Līdz šim viņa istabā, kur atradās rakstāmgalds, atzveltnes krēsls, divās rindās līdz pašiem griestiem sakrautas elektronsmadzenes, rokas analizatori, — vienīgā atkāpšagās no iekārtas vienkāršības bija hiacinte, kas auga konusveidīgā sudraba tīģelī uz palodzes. Tagad istaba iemirdzējās visdažādākajās krāsās. No trionu ekrāniem nozuda grafiki un matemātiski traktāti, biezi folianti un sējumi. To vēsajās, sudrabaini mirdzošajās dzīlēs sāka parādīties porcelāna mākslas brīnumi: šķīvji, kurus aplūkojot šķita, ka aveņsarkanu un zelta ziedlapu koncentriski virpuļi tajos griežas pretējos virzienos; kristais, kura slīpējuma caurspīdīgajos izciļņos zibsnīja ugunis, sksejoši brieži un skūpstā sakļautas lūpas; senlaicīgi audumi, izšūti liesmainām krāsainām puķēm, sudraba un asiņu, sudraba un uguns, sudraba un vijolīšu mainīgi ritmi; sengrieķu vāzes, kuru līnijas atgādi-
nāja kailus gurnus, un smagnēji platas, ausainas vāzes, atplestas it kā tumša vina alkās; lēkājošiem, dziedošiem gaiļiem izrakstītas krūzes un aizvēsturiskas baltu tēlu virkņu apjoztas amforas ar zemes saēstu, nespodru virsmu.
Katru šādu priekšmetu Zmurs iedalīja noteiktā simbolu klasē. Tad sekoja sīkāki pētījumi. Uz paligpultīm radās ķermeņu projekcijas un šķērsgriezumi, hiperbo- k)īdi, sfēriski kausi, savstarpēji šķeļošies konusi, daudzskaldņi ar nošķeltām šķautnēm un izliektām virsmām, tori, kas pakļauti augstākās pakāpes deformācijām, politopi…
Metālā, stiklā, kristālā izkodināti tēli, lokani kā labības stiebri, pārvērtās par vienmuļām virknēm, kas virzās virs imaginārās ass, par skaitļu ķēdēm un daudzla- painiem grafikiem, bet senseno urnu apmaļu slaido līniju biezokņus atšifrēja vibrējošas pulsēšanas sinusoīdi.
Tad nāca gleznas.
Un atkal, no tumsas izburtas, trionu ekrānu mirdzumā parādījās Hobema augstās debesis, Goijas verdošās līnijas, nesverama gaisa pilnās Vermēra istabas, Ticiāna dzīvības spēka piebriedušie kailie stāvi, pusel- pas vilcienā iemūžinātie, no zeltainās krēslas dzimušie Rembranta cilvēki. Caurām naktīm sēžot pie ekrāniem, optiskos aparātus notēmējis uz eņģeļu gaisīgajiem siluetiem un putās nodzītajiem zirgiem, viņš pētīja apveidu saskares līnijas, perspektīvas asis zeltainā okera un ziloņmelnās krāsas plankumos, cinobra, indigo, sēpijas un karmīna daudzstūros, venēciešu un indiešu purpura laukumos, gaismas un tumsas intensitātē;_viņš analizēja leņķu funkcijas, projicēto ēnu robežas, veidoja stabilus ekstrēmus un precīzi sašķeļamas grupas, no kurām radās pakāpju bāzes, ideālas kopas un bezgala attālinātie poli. Bet, jo tālāk, jo lielākus šķēršļus viņš sastapa savā ceļā. Katrai gleznai bija nevis viens, bet gan bezgalīgi daudz matemātisku skeletu. Tēlu robežas, plankumu attiecības, cilvēku ķermeņu proporcijas, ar vareno matemātiskās analizēs aparātu sašķeltas šķiedrās, nikni aizstāvēja savus noslēpumus. Viņš maldījās, atklāja nejaušas un nenozīmīgas sakarības,"1<as līdzīgās formās izpaudās mazvērtīgos audeklos. Viņš gribēja matemātiski analizēt faktorus, kas rada daiļumu, izteikt to vienā formulā, kas būtu tik kompakta, ka ietvertu sevi visu. Tāpat kā matērijas gravitācijas formula ietver sevī visa kosmosa struktūru.
Noguris viņš meklēja atpūtu tālās pastaigās. Bieži vien, ejot pa meža takām, melno zaru kontūrās saskatīja ģeometriskas līknes un tūlīt meklēja to funkcionālo sakarību; tie viņam bija kā pirkstu vingrinājumi. Līdz vēlai naktij sēdēja pie aparātiem, klausīdamies to klusajā, vienmujajā sanēšanā, zibeņātrumā cirkulējošo strāvu dūkšanā, kamēr tie paklausīgi risināja daudzus tūkstošus uzdoto aprēķinu, līdz viņa apziņa saruka kā tumsas saspiests pelēks aplis, kurā virmo krāsu, skulptūru, polinomu jūklis, un tā, galvu uz rokām atbalstījis, viņš aizmiga pie lielā ekrāna, kurā arvien lēnāk iedegās ledainā vizmā stingstošās, zaļgani mirdzošās līknes.
