springti klausīdamies, kā ar sausu, lapu čaboņai līdzīgu troksni no atmiņas metala spolēm tiek izdzēsta gigantiskā teorija, kas bija radīta daudzu mēnešu darbā, kā domājošais mehānisms pēc viņa pavēles uz mūžīgiem laikiem aizmirst visu, lai viņš nevarētu aizmirst rūgto pieredzi.
KRĪTOSĀS ZVAIGZNES
Četrus mēnešus ilgs ceļojuma posms bija par trīssimt miljardiem kilometru attālinājis mūs no Sarkanā Pundura, kas kā sarkana dzirkstele palika aiz kuģa pakaļgala. Gea lidoja ar pilnu ātrumu, uzņēmusi kursu uz Centaura dvīņu sistēmu, un jau otrreiz mēs piedzīvojam lēnu, tikko uztveramu zvaigžņu pārvēršanos par saulēm.
Brīvo laiku es veltīju studijām, papildinādams savas zināšanas paleobioloģijā, kuras — kā to rādīja ne visai senā pagātne — varēja kļūt nepieciešamas. Kādu vakaru, pastaigājies pa dārzu, lai mazliet izlocītu kājas, aizgāju, kā jau daždien, uz Borelu dzīvokli, bet sastapu tur tikai viņu sešus gadus veco puisēnu.
— Tētis nav bijis no paša rīta? — atkārtoju viņa vārdus. Puisēns aicināja mani parotaļāties, bet es tūdaļ aizgāju. Borels nebija atstājis observatoriju, pat lai paēstu pusdienas, — tas likās dīvaini. Ar liftu aizbraucu uz augšējo stāvu.
Kolonu eja astronomu laboratorijas priekšā bija tukša, bet griestu spuldzes izdzēstas kā vienmēr, kad tika veikti pētījumi un vajadzēja rūpēties, lai pēkšņa apgaismojuma pārmaiņa neapžilbinātu cilvēkus, kas nāca laukā.
Observatorijā valdīja tāda tumsa, ka es labu brīdi stāvēju uz sliekšņa, zaudējis spēju orientēties; pamazām acis pierada, un pamanīju telektatoru ekrānus, kuros vāji mirdzēja sudrabaini, biezajās lēcās it kā sasaluši zvaigžņu putekļi. Pie ekrāniem, kur parasti pulcējās daudz cilvēku, nebija neviena. Astrofiziķi tumšā pūlī drūzmējās ap aparatūru zāles kaktā. Centos apslāpēt savus soļus — tāds klusums te valdīja. Likās, ka visi mēģina saklausīt kaut ko, kas man nebija dzirdams. Pie
radioteleskopa vadības pults stāvēja Trehubs; uzlicis abas rokas uz kloķiem, lēni grozīja tos. Liels diskveida aplis viņa priekšā te izdzisa, te iekvēlojās, tad astrofi- ziķa galva iezīmējās kā melna ēna uz violeta fona. Es jau gribēju čukstus pajautāt, ko nozīmē šī vispārējā klusēšana, kad stingri manu dzirdi sasniedza ļoti vāja šalkoņa — it kā uz cieši uzvilktas bungādas kāds bērtu magoņsēklas. Trehubs joprojām grozīja radioteleskopa kloķus, un klusā šalkoņa sāka atgādināt biežu, skanīgu bungu rībināšanu. Kad tās intensitāte sasniedza maksimumu, profesors atlaida vaļā kloķus un piegāja pie skaļruņa. Cilvēki nolieca galvas, lai varētu labāk dzirdēt. Vienmuļais troksnis beidzot sāka mani nogurdināt, un es čukstus pavaicāju tuvākajam kaimiņam, kas gan tas varētu būt.
— Radara signāli, — viņš tikpat klusu atbildēja.
— Mūsu signālu atbalss? No kā?
— Tie nav mūsu signāli.
— Tātad no Zemes?
— Arī ne no Zemes …
Pārsteigts centos ielūkoties runātājam sejā, jo man radās aizdomas, ka viņš joko, bet astrofiziķis bija nopietns.
— No kurienes tad šie signāli nāk? — jautāju, aizmirsis, ka nedrīkst skaļi runāt. Dziļajā klusumā mana balss izskanēja kā pērkona dārdi.
— No turienes, — zālē atskanēja Trehuba balss. Viņš ar roku norādīja uz galveno ekrānu. Tur fosfores- cējošu līniju krustošanās vietā bija redzams blāvs punktiņš, kas atradās dažu leņķa minūšu attālumā no Centaura A saules, kura kā liesmojošs plankums zaigoja augšējā kreisajā kvadrātā.
— Tie ir signāli no Centaura A otrās planētas … — mans kaimiņš piebilda.
