Raķetes lielajā kabīnē bija sapulcējušies kādi desmit cilvēki; viņi sprieda, noliekušies pār galdu, kas bija noklāts kartēm, fotoplāniem un minerālu drumslām. Uzzināju, ka, ieinteresējušies par klinšu masu konfigurāciju, pētnieki gatavojās izdarīt grunts izmēģinājuma zondēšanu. Drīz vien mēs atkal apvilkām skafandrus un devāmies pie vilcējiem, kas mūs jau gaidīja.
Es pakāpos uz tornīša, lai varētu acīm aptvert pēc iespējas lielāku platību; tai brīdī vilcējs strauji sakustējās un devās uz priekšu, saceldams aiz muguras un gar malām veselus smilšu geizerus. Mašīna virzījās lēni, brīžiem iegrimdama līdz pusei smiltīs; līdz ar smilšu nemitīgo līgošanos un viļņošanu tas radīja jūras ceļojuma ilūziju. Kalnu silueti, kas tikko jaušami iezīmējās caur putekļu mākoņiem, kļuva arvien melnāki un staltāki. Kad attālums jau bija pietiekami sarucis, ievēroju, ka mēs tuvojamies tieši robam kalnu grēdā.
Rietumos pacēlās sienas, izvagotas dziļām plaisām, kurās bija iespiedušās nogruvumu mēles; aiz šīs dabiskās erozijas ainavas sekoja neaprakstāms haoss. Saplaisājušās nogāzes atgādināja gigantiskas vagas; no šīm gravām pacēlās milzīgi, apaļi veidojumi — šķita, ka akmens te ir izkusis un tad atkal sacietējis, izveidodams izliektas, sastingušas pieres. Stāvas kraujas ietvēra violeta mirdza; visa varenā kalnu grēda trīs baisos nāves lēcienos te krita lejup līdz pašam ieplakas dibenam, lai dažus kilometrus tālāk — pie oranžā apvāršņa atkal paceltos tikpat stalta.
Vilcējs arvien biežāk meta līkumus ap pusaizputi- nātiem bazalta blāķiem; beidzot tas apstājās cieši sabll- vējušos, asu klints bluķu lauka malā, jo tam nevarēja tikt pāri. Tālāk kalnos jau kāpām kājām. Kādu laiku sekoju zinātniekiem, bet viņu vienmuļais darbs — klinšu zondēšana ar ultraskaņas aparātiem, akmeņu rentge- noskopēšana, paraugu vākšana — tik gausi virzījās uz priekšu, ka atgriezos pie vilcēja, kas bija palicis akmens lauka malā. Sēžot siltajā kabīnē, tērzēju ar Ulu Vefu, kad ierunājās radioaparāts; Geas meteotehniķi brīdināja, ka līdz ar krēslu mums tuvojas smilšu vētra. Vajadzēja sasaukt pētniekus, kas bija izklīduši tālu kalnos, un, kad visi bija sapulcināti, atgriezāmies bāzes raķetē. Sarkanā saule rietēja. Dažu sekundu laikā mākoņi virs mums sabiezēja, debesis kļuva vienmērīgi sārtas kā kvēpošas lampiņas liesma, kas redzama caur noputējušu stiklu. Sarkanā Pundura saltais, asiņainais disks karājās starp melnajām kalnu virsotnēm un mākoņiem. Viss ietinās sārtā dūmakā, kas kļuva arvien tumšāka, purpursarkanie toņi pārgāja violeti asiņainā krēslā; uz šī fona smagās, gāzelējošās mašīnas un cilvēki atgādināja savādas zemūdens būtnes. Tajā brīdī, kad sarkanais aplis pieskārās apvārsnim, pēdējā radās lēzena iedobe — likās, ka kvēlojošā lode izkausējusi klintis, bet tā tūdaļ noslīdēja vēl zemāk, un robs, kas bija tikai optiska ilūzija, izzuda. Vēl mirkli sarkanā gaisma cīnījās ar tumsu, beidzot tā izdzisa. Vienīgi tur, kur aiz kalniem bija nozudis Punduris, vēl zaigoja tā protuberances, laiski locīdamās kā sarkanas čūskas, līdz izzuda arī tās. Iestājās pilnīgi melna tumsa, kurā neredzēja itin nekā, gluži kā stāvot aizvērtiem plakstiem. Saulrieta ainava bija mūs pārsteigusi pie raķetes lūkas. Mēs vēl atradāmies šī skata varā, kad tālumā atskanēja arvien pieaugoša kaukšana; tuvojās nakts un tai līdzi — smilšu vētra.
Es ilgi klausījos zinātnieku diskusijā; visi bija vienis prātis, ka liels meteors, virzīdamies pa planētas virsmai gandrīz paralēlu trajektoriju, izlauzis šos vārtus kalnu grēdā, kas tam gadījusies ceļā. Noguris, ierāvies plašās kabīnes kaktā, es, pašam nemanot, aizmigu.
