krātera ziemeļaustrumu sienā bija dziļš iedobums, un likās, ka pirms daudziem gadsimtiem te iecirties milzu veseris, kas sagrāvis un samalis klintis, bet no briesmīgā trieciena klinšu drupas tikušas izmētātas tālu pa visu tuksnesi, kur tās izveidojušas bālganas joslas, kas starveidīgi stiepās uz visām pusēm. Aplūkots no liela augstuma, šis apvidus izskatījās kā jūras zvaigznes nospiedums uz planētas virsmas.
Kad raķetes, krizdamas lejup, nozuda mūsu skatieniem, mēs tvērām pēc tālskatiem. Redzes laukā, ko nemitīgi šķērsoja oranži mākoņi, parādījās sudraba dzirksteles, kas jau tuvojās planētas virsmai; pjrmā kuģa atomuguns liesma nolaizīja tuksnešaino līdzenumu, atstājot aiz sevis sārti kvēlojošu joslu. Izkausētā smilts pārvērtās par stiklainu garozu, radot kaut ko līdzīgu dabiskam skrejceļam, uz kura nolaidās pārējie šāviņi. Pētniekiem bija jāievāc klinšu paraugi un jāiezīmē vietas, kur minerāli satur visvairāk smago elementu. Izdarot analizēs lauka apstākļos, pagāja trīs stundas; tad, saņēmušas radiosignālu, no Geas lidlaukiem startēja raķetes ar ekskavatoriem, mehāniskajiem sasmalcinātajiem un krāvējiem. Izlūku grupa varēja jau atgriezties uz kuģa, bet vēl turpināja pētījumus. Pēcpusdienā zinātnieki griezās pie astrogātiem ar lūgumu atsūtīt apvidus kāpurķēžu vilcējus. Es izmantoju izdevību, lai pievienotos šāviņa apkalpei, kurai bija uzdots aizvest pieprasītās mašīnas un rīkus.
Sis šāviņš, kas bija daudz smagāks par pētnieku pasažieru raķetēm, nevarēja nolaisties uz mākslīgās stikla masas garozas. Tā vadītājs Uls Vefa strauji nobremzēja virs smilšu kāpām, bet nepietiekami samazināja ātrumu un iedrāzās tajās ar tādu sparu, ka veselu minūti pār raķetes priekšgalu vēlās krēpjaini smilšu viļņi, kas, saskaroties ar raķetes bruņām, ellišķīgi dārdēja. Tiklīdz pārstāja žvarkstēt bremzes, iestājušos klusumu piepildīja vēja svilpšana. Aiz logiem joņoja oranži mākoņi.
Mēs atradāmies seklas ieplakas viszemākajā vietā, ko no visām pusēm amfiteātra veidā ietvēra klintis. Pētnieku raķetes atradās kādu kilometru tālāk; plūstošās smiltis, kas nemitīgi viļņoja visapkārt, cik tālu vien sniedzās skatiens, bija izveidojušas ap tām pusmēneš- veida līčus un sāka jau aizputināt to sānus. Atvestie kāpurķēžu vilcēji noripoja lejā pa ieslīpi novietoto nobrauktuvi. Kopā ar vairākiem biedriem uzrāpos uz pirmā vilcēja ārējā pārsega, un jau pēc brīža mēs braucām galvenās nometnes virzienā.
Biju iedomājies, ka planētas kalni, kaut arī sveši, atgādinās man kādu no jaunības ainavām, kas visdziļāk iespiedusies atmiņā: aukstas, tālumā izzūdošas kalnu virsotnes, lielo klusumu, kurā dzirdami vienīgi pulsa sitieni un kas modina bezgalības sajūtu — nevis tās melnās un neaptveramās, kas uzglūn aiz planētu atmosfēru trauslajiem apvalkiem, bet gan Zemes gaišās, zilās bezgalības. Tagad, sēžot uz mašīnas, kas raustījās no motora grūdieniem un lēkāja pa nelidzeno virsmu, vēroju pelēku, kā pelnos pārvērstu klajumu, kas pamalē, neskaidri viļņojot, saplūda ar debesīm*; cauri putekļu mākoņiem, kas mūs apņēma, nespodri vizēja Sarkanais Punduris. Vilcējs, aiz piepūles vibrēdams un sprauslādams, uzrausās uz platās, stiklainās masas joslas, ko bija izveidojušas raķetes, tad, ar kāpurķēdēm izmisīgi kuldams gaisu, pārvēlās tai pāri un otrā pusē strauji iegrima ļoti smalkā, irdenā, gandrīz baltā smiltī vai, pareizāk, vulkāniskā tufā. No apkārtējo kāpu virsotnēm celdamās, joņoja virpuļojošas smilšu pātagas un čirkstot pa sejsega stiklu plūda lejup. Beidzot vilcējs apstājās blakus bāzes raķetei; mēs nolēcām no tā un tūdaļ līdz ceļiem iestigām smiltīs. Līdz raķetei bija jābrien tikai simt metru, bet, veicot šo ceļu, es mirku sviedros. Gāju pret gaismu. Zemais vējš, kas pūta tieši kājās, sacēla oranžu putekļu mākoņus; tie krāsoja reto gaisu kā dūņas, ko zemūdens straume izceļ no dibena, un iespiedās visās skafandra krokās. Raķete stāvēja uz kailas klints izciļņa, kas pacēlās kā sala virs plūstošajām smiltīm. Visapkārt plētās tuksnesis. Nebija ne vēsts no tām starveida svītrām, kuras tik skaidri saskatījām no ^ugšas.