Tomēr beidzot pienāca bridis, kad viņš uz baltas papīra lapas uzrakstīja šo formulu, kas bija simtiem negulētu nakšu auglis, — vienkāršu un skaidru kā nepieciešamība.
To vajadzēja pārbaudīt. Viņš piegāja pie automāta, deva tam instrukciju un formulu un pacietīgi klausījās, kā, zibenīgi vibrējošiem relejiem sanot, dzimst pirmais mākslas darbs, ko nebūs radījis cilvēks. Beidzot no iegarenas spraugas izkrita papes gabals. Viņš vilcinājās, gribēdams attālināt brīdi, kad ieraudzīs pilnīgu daiļumu, jo tas būs radies formulas galējās precizitātes rezultātā, pēdīgi satvēra loksni un aiznesa pie gaismas.
To klāja sarežģīts raksts, kas ritmiski atkārtojās. Acīs ņirbēja neskaitāmas arabeskas; katra no tām savukārt dalījās daudzās vēl sīkākās, un viss šis laukums, veidots stingri pēc dzelžainā likuma, kas izrietēja no formulas, bija fons, kura pašā vidū atradās nedzīvas dzimušās kompozīcijas galvenais elements: tukšs, ideāli apa)š, balts riņķis.
Neticēdams savām acīm, viņš pārbaudīja automāta savienojumus, instrukcijas pareizību, veikto operāciju secību, uz labu laimi vandījās pētījuma iepriekšējos posmos, arvien jaunās vietās lauzās matemātiskajā biezoknī, ko bija aptvēris ar vislielāko apziņas piepūli, lai uzvarētu un apkopotu.
KJūdas nebija.
Viņš nodzēsa gaismu un piegāja pie loga. Augstu debesīs spīdēja smags, balts mēness. Deniņos dobji pulsēja asinis. Tā viņš stāvēja, cieši piemiedzis plakstus un atspiedis sakarsušo pieri pret rāmja auksto metālu, bet smadzenēs sabira uzbāzīgu algebrisko zīmju spieti. Beidzot viņš pagriezās atpakaļ, pagāja soli uz priekšu un sastinga. Kaktā pie sienas uz otra galda dega vienīgais neizdzēstais trionu ekrāns. Tur stāvēja pirms dažām dienām izsauktā skulptūra — Nefretetes galva. Viņa rīcībā bija visas metodes, ko lieto topoloģijā, vienīgajā matemātikas nozarē, kas pēta kvalitatīvas izmaiņas, lielā grupu teorija, visi formulu slazdi, ko viņš bija izlicis neizteiktajam, gribēdams to reducēt līdz re- lācijai, kā telpiskajos pētījumos reducē kristālā režģi. Matemātikas likumiem taču pakļaujas katra matērijas druska — tiklab akmens, kā zvaigzne, spārns un spura, telpa un laiks. Kā var eksistēt kaut kas tāds, kas pretojas šim varenajam aparātam?
Un tomēr uz rakstāmgalda, kas bija apkrauts ierīcēm un noklāts logaritmu tabulām, rāmajā gaismā kā viesis no citas pasaules stāvēja šī galva — kalsna, kompakta, slaida un tik koncentrēta, ka likās piepildām visas cerības, kādas viņam jebkad bijušas. Tā visa bija balta matemātika,personificēts vienādojums, kas stāstīja par visām iespējamām pasaulēm, un visa neiespējamā atrisinājums. Loki, ko veidoja kakls, pārejot plecos, bija kā divi negaidīti klusumi lielas simfonijas plūdumā. Zem smagās faraonu galvas segas seja ar juteklīgām lūpām, kas pazīst baudu, — klusēšanas zelta valstība, neuzvaramā pasaule, kas viņu nospiedusi uz ceļiem. Un tā visa bija ar kaltu veidota granīta bluķa virsma, ko pirms četrdesmit pieciem gadsimtiem apdarinājis ēģiptiešu amatnieks.
Viņš piegāja pie rakstāmgalda, nodzēsa mēnesi, ieslēdzot spuldzes gaismu, un, truli vērdamies tās žilbinošajā mirdzumā, smagi elpoja. Tad viņš izslējās, satvēra automāta kompozīciju, saplēsa to, salika abas puses kopā, pārplēsa vēlreiz un turpināja to tik ilgi, līdz baltu papīra gabaliņu mākonis kā birstošas ziedlapas uzspurdza gaisā. Viņš gribēja iziet laukā, bet durvīs apstājās un pagriezās atpakaļ. Piegāja pie galvenajām elektronsmadzenēm un piespieda anihilatoru. Ietrīcējās uguntiņas, maigi iedūcās strāvas. Viņš stāvēja, sa