Nakti reizi vai divas pa pusei pamodos, ieraudzīju pār kartēm noliekušos pētniekus un atkal aizmigu; liekas, viņi neaizvēra acu līdz pat rītausmai. No rīta atmosfēras temperatūra ārā bija mīnus 87 grādi, bet visas raķetes izrādījās pilnīgi ieputinātas smiltīs, un tās varēja atrakt tikai pa radio izsauktie automāti. Kravas raķetes arvien vēl turpināja pievest Geai sasmalcināto ba- zaltu, bet pētnieki atkal devās pārgājienā uz kosmiskās kataklizmas vietu.
Es paliku raķetē viens un pa stikla logu vēroju, kā otrā — mazākā kabīnē divi koordinatori vadīja pētnieku darbu. Uz lieliem ekrāniem, kur bija redzama visa apvidus karte, mirdzēja desmitiem uguntiņu, kas apzīmēja cilvēkus; šie gaišie punktiņi lēni virzījās uz priekšu, apstājās, kāpās atpaka|; tas atgādināja bērnu rota|u, bet patiesībā šie'cilvēki, kuru raidītāji lika uguntiņām kustēties, kāpa nepieejamās klintīs un nolaidās dziļās aizās. Kādā mirkli ievēroju, ka visas uguntiņas sakustējās un devās vienā virzienā; drīz tās izveidoja mirdzošu gredzenu, bet tad saspiedās cieši kopā un sāka drudžaini kustēties kā jāņtārpiņu bars. Abi koordinatori saviļņojās; trešais cilvēks, kas atradās kabīnē, planeto- logs Borels, raudzījās drīz vienā, drīz otrā ekrānā, kaut ko pateica pārējiem diviem, tad piegāja pie tiešo sakaru aparāta ar Geu un uzsāka garu sarunu. Pēkšņi koordinatori piecēlās un noliecās pār ekrāniem. Viņu sejas bija tik ļoti satrauktas, ka es jau gatavojos ieiet kabīnē; te uz sānu pults iedegās trīs spuldzītes — divas zaļas un viena balta; tas nozīmēja, ka tuvojas pasažieru raķete no Geas (kravas raķetes, kas kursēja nemitīgi, nebija pieslēgtas signalizācijas tīklam). Tiešām, pēc desmit minūtēm ieradās astrogāts Ters Akonjans. Nespēdams apvaldīt ziņkāri, es iegāju viņam līdzi kabīnē.
— Viņi tūlīt būs klāt, — Borels teica Teram Akon- janam, — tu uzzināsi visu no pirmavota.
Mēs gaidījām apmēram stundas ceturksni pilnīgā klusumā, kuru es negribēju pārtraukt, līdz kļuva dzirdama tāla, gaudojoša, ar lielu apgriezienu skaitu strādājošu motoru rūkoņa. Troksnis tuvojās, tad pēkšņi izbeidzās ar asu nopūtu, un pēc brīža kabīnē ienāca cilvēki skafandros, nesdami lielu, plakanu metala futrāli, kuru nolika uz galda. Daži bija tik noguruši, ka tikko spēja nostāvēt kājās; atstūmuši pakausī sejsegus, viņi, kā bija stāvējuši — noputējušos un netīros skafandros, — apsēdās vai, pareizāk, atkrita atzveltnes krēslos.
Vārdu ņēma viens no tektoniķiem. Kā izrietēja no viņa stāsta, meklējot pierādījumus savai hipotezei, viņi nejauši izdarījuši svarīgu atklājumu. Viens kāpurķēžu vilcējs iegāzies zem planētas virsējā slāņa apslēptā bedrē; paplašinot šo bedri, viņi uzgājuši kaut ko līdzīgu apakšzemes ejai, kas vedusi taisni uz leju, bet pēc vairākiem desmitiem metru izbeigusies ar akmeņu nogruvumu.
— Vai šī eja cēlusies dabiskā ceļā? — Ters Akonjans jautāja.
— To nevar droši apgalvot, — tektoniķis atbildēja. Viņš pārvilka ar cimdu pār seju, atstādams uz tās tumšu švīku, bet neviens tam nepievērsa uzmanību. Tektoniķis pienāca pie galda, uz kura bija novietots atnestais priekšmets, un sacīja:
— Mēs ātrākām daļu galerijas, bet darbs rit lēni, jo negribam lietot straujas iedarbības līdzekļus. Gaitenis ved tālāk … Apmēram simt piecdesmit metru dziļumā mēs atradām — lūk, šo…
Viņš atrāva metala vāku. Uz mīksta paklāja gulēja tumšs, porains, kā apsvilis ķermenis, kas nebija lielāks par cilvēka galvu".
— Organiskā viela? — Ters Akonjans jautāja, visiem klusējot.
— Paliekas, — tektoniķis atteica. — Nedaudz oglekļa. Izotopu analizē parādīja, ka šī ķermeņa vecums ir ap 1200 līdz 1400 gadu. Struktūra visumā amorfa, vispārīgais ķīmiskais sastāvs nedod nekādas norādes, jo pseidomorfiskās intrūzijas rezultātā notikusi daļlja sākotnējo sastāvdaļu metamorfoze. Bez tam uz šo ķermeni iedarbojusies augsta temperatūra, droši vien meteoram nokrītot.