— Ko saka biologi? — Ters Akonjans jautāja.
— To pašu, ko mēs: ogleklis pēc savas izcelšanās esot organisks, bet vairāk viņi neko nevar pateikt.
— Un tālākie pētījumi?
— Līdz šim izpētījām vēl piecsimt metrus ejas. Tur neuzgājām ne šīs, ne kādas līdzīgas vielas pēdu. Tālāk ir pagrieziens un eja izbeidzas.
— Kādas ir jūsu domas?
— Planēta pati nekad nav radījusi nekādas dzīvības formas, tātad šis paliekas būs radušās ārpus planētas.
— Uz kāda pamata jūs tā spriežat?
— Visos iežos līdz pat magmātiskajiem nav ūdens darbības pēdu, nav nogulumu iežu, bet dzīvība, kuras pamatā ir olbaltumstruktūras, nevar rasties bez ūdens; šis ogleklis pēc izcelšanās ir organisks, tātad… — viņš noplātīja rokas.
— Tātad? — Ters Akonjans atsaucās
— Hipotēzēs… nekas cits kā hipotēzēs, — tektoniķis negribīgi sacīja. — Šahta varbūt liecina par kalnrūpniecības darbiem, kas te noritējuši senatnē.
— Un šīs te, — astrogāts ar roku norādīja uz melno ķermeni, — ir dzīvas būtnes atliekas?
— Jā.
Klātesošo skatieni pievērsās tumšajam ķermenim. Sai mirklī bija kaut kas satraucošs. Mēs bijām mērojuši biljonus kilometru, vienaldzīgi slīdēdami garām gan liesmojošas, gan atdzisušas matērijas sakopojumiem, saulēm un meteoriem, bet tagad šīs paliekas, ko nejauši atklājām uz svešas, nedzīvas planētas, lika mūsu sirdīm straujāk pukstēt. Varbūt tobrīd es vairāk nekā jebkad izjutu stingras saites, kas ir vecākas par cilvēka prātu un par pašu cilvēku, saites, kas vieno visu dzīvo, lielās ilgas pēc būtnēm, kas līdzīgi mums cīnās ar neizmērojamās pasaules vienaldzību. Sīs saites lika mums šais melnajas paliekās uzminēt kādas nepazīstamas, varbūt pat nesaprotamas dzīvības bojā ejas liecību, un šī dzīvība mums šķita tik tuva, it kā tajā ritētu mūsu pašu asinis.
Pētījumi, ko nepārtraukti, arī vētras laikā, veica visu nākošo dienu, nakti un vēl vienu dienu, nedeva nekādus rezultātus. Ceturtās dienas vakara Geas degvielas tvertnes bija piepildītas un pienāca aizlidošanas bridis. Pētnieki nelabprāt atstāja izrakumu vietu, bet astrogāti ar radiosignāliem viņus skubināja. Bija jau nakts, un vētra ar katru minūti pieņēmās. Orkāna saceltie smilšu vi|ņi kaukdami un dārdēdami gāzās virsū raķetēm, un šķita, ka simtiem tērauda asmeņu trinas gar to bruņām. Šādos apstākļos startēt nebija viegli; vajadzēja uzreiz attīstīt lielu paātrinājumu. Bāzes raķete, kurā es atrados, startēja pēdējā, tā ka es redzēju, kā aizlido visas pārējās. Tumsā uzšāvās zili, dreboši putojošas uguns stabi, kurus
pie pamatnes apņēma pienbalti mutuļi: tur vārījās tuksneša smiltis.
Liesmojošie pīlāri cits pēc cita uzlidoja debesīs, uguns kolonāde sašķēla nakti, izraudama no tumsas spokaini apgaismotas ainavas fragmentus: virpuļojošas smiltis, stāvas, augstas klintis un skrejošas ēnas, kas izklīda tuksnesī kā melnu putnu bari. Uguns takas kāpa vertikāli arvien augstāk un augstāk, kamēr kļuva šauras kā līdz baltkvēlei sakaitētas adatas; kad apklusa pērkonam līdzīgā sakarsušo gaisa masu dārdoņā, kas uz brīdi bija nomākusi viesuļa kaukšanu, kļuva dzirdama mūsu aizdedzes aparātu purpināšana, atskanēja brīdinājuma vārdi, es apgūlos uz muguras un vairs neredzēju, kas notiek aiz loga.
Tai pašā naktī Gea izgāja ārpus Sarkanā Pundura gravitācijas lauka un, kāpinādama ātrumu, aizjoņoja Centaura lielo sauļu virzienā.
GOBARA BIEDRS
Kad kalnus tin migla, daļēji aizsedzot to virsotnes, dažreiz gadās, ka skatienu saista kāda šķietami nepazīstama smaile, kas atbrīvojusies no citu, lielāku smaiļu pārākuma, kuras līdz šim to nomākušas ar savu milzumu. Daudzus Gobara līdzstrādniekus parasti sastapu viņa sabiedrībā un tādēļ laikam uzskatīju par neinteresantiem cilvēkiem. Kādu vakaru pārliecinājos, ka esmu maldījies.