Atkal atjaunojās saspringtā klusēšana, bet tagad jau es varēju tajā piedalīties. Lūkojoties tumšajā ekrānā un klausoties skaļruņu pārraidīto radara signālu vienmuļo pulsēšanu, centos atcerēties visu, ko zināju par Centaura sistēmu. Debess ķermenis, kas raidīja signālus, pēc sava stāvokļa atbilda Venērai mūsu Saules sistēmā; tā bija tā saucamā Baltā planēta, kuras griešanās ātrums astronomiem sagādāja pārsteigumu.
Atcerējos, kā agri no rīta, atrodoties uz zvaigžņu klāja, ievēroju, ka Gea izdara neizprotamus manevrus, par ko liecināja debesu lēnā līgošanās. Tagad tas man deva vielu pārdomām.
— Cik sen dzirdami šie signāli? — vaicāju.
— Pirmo reizi tos saklausījām šorīt, — Borels atteica.
— Vai tiem ir kāds sakars ar mums? — jautāju un, pirms vēl planetologs bija paspējis atbildēt, sajutu, ka man pamirst sirds, jo es jau zināju atbildi.
— Jā. Raidāmo viļņu konuss ir ļoti šaurs. Mēs mēģinājām izkļūt no tā manevrējot bet ikreiz atkal tapām notverti,..
Tātad mūs gaidīja uz šī baltā plankumiņa, kas bija tikko saskatāms dzirksteļu mākoņu vidū; minējums kļuva par pārliecību, cerības piepildījās, un, kā atbildot uz tūkstošiem jautājumu, kas šaudījas manā galvā, skaļruņos atbalsojās spalgā tikšķēšana, it kā viens nepazīstamā valodā steigšus izrunātu vārdus: «Tā, tā, tā, tā …»
Elektromagnētiskie viļņi urba tumsā šauru, miljardiem kilometru garu tuneli, sasniedza Geu un atgriezās turp, no kurienes bija raidīti, aiznesot sev līdzi Zemes kuģa atspulgu.
Sešas nedēļas lidojām Baltās planētas virzienā. Centaura dvīņu saules auga arvien lielākas, apslāpējot tuvējo zvaigžņu gaismu, un tai pašā laikā attālinājās viena no otras; A saule jau bija varena uguns lode, pa kuru slīdēja heliografos lieliski saskatāmi plankumi; taču pati planēta arvien vēl bija dzirkstele starp tumsas vāliem, tikai tās kustību varēja ievērot vairāku stundu laikā, tik ātri tā virzījās pa zvaigžņu fonu.
Mēģinājām uzņemt ar to radiosakarus, automāti rai«. dīja ritmisku signālu sekvences, nenogurstoši atkārtojot tos augu dienu, bet vienīgā atbilde bija nemainīgais radara ritms, kas, samazinoties attālumam, kļuva arvien spēcīgāks. Un šis attālums saruka strauji, jo Gea veica 30 000 kilometru sekundē, — tas bija milzīgs ātrums, ja ievēro, ka atradāmies planētu apdzīvotā ap^ vidū, taču milzīga bija arī nepacietība, kas mūs skubi*
nāja, un dzinēju nedzīvais metāls šķita iedegamies cilvēcīgā uzbudinājumā — tik ļoti pieauga un aizstiepās tumsā aiz kuģa pakaļgala atornuguns strūklas.
Beidzot četrdesmit trešajā dienā kopš neaizmirstamā brīža, kad pirmo reizi uztvērām radara signālu, Gea nokļuva virs planētas.
Milzīgs, balts, biezos mākoņos tinies disks aizklāja debesis. Radara spalgā tikšķēšana bija kļuvusi tik spēcīga, ka vienkārša elektronierīce, savienota ar kuģa ārējo apvalku, ļāva sadzirdēt to bez pastiprinātāja palīdzības, — bet tas arī bija viss.
Arvien samazinot ātrumu, kuģis pa sašaurinošos spirāli aplidoja ap Rfilto planētu, un visi, kas klusu- ciezdami stāvēja uz klājiem, pukstošām sirdīm raudzījās lejup sniegbaltajos mākoņu okeānos, teikdami sev bez vārdiem: «Mēs esam pie mērķa.»
Biezs mākoņu slānis aizklāja planētu skatieniem, it kā tā gribētu paglabāt no mums savus noslēpumus. Mēs varējām ietekmēt meteoroloģiskos apstākļus, izklīdināt mākoņus ievērojamā platībā vai arī sašķidrināt tos ar radiācijas emitoru palīdzību, taču astrogāti negribēja izmantot nevienu no šiem līdzekļiem. Mēs tikai ik pēc zināma laika atkārtojām mēģinājumus sazināties pa radio, bet, kad tie palika bez rezultātiem, nometām ar izpletņiem daudz tvertņu ar dažādu aparātu un mašīnu — cilvēka tehnisko izstrādājumu modeļiem. Mākoņi aprija šos mūsu sūtņus un aizvērās aiz tiem, bet ēteru aizvien pildīja tikai radara vienmuļā tikšķēšana, kas liecināja, ka dažus simtus kilometru zem mums dzīvas, saprātīgas būtnes mūs vēro, tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ klusē, neatbildot uz mūsu signāliem.