Kad ierados vēsturnieku darbnīcā, tur vēl neviena nebija. Apsēdos krēslā vienā no pirmajām rindām. Lielās griestu lampas nedega; tukšo zāli pildīja pelēcīga, nenoteikta gaisma, kā apmākušās dienas rīta blāzma, bet tas, kas šādā rītausmā ir tikai viena pakāpe ceļā no tumsas līdz pilnai gaismai, te — šajā vēsajā, lielajā zālē ar tikko saskatāmām tumšām gleznām pie sienām — likās sastindzis un pamiris kādā pārejas stāvoklī un, laikam apstājoties, kļuvis par mūžīgu ausmu, kas vairs nav nakts, bet vēl nav arī diena.
Tā prātojot, īsināju laiku, gaidīdams biedrus.
Lielākā ekspedīcijas dalībnieku daļa tagad arī vakaros uzturējās laboratorijās, apstrādājot materiālus, kas bija iegūti uz Sarkanā Pundura planētas, un sastādot nākošo pētniecisko ekspedīciju plānus Centaura sistēmā. Reti kads iegriezās pie vēsturniekiem, tādēļ šodien Moletiča lekcijas vietā te izraisījās sarunas, kas skāra visvisādus tematus. Tembhāra sasmīdināja mūs, pastāstīdams, kā automāti, kas piederējuši diviem zinātniekiem ar pretējiem uzskatiem, reiz, atstāti laboratorijā, strīdējušies cauru nakti, kamēr Viens pārliecinājis otru, un, kad pēdējā saimnieks no rīta atnācis uz darbu, viņš uzticama sabiedrotā vietā sastapis nesamierināmu pretinieku.
Tad Moletičs piedāvāja izrādīt un paskaidrot mums dažas senas gleznas. Kad mēs tam piekritām, zālē izdzēsa gaismu, un uz ekrāniem sāka paradīties seno holandiešu un itāļu audekli visā to krāsu bagātībā. Pēc stundas lampas atkal iedegās; mēs taisījāmies aiziet, mazliet juceklīgi sarunādamies.
— Vai ziniet, kas mani šais gleznās visvairāk pārsteidz? — Rudeliks sacīja. — Mākslinieku vientulība. Ta slēpjas zem dažādām maskām, izlikdamās sausa, salta, vienaldzīga, pilna nicināšanas vai līdzcietības… bet dažreiz no visa tā izlaužas kāds satricinošs kliedziens. Goija …
— Senāk mākslā ar naidu varēja sasniegt tikpat daudz kā ar mīlestību, — es piezīmēju. — Tagad vairs ne.
— Ne tikai mākslā, — AAoletičs iemeta starpā.
— Bet šie cilvēki uz audekliem, — Rudeliks atsāka, — kas smejas, raud tāpat kā mēs… Patiesi, ja es nebūtu biologs, es kļūtu gleznotājs.
— Bet talants? — kāds iejautājās.
— Nu, gan jau Tembhāra man palīdzētu ar saviem automātiem, — Rudeliks smiedamies sacīja. Mēs jau devāmies uz durvju pusi, tikai 2murs vēl arvien sēdēja viens tukšajā auditorijā, rokas uzlicis uz krēsla elkoņu balstiem, un raudzījās ekrānu pelēkajā virsmā. Mēs apstājāmies pie durvīm, nezinādami, ko iesākt, jo bija kaut kā neērti aiziet, pametot matemātiķi vienu pustumšajā zālē. Pēkšņi viņš pagriezās pret mums.
— Vai jūs mani gaidat? — viņš teica. — Ja jūs nesteidzaties, es jums pastāstīšu kādu pamācošu gadījumu … Tam ir sakars ar to, ko mēs šodien redzējām …
Mēs atgriezāmies pie Zmura. Viņš palūdza vēl samazināt apgaismojumu. Moletičs to izdarīja, tad matemātiķis, kura seja mijkrēslī pelēcīgi gaišoja, sāka stāstīt.
Viņa matemātiķa spējas izpaudās jau bērnībā. Pabeidzis studijas un uzsācis patstāvīgus zinātniskus pētījumus, viņš jau dažu gadu laikā publicēja darbus, ar kuriem kļuva pazīstams. Viņš tvēra pēc visgrūtākajām problēmām, ķērās pie jautājumiem, ar kuriem citi gadiem velti nocīnījās, un uzveica tos dažu mēnešu laika. Prata vienlaicīgi risināt divus un pat trīs pētījumus. Zmuram piemita liela, asa, ātri aptveroša intuīcija, katru jaunu temu, kas viņu saistīja, pats tikai uzsaka, bet, tiklīdz bija atklājis virzienu, kādā vajadzēja risināt, tiklīdz iezīmējās pirmās kopskata kontūras, tā viņu pārstāja interesēt, un tālākai apstrādei viņš to atmeta saviem automātiem, kuru viņam bija vesela armija. Viss, pie kā viņš ķērās, viņam likās pārāk vienkāršs un viegli atrisināms. Kolēģi viņu sauca par «cieto riekstu krājēju» un pārmeta pārāk lielu pašpārliecinātību. Viņa lepnuma izprovocēti, tie iedvesa viņam kādu ideju. Zmurs pieņēma izaicinājumu, uzskatīdams, ka tieši ta būs viņa talanta cienīga.